Pieneņu ģints (Genus Taraxacum) kurvjziežu dzimtas (Familia Compositae, syn. Asteraceae) asteru rindas (Ordo Asterales) divdīgļlapju klases (Classis Dicotyledoneae (Magnoliopsida)) segsēkļu nodalījuma (Thypus Angiospermae) suga.

Sugas ģints nosaukums cēlies no arābu valodas vārda tarakhshagog (vai tarakhshaqūn), kas nozīmē ‘rūgts augs’. Iespējams, ģints nosaukums cēlies no grieķu valodas vārda ταρασσω, tarasso, kas nozīmē ‘traucēts’. Sugas nosaukums “officinale” nozīmē – ‘ārstniecisks’. Sugas nosaukums latviešu valodā savukārt veidojies no auga baltās piensulas, kas atgādina pienu.

Kurvjziežu dzimta (Compositae, syn. Asteraceae) cēlusies Dienvidamerikā kainozoja ēras paleogēna periodā aptuveni pirms 70–50 miljoniem gadu. Šīs dzimtas augi strauji evolucionējuši un izplatījušies visos kontinentos. Fosilie atradumi, kas attiecināmi uz kurvjziežu dzimtu, konstatēti arī Antarktīdā, tomēr mūsdienās neviens kurvjziedis šajā kontinentā nav sastopams. Asteru rinda ir vislielākā divdīgļlapju klasē. Tajā iekļauj aptuveni 25 000 augu sugu, kas atbilst aptuveni 10–12 % no visiem ziedaugiem. Sevišķi daudz sugu ir atklātās augsnēs mērenā un subtropu klimata joslā, bet maz sugu ir sastopamas tropu joslas zemieņu lietusmežu apgabalos. Šīs rindas evolucionārie panākumi saistāmi ar to, ka kurvjziežiem ir salikti ziedi, to forma viegli atpazīstama, mēlziedi kalpo kā norādes uz zieda centru, kur atrodas nektārs un putekšņi, kā arī tā ir ērta nosēšanās platforma apputeksnētājkukaiņiem. To auglis – sēklenis – attīstās no vienkāršas sēklotnes par mazu viensēklas augli, kam ir ciets perikarps. Tas augli pasargā no apēšanas, ļauj viegli izplatīties vidē, kā arī ilgstoši saglabāties sēklu bankā. Daudzi botāniķi uzskata, ka pienenes cēlušās Grieķijā vai Himalaju ziemeļos. Pirmie pieneņu fosilie atradumi atrasti ledus un starpledus laikmeta nogulumos Eiropā, tomēr suga izveidojusies agrāk, jo saskaņā ar pieneņu ģenētiskās daudzveidības un bioģeogrāfijas analīzes datiem Austrumāzijas populācijas izveidojušās pirms 1,05 miljoniem gadu. Pieneņu ģintī patlaban tiek nodalītas 34 sugas, tomēr jāņem vērā, ka šis skaitlis ir aptuvens; suga ir ļoti variabla ar daudzām mikrosugām.

Eirāzijas suga, kas izplatījusies un apzināti izplatīta plaši visā pasaulē: Amerikā, no Centrālāfrikas līdz Dienvidāfrikai, Austrālijā un Jaunzēlandē, Indijā, Nepālā, Butānā, Ķīnas dienvidaustrumu daļā, Vjetnamā, Japānā.

