Pēters Kluge dzimis Pēterburgas–Varšavas dzelzceļa sabiedrības tvaika mašīnu galvenā inženiera Pētera Kluges (Peter Franz Wilhelm Kluge) un kuģa kapteiņa meitas Almas, dzimušas Butovicas (Alma Maria Theresia Butowitz), luterāņu ģimenē Daugavpilī. Tēva profesija nodrošināja stabilus dzīves apstākļus ģimenē, kaut gan bija saistīta ar dzīvesvietas maiņām. Dzīves vide P. Klugem jau kopš mazotnes ļāva saskarties ar dažādām sociālām, reliģiskām un etniskām sabiedrības grupām un iemācīties sadzīvot un pieņemt visu atšķirīgo un mainīgo.

Skolas gaitas P. Kluge sācis Sv. Pētera un Pāvila baznīcas vācu ģimnāzijā Maskavā (Die Petri-Pauli-Kirchenschule in Moskau). Vēlāk ģimene pārcēlusies uz Rēveli (tagad Tallina), kur P. Kluge mācījies Nikolaja ģimnāzijā Rēvelē (Das Nikolai-Gymnasium in Reval) un Rēveles Domskolā. (Domschule zu Reval). Skolas gaitas beidzis Rēvelē 1909. gadā. Kopš skolas beigšanas pastiprināti interesējies par teātri un žurnālistiku. 1915.–1916. gadā mācījies Alekseja karaskolā Maskavā (Алексеевское военное училище), kur apguvis kājnieku kursu un kara laikā (1916.–1918. gadā) dienējis Krievijas Impērijas armijā Tālajos Austrumos. 1921. gadā sācis inženierzinātņu studijas Latvijas Augstskolā, bet tajā pašā gadā tās pārtraucis un augstāko izglītību nav ieguvis.

27.09.1914. laulājies ar 03.04.1885. Rēvelē dzimušo skolotāja meitu Margarēti Bergu (Margarethe Bertha Marie Berg), laulība šķirta 1937. gadā. Laulībā 1914. gadā Rēvelē dzimis dēls Georgs Kurts (Georg Kurt), kurš miris 22 gadu vecumā.

1918. gadā P. Kluge no Krievijas atgriezies Baltijā. Iesaistījies vācbaltiešu sabiedriski politiskajā dzīvē Kurzemē, bijis laikraksta Libauische Zeitung līdzstrādnieks. Laikraksta redakcijā iepazinies ar virkni politiski aktīvu personu. 22.11.1918. Liepājā piedalījies sociālistiskas ievirzes Jaunbaltiešu Bunda (Jungbaltenbund in Lettland) izveidē, kas atbalstīja Latvijas Republikas izveidi. 22.12.1918. Jaunbaltiešu Bunds apvienojās ar Vācbaltiešu progresīvo partiju (Deutsch-baltische Fortschrittliche Partei), un P. Kluge kļuva par partijas Liepājas nodaļas vadītāju un turpmāk bija partijas kopīgajā valdē. Partija apvienoja skaitliski mazu kreisi-liberālu vācbaltiešu daļu, kas bija orientēta uz sadarbību ar latviešu politiķiem. Līdztekus citiem redzamiem šīs partijas biedriem (piemēram, rakstnieks Oskars Grosbergs, Oskar Johann Martin Grosberg, advokāts, politiķis un diplomāts Eduards fon Rozenbergs, Eduard Victor von Rosenberg, ķīmiķis un diplomāts Vilhelms Šreiners, Wilhelm Schreiner), P. Kluge 12.05.1919. bijis partijas deleģētais pārstāvis Latvijas Tautas padomes (LTP) 2. sesijā Liepājā un 13.07.1919. LTP 3. sesijā Rīgā. 04.10.1919. P. Klugi pieņēma darbā par ierēdni Ārlietu ministrijā Politiski-diplomātiskā departamenta Vācijas nodaļā. 08.1920. P. Kluge piedalījies Latvijas delegācijā miera sarunās Maskavā ar Padomju Krieviju.

1920. gadā P. Kluge ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu. Parlamentā lielākoties interesējies par sociālās likumdošanas jautājumiem. Kopš 11.1922. P. Kluge bijis Vācbaltiešu progresīvās partijas uzskatiem tuva vācbaltiešu kreisi-pilsoniskā laikraksta Rigasche Nachrichten galvenais redaktors. Neskatoties uz to, ka laikraksta redakcija pārstāvēja vācbaltiešu nacionāli kulturālās intereses, tā orientējās arī uz sadarbību ar latviešiem, bija noskaņota pret bijušo aristokrātiju, bieži pauda visai kreisi-liberālus uzskatus, aicināja vācu kopienu nekļūt par neauglīgu opozīciju, bet aktīvi iesaistīties Latvijas valsts jauncelsmē. P. Kluges vadītajai laikraksta redakcijai vācbaltiešu kopiena pārmeta šķeltnieciskumu. Laikraksts spēja izdzīvot tikai līdz 1925. gada sākumam, kad tas zaudēja konkurences cīņā ar Rīgas lielo vācvalodīgo laikrakstu Rigasche Rundschau, kurš veiksmīgāk lavierēja starp liberālām un konservatīvām idejām.

Straujš P. Kluges karjeras lēciens notika pēc tam, kad 1926. gada izskaņā par Latvijas ārlietu ministru kļuva sociāldemokrāts Fēliks Cielēns. 05.1927. ārlietu ministrs P. Klugi iecēla par vicekonsulu Ķīlē, savukārt 10.1930. Ārlietu ministrija P. Klugi pārcēla darbā par vicekonsulu Ķelnē, kur P. Kluge uzturējās līdz savai nāvei.

P. Kluges personībā iezīmējas pretrunīgas īpašības. Viņš ir pieskaitāms nelielai grupai vācbaltiešu, kuri atbalstīja Latvijas Republikas ideju jau kopš proklamēšanas dienas. Pretstatā vairumam vācbaltiešu, P. Kluge pēc Pirmā pasaules kara pauda visai kreisus uzskatus, simpatizēja pasaules sociālistisko un darba partiju apvienības idejai (Internacionālei) un kopīgam sociālisma mērķim. P. Kluges vadmotīvs bijis novērst spriedzi un konfliktu iespēju vācbaltiešu un latviešu starpā un panākt, ka vācbaltieši latviešu acīs nebūtu tikai baroni un muižnieki. P. Kluge kritiski vērtējis 1919. gadā notikušos konfliktus starp vācbaltiešiem un latviešiem. Kategoriski noraidījis Cēsu kauju atceres dienas (22.06.) pasludināšanu par svētku dienu Latvijā, līdzīgi kā vairums vācbaltiešu uzskatot, ka šī ir ārēju spēku provokācija, kas sanaidojusi abas etniskās grupas. Pretstatā pazīstamākajiem vācbaltiešu politiķiem, P. Kluge nebija ieguvis augstāko izglītību, bet tas viņam neradīja šķēršļus darbam Latvijas diplomātiskajā dienestā.