Neveiksmīgās ierēdņa karjeras dēļ savas dzīves laikā Du Fu nebija izdevies nokļūt literāro aprindu uzmanības centrā, jo senajā Ķīnā impērijas birokrātiskās pārvaldes aparātā vietu izpausmēm uz publiskās skatuves pārsvarā ieņēma literāri apdāvināti un oficiālo aprindu novērtēti civilie ierēdņi, nevis ar bagātu radošo potenciālu apveltīti mākslinieki. Tikai gadsimtus pēc Du Fu nāves, kad Čanaņas (長安, Chang‘an, mūsdienu Sjiaņa, 西安, Xi’an) imperatora galma kultūra savu spozmi bija zaudējusi, Du Fu literārais mantojums, pārsteidzot ar savu oriģinalitāti, tika atklāts no jauna. Slavenu to padarīja autora pēcteči, kuri novērtēja Du Fu lirisko talantu un dzejā paši meklēja jaunrades iespējas. Viņu publika nebija vairs tikai Čanaņas galma sabiedrība, bet pa visu valsti izkaisītas literāras grupas un izglītotās aprindas, kas, pieredzējušas impērijas un tās elites krīzi, meklēja jaunas izteiksmes formas literatūrā un mākslā. Du Fu labāk par citiem prata atainot sarežģītu personisko un vēsturisko pieredzi, savu ambīciju sabrukšanu un indivīdam objektīvi labvēlīgas pasaules norietu. Viņam tas izdevās ar poētisko valodu, meistarīgi pārvaldot regulētā dzejoļa formu, kas spilgti raksturoja Tan dinastijas dzejas stilistiku, un bieži pārsteidzošo reālistisko skatu gan uz nozīmīgiem notikumiem, gan ikdienišķām norisēm, vienlaicīgi savā sniegumā apvienojot literāru erudīciju un intuitīvu dabas izpratni (ainavu dzeja).

Kaut arī Du Fu lirisko stilu ir veidojusi humānistiska atvērtība pasaulei, tas sasaucas ar klasiskās Ķīnas mītiem, kuru patiesības elementi līdz mūsdienām netiek apšaubīti. Sinologs Stīvens Ouens (Stephen Owen) savā Du Fu lirikas tulkojumu izdevumā ir norādījis, ka autors daļu no dzejoļiem, kuri savu ikdienišķo tēmu dēļ vēl mūsdienās ir uzskatāmi par nedaudz banāliem (dzejoļi par lētām, bet gardām zivīm, par vistu kūts uzcelšanu, pateicības dzejoļi par atsūtītu sojas mērci un šņabi), nav atstājis novārtā, bet apzināti rediģējis, lai nodotu nākamajām paaudzēm. Šie dzejoļi iedvesmoja citus liriķus (Bo Dzjuji, 白居易, Bo Juyi, Su Ši, 蘇軾 Su Shi, Janu Vaņli, 楊萬里, Yang Wanli, Faņu Čenda, 范成大, Fan Chengda u. c.), kuri bija radošas brīvības meklējumos. Tādējādi līdzās augstu morāles standartu sludinātājam, ko uzsver ortodoksālā tradīcija, Du Fu ir arī dzejnieks, kas lirisko patiesību atrada mazās un nejaušās lietās, pierādot izsmalcinātu māksliniecisku oriģinalitāti. Ņemot vēra šīs šķietami pretrunīgās iezīmes, Du Fu liriskais devums ir neizsmeļams, un tas ir piešķīris viņam klasiķa statusu ķīniešu valodas telpā, pamazām iegūstot arvien lielāku nozīmi pasaules literatūrā kopumā.

Ne tikai literāri svarīgāko, bet arī lielāko daļu dzejoļu Du Fu sarakstīja 12 pēdējos savas dzīves gados – no 758. līdz 770. gadam.