Morfoloģiski suga ir ļoti daudzveidīga, tāpēc pazīmju kopums, kas aprakstīts šajā sadaļā, atbilst tam, kā augi izskatās Baltijas reģionā. Pienenes ir daudzgadīgi, nelieli un vidēji (10–45 cm) lieli lakstaugi. Visas auga daļas satur baltu piensulu. Sakne resna, vārpstveida. Lapas rozetē, ēvelveidīgas (4–20 cm garumā, 1–5 cm platumā), plūksnas nevienādi trīsstūrveida, virzienā no lapas augšdaļas uz pamatu kļūst sīkākas. Stublājs (ziednesis) var būt klāts ar īsiem matiņiem, dobjš, nezaro, tā galā viens ziedu kurvītis (diametrā līdz 7 cm), vīkala lapas divās rindās, ārējās – nokārušās vai atliekušās. Kurvīša gultne kaila. Kurvītī vainagu veido tikai dzelteni mēlziedi, kas galā sīkzobaini. Neskatoties uz to, ka pienenes apmeklē daudz apputeksnētāju, to sēklu attīstība galvenokārt notiek apomikses rezultātā – veidojot dīgļus no nenobriedušām, neapaugļotām dzimumšūnām vai pat vienkāršām somatiskajām šūnām. Auglis – īsi nosmailots, dzeltenpelēks sēklenis ar garu knābi, kas 2–3 reizes pārsniedz sēkleņa garumu. Matkauss vienkāršs. Sēklas izplata vējš, kas tās var aiznest pat vairākus simtus metru tālu. Vienā ziedkopā attīstās vidēji 100–200 sēklas (minimāli 54, maksimāli 400), bet katrs augs var attīstīt pat desmit ziednešus. Vidēji viena pienene saražo 2000–12 000 sēklu vienā veģetācijas sezonā. Pienenes zied maijā, jūnijā (masveidā), bet atsevišķi eksemplāri var uzziedēt arī jūlijā un vēlu rudenī.

Pēc Raunkiēra augu dzīvības formas (Raunkiær plant life form) ārstniecības pienene ir hemikriptofīts – augs, kura pārziemošanas pumpuri atrodas zemsegā. Pēc Graima augu stratēģijas tipa (plant strategy type according to Grime) pienenei ir izteikti ruderāla (R) daba, tomēr suga ir ilgdzīvotāja (tās mūža ilgums netraucētos biotopos var sasniegt 10–13 gadus), tāpēc tai raksturīga arī jaukta konkurences-strestoleranta-ruderāla tipa stratēģija (CSR).

Pienenes ir plaši sastopamas nezāles, kas mūsdienās aug ļoti daudzveidīgos klimatiskajos apstākļos. Tās konstatētas praktiski visur mērena klimata un subtropu zonās. Augsnes ziņā suga ir neizvēlīga, tomēr dod priekšroku barības vielām bagātām augsnēm, savukārt mazāk sastopama izteikti bāziskā vai skābā vidē. Ārstniecības pienene labi un ātri aizņem traucētus biotopus – atmatas, dārzus, pagalmus, ceļmalas, grāvmalas, upmalas, dažāda veida zālājus –, sākot no stipri pārveidotiem (piemēram, mauriņiem, golfa laukumiem) līdz dabiskiem, ilggadīgiem zālājiem (pļavām un ganībām). Tās labi aug barības vielām bagātās augsnēs.

Pienenes veiksmīgi vairojas gan ar sēklām, gan veģetatīvi – no saknes gabaliņa var attīstīties jauns augs. Pienenēm raksturīga apomikse – tās attīsta dīgtspējīgas sēklas bez apputeksnēšanas, tāpēc tās ir ģenētiski identiskas mātesaugam. Populāciju dinamikas pētījumos konstatēts, ka aptuveni 2/3 sēklu veidojas apomikses rezultātā, bet pārējās – apputeksnēšanās rezultātā. Sugas daudzveidīgā vairošanās stratēģija un ekoloģiskais plastiskums ļauj veidot noturīgas, daudzskaitlīgas populācijas. Ārstniecības pienenes labi saglabājas sēklu bankā un saglabā dīgtspēju pat 20–30 gadus pēc izsēšanās. Sēklu dīgšanai nav nepieciešama vernilizācija un/vai sēklu stratifikācija. Suga ir sens ārstniecības un pārtikas augs, tāpēc tā plaši izplatīta un izplatījusies pasaulē. Mūsdienās suga tiek pavairota arī komerciālās stādaudzētavās. Suga netiek uzskatīta par apdraudētu; tās izplatība, pieaugot traucētu biotopu īpatsvaram klimata pārmaiņu rezultātā, varētu tikai palielināties.

