Autora dzīves gājums un literārais mantojums Ne tikai literāri svarīgāko, bet arī lielāko daļu dzejoļu Du Fu sarakstīja 12 pēdējos savas dzīves gados – no 758. līdz 770. gadam.
Du Fu piederēja impērijas aristokrātu aprindām, viņa priekšteči daudzās paaudzēs vairākkārt ieņēma civilus un militārus amatus. Du Šeņjaņs (杜審言, Du Shenyan), Du Fu vectēvs, izveidoja veiksmīgu karjeru valsts pārvaldē un bija slavens dzejnieks galvaspilsētā Čanaņā. Sākotnēji Du Fu centās turpināt ģimenes tradīciju un veidot ierēdņa karjeru, tādējādi cerot paaugstināt sociālo statusu. Jaunības gadus viņš pavadīja kā literārās elites pārstāvim pienākas – Du Fu ceļoja un viesojās valsts austrumu reģionos, kur vara piederēja seniem, ar varu apveltītiem klaniem. No 731. līdz 746. gadam Du Fu bija izveidojis savu atbalstītāju loku, lai pēc ierēdņu eksāmenu nokārtošanas kvalificētos amatam augstākajā impērijas pārvaldes dienestā. Plāns par ierēdņa karjeru pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem nolikt eksāmenus, lai iegūtu augstāko (進士, jinshi) grādu, tomēr bija jāatmet. Du Fu apprecējās un izveidoja ģimeni, bet savās profesionālajās gaitās viņš turpmāk bija atkarīgs no ietekmīgu un sev pietuvinātu cilvēku labvēlības.
Jau tobrīd viņa dzejā bija iezīmes, kas tai piešķīra īpašu vērtību vēlāko paaudžu acīs (virtuoza poētisko žanru un formu meistarība, spilgta tēlainība, izsmalcināts un kritizējošs humors), tomēr viņa dzejoļiem pietrūka laikabiedru novērtētās elegances, ar ko izcēlās, piemēram, Vans Veijs (王維, Wang Wei). Tāpat Du Fu nevarēja konkurēt ar pārdabisko spēku un būtņu ģēniju Li Bo (李白, Li Bai), kas kļuva par laikmeta zvaigzni literatūrā. Tomēr Du Fu ar Li Bo šajā laika posmā izveidojās draudzība, par ko liecina vairāki viņam veltītie dzejoļi, kas pauž apbrīnu un cieņu pret gados nedaudz vecāko draugu. Dažu laikabiedru acīs Du Fu lirika izpelnījās uzmanību, tomēr literāro publiku, kas bija orientēta uz galma kultūru, tā tobrīd nesaistīja.
Līdz 750. gada beigām Du Fu pārsvarā uzturējās Tan dinastijas galvaspilsētā vai tās apkārtnē, kur cerēja iegūt ierēdņa amatu. Tomēr laiks atnesa dramatiskas pārmaiņas. Ģenerāļa Aņa Lušaņa (安祿山, An Lushan) sacelšanās 755. gada beigās izraisīja pilsoņu karu vairāku gadu garumā, ko dinastijas karaspēks 763. gadā formāli uzvarēja, bet iepriekšējo stabilitāti tomēr atjaunot neizdevās. Valsts pārvaldi pārņēma krīze, kas ieilga vairāku gadu desmitu garumā, t. i., turpinājās vēl pēc Du Fu nāves un vājināja imperatora varu un provinču lojalitāti, no kurām daudzas pasludināja savu neatkarību. Kad 755. gada vasarā Du Fu beidzot izdevās iegūt ierēdņa amatu, pasaule ap viņu, kurā viņš bija cerējis uzlabot savu pozīciju, grasījās sabrukt. Pilsoņu karš satricināja ne tikai dinastijas varas pamatus, bet izjauca arī viņa labvēļu loku, no kura bija atkarīga tālāka virzība karjerā. Jau pēc dažiem mēnešiem viņam bija jāpamet jauniegūtais amata postenis, jo galvaspilsētā kļuva arvien nedrošāk un kaujas, kas uzliesmoja visās provincēs, pulcināja bēgļu plūsmas, un Du Fu ar ģimeni nācās tām pievienoties. Šos notikumus, izraidīto un bezpajumtnieku ciešanas viņš atspoguļoja savā lirikā. Svarīgi ir atzīmēt, ka Du Fu ir vienīgais tā laika literāts, kas tik detalizēti, hronoloģiski un apjomīgi savā darbā ir dokumentējis šī perioda vēsturiskos notikumus.
Pēdējos desmit dzīves gadus Du Fu pārsvarā pavadīja dienvidrietumu rajonos – Šu (蜀, Shu) un Ba (巴, Ba), kuru teritorija mūsdienās aptuveni atbilst Sičuaņas (四川, Sichuan) provincei. Šī faktiski gandrīz neatkarīgā reģiona vietvaldis Jans Vu (嚴武, Yan Wu), kurš izrādīja uzticību Tan galmam, iecēla viņu savā pārvaldē par uzraugu korespondencei starp savu reģionālo galmu Čendu (成都, Chengdu) un imperatora centrālo valdību Čanaņā. Kad Jans Vu 762. gadā devās ceļā uz imperatora galmu izrādīt savu lojalitāti jaunajam imperatoram Daidzunam (代宗, Daizong), ko daudzi reģionālie valdnieki atteicās darīt, viens no viņa ģenerāļiem sarīkoja dumpi, bet jau dažus mēnešus vēlāk, kad bija izdevies to apspiest, nemieri turpinājās, jo no rietumiem iebruka tibetiešu armija, kas siroja un laupīja Sičuanā un uz laiku pārņēma kontroli arī pār Čanaņu. Šie vēsturiskie apstākļi skaidro rezignējošo noskaņu Du Fu vēlajā lirikā. Izmisumā viņam atlika noskatīties, kā karadarbības nodokļi un militārpersonas apdraud iedzīvotāju eksistenci, kā zemnieki pamet savu zemi, lai patvertos mierīgākos reģionos, kas savukārt ar vēl lielākiem nodokļiem noslogoja palikušos. Tas tieši skāra arī Du Fu un viņa ģimeni, jo viņa amata zemais atalgojums un ienākumi no savas lauku saimniecības nebija pietiekoši.
Neraugoties uz savu trimdinieka likteni, Du Fu nepazina ilgas pēc mājām kā personīga patvēruma mūsdienu izpratnē. Viņā mājoja nemiers laikā, kad viņš ilgāk bija šķirts no ģimenes, par ko liecina vairāki autora teksti, tomēr savā dzejā viņš nenododas sentimentalitātei. Pat dziļi rezignējošajos vēlīnajos tekstos (”Dodoties augšup” jeb Den gao, 登高, Deng gao; “Pārdomas, pierakstītas ceļojot naktī” jeb Ļui je šu huai, 旅夜書懷, Lü ye shu huai) viņš pretojas neizbēgamam norietam, radīdams ainavas metaforiku, kurā Ķīnas senie dabas mīti trimdinieka realitātei no jauna piešķir nozīmi. Du Fu dzejoļi pārstāv laikmeta reālistiski satīrisko stilu, ceļojumu un ainavu liriku, kurā poētiskā pasaules skatījuma mītiskie elementi saduras ar ironiski salauztu, liktenim spītējošu pašapziņu.
Du Fu nomira 58 gadu vecumā, malārijas un citu slimību novārdzināts laivas braucienā pa Jandzi upi.