Du Fu piederēja impērijas aristokrātu aprindām, viņa priekšteči daudzās paaudzēs vairākkārt ieņēma civilus un militārus amatus. Du Šeņjaņs (杜審言, Du Shenyan), Du Fu vectēvs, izveidoja veiksmīgu karjeru valsts pārvaldē un bija slavens dzejnieks galvaspilsētā Čanaņā. Sākotnēji Du Fu centās turpināt ģimenes tradīciju un veidot ierēdņa karjeru, tādējādi cerot paaugstināt sociālo statusu. Jaunības gadus viņš pavadīja kā literārās elites pārstāvim pienākas – Du Fu ceļoja un viesojās valsts austrumu reģionos, kur vara piederēja seniem, ar varu apveltītiem klaniem. No 731. līdz 746. gadam Du Fu bija izveidojis savu atbalstītāju loku, lai pēc ierēdņu eksāmenu nokārtošanas kvalificētos amatam augstākajā impērijas pārvaldes dienestā. Plāns par ierēdņa karjeru pēc diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem nolikt eksāmenus, lai iegūtu augstāko (進士, jinshi) grādu, tomēr bija jāatmet. Du Fu apprecējās un izveidoja ģimeni, bet savās profesionālajās gaitās viņš turpmāk bija atkarīgs no ietekmīgu un sev pietuvinātu cilvēku labvēlības.

Jau tobrīd viņa dzejā bija iezīmes, kas tai piešķīra īpašu vērtību vēlāko paaudžu acīs (virtuoza poētisko žanru un formu meistarība, spilgta tēlainība, izsmalcināts un kritizējošs humors), tomēr viņa dzejoļiem pietrūka laikabiedru novērtētās elegances, ar ko izcēlās, piemēram, Vans Veijs (王維, Wang Wei). Tāpat Du Fu nevarēja konkurēt ar pārdabisko spēku un būtņu ģēniju Li Bo (李白, Li Bai), kas kļuva par laikmeta zvaigzni literatūrā. Tomēr Du Fu ar Li Bo šajā laika posmā izveidojās draudzība, par ko liecina vairāki viņam veltītie dzejoļi, kas pauž apbrīnu un cieņu pret gados nedaudz vecāko draugu. Dažu laikabiedru acīs Du Fu lirika izpelnījās uzmanību, tomēr literāro publiku, kas bija orientēta uz galma kultūru, tā tobrīd nesaistīja.

Līdz 750. gada beigām Du Fu pārsvarā uzturējās Tan dinastijas galvaspilsētā vai tās apkārtnē, kur cerēja iegūt ierēdņa amatu. Tomēr laiks atnesa dramatiskas pārmaiņas. Ģenerāļa Aņa Lušaņa (安祿山, An Lushan) sacelšanās 755. gada beigās izraisīja pilsoņu karu vairāku gadu garumā, ko dinastijas karaspēks 763. gadā formāli uzvarēja, bet iepriekšējo stabilitāti tomēr atjaunot neizdevās. Valsts pārvaldi pārņēma krīze, kas ieilga vairāku gadu desmitu garumā, t. i., turpinājās vēl pēc Du Fu nāves un vājināja imperatora varu un provinču lojalitāti, no kurām daudzas pasludināja savu neatkarību. Kad 755. gada vasarā Du Fu beidzot izdevās iegūt ierēdņa amatu, pasaule ap viņu, kurā viņš bija cerējis uzlabot savu pozīciju, grasījās sabrukt. Pilsoņu karš satricināja ne tikai dinastijas varas pamatus, bet izjauca arī viņa labvēļu loku, no kura bija atkarīga tālāka virzība karjerā. Jau pēc dažiem mēnešiem viņam bija jāpamet jauniegūtais amata postenis, jo galvaspilsētā kļuva arvien nedrošāk un kaujas, kas uzliesmoja visās provincēs, pulcināja bēgļu plūsmas, un Du Fu ar ģimeni nācās tām pievienoties. Šos notikumus, izraidīto un bezpajumtnieku ciešanas viņš atspoguļoja savā lirikā. Svarīgi ir atzīmēt, ka Du Fu ir vienīgais tā laika literāts, kas tik detalizēti, hronoloģiski un apjomīgi savā darbā ir dokumentējis šī perioda vēsturiskos notikumus.