Ārstniecības pienene nav aizsargājama suga. Tā nav indīga. Ārstniecības pienene atzīta par invazīvu sugu Japānā; Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) vairākās pavalstīs tā tiek uzskatīta par invazīvu sugu, bet atrodamas arī publikācijas par to, ka pienene uzskatāma par nezāli, bet ne par invazīvu sugu.

Lai arī pienene ir viena no pasaulē biežāk sastopamajām nezāļu sugām, izpratne par sugas noderīgumu mainījusies un mainās laika gaitā. Auga ārstnieciskās īpašības zināmas jau kopš seniem laikiem. Izmantojamas ir visas auga daļas: saknes, laksti, lapas un ziedi. Saknes ievācamas labi attīstītiem augiem rudens pusē (no augusta līdz oktobrim). Tās mazgā un izžāvē. Lakstus vāc auga ziedēšanas sākumā, lapas – pirms ziedēšanas. Ziedus parasti izmanto svaigus. Pienenes rosina ēstgribu un veicina gremošanu, mīkstina vēdera izeju, veicina tauku vielmaiņu, tām ir urīndzenoša, žultsdzenoša, asinsspiedienu un holesterīna līmeni pazeminoša, imunitāti spēcinoša iedarbība.

Auga daļas ir izmantojamas pārtikā – tās ir lielisks šķiedrvielu, fosfora, dzelzs, magnija un A, C un B grupas vitamīnu avots. Pienenēs ir vairāk beta karotīna nekā burkānos, un to kopējā uzturvērtība ir augstāka nekā brokoļiem un spinātiem. Francijas virtuvē sevišķi iecienītas ir jaunas pieneņu lapas, kuras izmanto salātu pagatavošanai. Pirms lietošanas salātos pieneņu lapas ir ieteicams uz laiku “aptumšot”, piemēram, apsedzot tās ar kartonu, – tādā veidā iespējams mazināt rūgto piegaršu. Vēl lapas pirms lietošanas var blanšēt. Neatvērušos ziedpumpurus var marinēt baltvīna etiķī un lietot kā kaperu aizstājēju. No pieneņu ziediem var pagatavot tā saukto “pieneņu medu”, kas būtībā ir pieneņu sīrups. No izžāvētām pieneņu saknēm var pagatavot tēju, bet izžāvētu, sagrauzdētu un sasmalcinātu sakņu pulveri var izmantot kā kafijas aizstājēju. Pienenes tiek izmantotas alus un citu dzērienu aromatizēšanā.

Pienenes ir nozīmīgs nektāraugs. Tās saražo ļoti daudz putekšņu, tāpēc pienenēm ir liela nozīme apputeksnētāju daudzveidības nodrošināšanā. Auga sēklas ir nozīmīgs barības avots bezmugurkaulniekiem un putniem. Ir mājlopi, kuriem pienenes ir nozīmīgs barības augs, – tās labprāt ēd cūkas, kazas, truši, zosis. Atsevišķi pētnieki uzskata, ka pienenes veicina piena sekrēciju liellopiem, savukārt citi pētījumi rāda, ka liellopi izvairās ēst pienenes.

Ārsniecības pienene ir ļoti variabla suga, kurai botāniķi pēc formas nodala aptuveni 2000 mikrosugu visā pasaulē. Pienene tiek pavairota arī komerciālās stādaudzētavās. Tāpat izveidotas vairākas dekoratīvas pieneņu šķirnes.

Latvijā suga bieži sastopama visā teritorijā. Pārsvarā tā aug traucētos biotopos: ceļmalās, ruderālās vietās, dārzos, atmatās, tīrumos, zālājos.