Pēdējos desmit dzīves gadus Du Fu pārsvarā pavadīja dienvidrietumu rajonos – Šu (蜀, Shu) un Ba (巴, Ba), kuru teritorija mūsdienās aptuveni atbilst Sičuaņas (四川, Sichuan) provincei. Šī faktiski gandrīz neatkarīgā reģiona vietvaldis Jans Vu (嚴武, Yan Wu), kurš izrādīja uzticību Tan galmam, iecēla viņu savā pārvaldē par uzraugu korespondencei starp savu reģionālo galmu Čendu (成都, Chengdu) un imperatora centrālo valdību Čanaņā. Kad Jans Vu 762. gadā devās ceļā uz imperatora galmu izrādīt savu lojalitāti jaunajam imperatoram Daidzunam (代宗, Daizong), ko daudzi reģionālie valdnieki atteicās darīt, viens no viņa ģenerāļiem sarīkoja dumpi, bet jau dažus mēnešus vēlāk, kad bija izdevies to apspiest, nemieri turpinājās, jo no rietumiem iebruka tibetiešu armija, kas siroja un laupīja Sičuanā un uz laiku pārņēma kontroli arī pār Čanaņu. Šie vēsturiskie apstākļi skaidro rezignējošo noskaņu Du Fu vēlajā lirikā. Izmisumā viņam atlika noskatīties, kā karadarbības nodokļi un militārpersonas apdraud iedzīvotāju eksistenci, kā zemnieki pamet savu zemi, lai patvertos mierīgākos reģionos, kas savukārt ar vēl lielākiem nodokļiem noslogoja palikušos. Tas tieši skāra arī Du Fu un viņa ģimeni, jo viņa amata zemais atalgojums un ienākumi no savas lauku saimniecības nebija pietiekoši.

Neraugoties uz savu trimdinieka likteni, Du Fu nepazina ilgas pēc mājām kā personīga patvēruma mūsdienu izpratnē. Viņā mājoja nemiers laikā, kad viņš ilgāk bija šķirts no ģimenes, par ko liecina vairāki autora teksti, tomēr savā dzejā viņš nenododas sentimentalitātei. Pat dziļi rezignējošajos vēlīnajos tekstos (”Dodoties augšup” jeb Den gao, 登高, Deng gao; “Pārdomas, pierakstītas ceļojot naktī” jeb Ļui je šu huai, 旅夜書懷, Lü ye shu huai) viņš pretojas neizbēgamam norietam, radīdams ainavas metaforiku, kurā Ķīnas senie dabas mīti trimdinieka realitātei no jauna piešķir nozīmi. Du Fu dzejoļi pārstāv laikmeta reālistiski satīrisko stilu, ceļojumu un ainavu liriku, kurā poētiskā pasaules skatījuma mītiskie elementi saduras ar ironiski salauztu, liktenim spītējošu pašapziņu.

Du Fu nomira 58 gadu vecumā, malārijas un citu slimību novārdzināts laivas braucienā pa Jandzi upi.

Ķīniešu klasisko liriku Eiropā sāka iepazīt 19. gs. vidū, un līdz ar literārā modernisma uzplaukumu tai piešķīra arvien lielāku nozīmi. Sākotnēji lasītāji tika iepazīstināti tikai ar dažiem klasiskās tradīcijas dzejniekiem. Židitas Gotjē (Judith Gautier) novatoriskie klasiskās ķīniešu dzejas tulkojumi “Nefrīta grāmatā” (Le Livre de Jade, 1867) bija veikti, īpašu uzmanību pievēršot impresionisma stilistikai tuvām, gaistoši tēlainām gleznām un formāli eksperimentējot ar verlibru, kas sniedza nozīmīgu ieguldījumu franču modernās lirikas attīstībā. Vēlāko gadu desmitu tulkotās dzejas antoloģijas, kas tika izdotas pirms Pirmā pasaules kara, vēl nedeva iespēju lasītājam atklāt atsevišķu autoru tekstu vai dažādu laika periodu stilistiskās atšķirības.

Du Fu daudzpusīgajā lirikā ir iekļauti tikpat kā visi tā laika formālie klasiskās ķīniešu dzejas aspekti. Turklāt tie kalpo kā stilistiski orientieri lirisko izteiksmes formu dažādībā, kas nosaka ķīniešu dzejas raksturu. Du Fu tuvs ir ainavu dzejas žanrs, viņa dzejā bieži sastopamas Tan dinastijas lirikai raksturīgās iezīmes: laikmeta, aktuālās politikas kritika, satīra, filozofiskā refleksija. Tāpēc Du Fu literārais mantojums ir vērtīgs katram, kas vēlas studēt un saprast ķīniešu klasiskās lirikas svarīgākos poētiskos paņēmienus. Vairāki sinologi, piemēram, austrietis Ervins Riters fon Cahs (Erwin Ritter von Zach), brits Deivids Hoks (David Hawkes) un amerikānis S. Ouens, savos pētnieciskajos darbos ir pievērsušies Du Fu studijām un publicējuši bilingvālus tekstu izdevumus, kuros ar pievienotiem komentāriem par saturu, formu un literatūrvēsturisko kontekstu iepazīstina ar autora daiļradi.

Kaut arī Du Fu literārā mantojuma studijas ir neatņemama ķīniešu literatūras pētniecības sastāvdaļa, viņa stila recepcija plašākam lasītāju lokam literāru tulkojumu formā līdz mūsdienām ir bijusi ierobežota. Du Fu lirikas filozofiskās domas un niansētu jūtu atainojuma dziļums un kompleksitāte, kā arī nelokāms priekšstats par taisnīgumu eksistenciālu grūtību apstākļos piešķir tai īpašu nozīmi, un, saskaņā ar Johana Volfganga fon Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) izvirzīto kritēriju, kur universāli līdzīgais manifestējas kulturāli atšķirīgajā, ļauj klasificēt to kā pasaules literatūras daļu.

Pēc Pirmā pasaules kara sāka veidoties sinoloģisko tekstu tulkošanas tradīcija, kuru nereti ietekmēja tā laika intelektuālās tendences, klasisko ķīniešu liriku atklājot no jauna. Šo tradīciju angļu un vācu valodas telpā lielā mērā ietekmēja 1918. un 1919. gadā britu sinologa Artūra Volija (Arthur Waley) izdotie tulkojumi verlibrā, kas tika uzskatīti par poētiski inovatīviem. Du Fu tikpat kā nebija šo tulkojumu vidū, jo tie neatbilda tā laika pieprasītajiem stereotipiem. Tajos nebija ezoteriskas spiritualitātes, ekscentriskas nodošanās baudām, eksotiska, sociāli izprasta humānisma. Tēlojumos, kurus no ķīniešu literatūras klasiskajiem periodiem uzbūra Ezra Paunds (Ezra Pound), Bertolts Brehts (Bertolt Brecht) un Alberts Ērenšteins (Albert Ehrenstein) un kas ietekmēja vācvalodīgās avangarda aprindas, Du Fu parādās kā viena no daudzām Tan dinastijas liriķu figūrām. Angloamerikāņu literārās aprindas 20. gs. vidū noteica Rietumu skatpunktu uz Austrumāzijas klasisko dzeju. Ziemeļamerikas literātu vidū Du Fu kļuva pazīstams, pateicoties otrās paaudzes modernista Keneta Reksrota (Kenneth Rexroth) atdzejojumiem. Gan K. Reksrota, gan citu Du Fu atdzejotāju – Gerija Snaidera (Garry Snyder) un vēlāk Deivida Hintona (David Hinton) – tekstos īpaši izcelta tiek ķīniešu tradicionālā ainavu dzejas uztvere, kur savvaļas daba nav cilvēka mākslīgi radīta, bet tiek atainota kā laika un telpas pašplūsma. Tādējādi tā funkcionē kā poētisks pretmets (kapitālistiskai un antipoētiskai) pasaulei, kas it kā sastāv no dabā neesošiem, neizsmeļamiem resursiem. Līdz ar to tulkotāji izprot tulkojamos tekstus saskaņā ar sava laikmeta tendencēm – no raksturīgā ekokriticisma skatuleņķa –, kas vismaz daļēji skaidro tulkojumu plašo rezonansi tā laika literārajās aprindās. Tomēr vienlaicīgi tas arī skaidro trūkumus, sevišķi poētiskās formas un vēsturiskā konteksta izpratnē.

Modernā laikmeta pārejošie strāvojumi (impresionisms, ekspresionisms, imadžinisms, vorticisms, objektīvisms, antikapitālisms un antiimperiālisms, ekokriticisms), kas vairāk kā pusotra gadsimta garumā ir uzturējuši interesi par klasisko ķīniešu dzeju, līdz šim ir kalpojuši vairāk paši sev, mazāk sapratnei par vienreizēju klasiskās ķīniešu lirikas mantojuma lielumu un nozīmību. Du Fu lirika tāpēc – par spīti tās aktualitātei – ir jāuztver kā pasaules literatūras “nezināmais lielums.” Vienlaicīgi tulkoto tekstu formālā dažādība, kādā līdz šim ir pieejama Du Fu dzeja, liecina par to, ka šī vienreizējā liriskā mantojuma izzināšanas process ir sācies.