Daļa senkapu ietver dažāda veida un laikaposmu apbedīšanas tradīcijas, tāpēc zinātniskajā literatūrā izšķir Priediena I un II, Atkalnu I un II, kā arī Smukumu (Rudzukalna) I un II senkapus.
Daļa senkapu ietver dažāda veida un laikaposmu apbedīšanas tradīcijas, tāpēc zinātniskajā literatūrā izšķir Priediena I un II, Atkalnu I un II, kā arī Smukumu (Rudzukalna) I un II senkapus.
Senākās ziņas par Grobiņas apkārtnē atrastām senlietām ir no 18. gs., taču pirmie zināmie izrakumi notika 19. gs. 1839. gadā Priediena senkapos racis Frīdrihs fon Krūze (Friedrich Karl Hermann von Kruse), bet 1895. gadā – Vladimirs Sizovs (Владимир Ильич Сизов). Sistemātiska Grobiņas senkapu pētniecība aizsākās 1929. un 1930. gadā, kad Franča Baloža un Birgera Nermana (Birger Nerman) vadībā tika veikti plaši arheoloģiskie izrakumi Priedienā, Porānos un Smukumos. 1943. gadā Priediena senkapus pētīja Eduards Šturms, bet 20. gs. 50.–60. gados Priediena un Smukumu senkapos nozīmīgus atklājumus veica Pēteris Stepiņš (1951. un 1969. gadā) un Jolanta Daiga (1957. gadā). No 1984. līdz 1989. gadam plaši izrakumi Grobiņā – Priediena, Smukumu un Atkalnu senkapos – notika Valērija Petrenko (Валерий Петрович Петренко), Ingrīdas Ozeres (Virses), kā arī Jāņa Asara vadībā. 2010.–2012. gadā, I. Virsei un Ritvaram Ritumam sadarbojoties ar Šlēsvigas-Holšteinas Arheoloģijas muzeju (Das Museum für Archäologie Schloss Gottorf), veikta arī Priediena un Atkalnu senkapu ģeofizikālā izpēte, pie Atkalniem to papildina neliels skatrakums.
Arheoloģisko izrakumu darba aina Smukumu senkapos. Darba ainu, sēžot uz izrakumu vaļņa, vēro: no labās – 1. zviedru arheologs Birgers Nermans (Birger Nerman), 3. lietuviešu arheologs un ģenerālis Vlads Nagevičs (Vladas Nagevičius-Nagius). Grobiņas pagasts, 1929. gads.
Senākās apbedījumu liecības Grobiņā atklātas Atkalnu senkapos, kur izpētīts viens vēlā neolīta (2900.–1800. gads p. m. ē.) ar auklas keramikas kultūru saistāms kaps (Atkalni I). Mirušais bija apbedīts nededzināts, saliektā pozā guldīts 3,6 x 3 m lielā un 1,4 m dziļā kapa bedrē. Līdzi tikuši doti dažādi darbarīki (akmens cirvis, krama kasīkļi u. c.). Pārējās Atkalnu senkapu liecības attiecināmas uz dzelzs laikmetu (Atkalni II) – atklātas gan reģionā 3.–7./8. gs. raksturīgo līdzeno skeletkapu paliekas un viens simboliskais apbedījums, gan ap 10 ar 11.–13. gs. datējami kuršu ugunskapi. Ugunskapos kremācijas paliekas – deguši kauli, ogles un senlietas – liktas ieapaļas vai ovālas formas 0,95–1,40 m lielās un 0,2–0,5 m dziļās kapa bedrēs. Senlietas visbiežāk degušas un apzināti deformētas. Mirušajiem līdzi doti gan kuršiem raksturīgi ieroči (šķēpu gali), darbarīki un iedzīves priekšmeti (dzeramo ragu apkalumi, jostas sprādzes u. c.), gan rotas (pakavsaktas, vītais kaklariņķis, lentveida aproces, spirālgredzeni u. c.).
Priediena senkapos atklātas gan ar kuršiem, gan ar skandināvu ieceļotājiem saistītas dzelzs laikmeta apbedīšanas tradīcijas. Senkapu ziemeļaustrumu daļā izpētīti ap 30 līdzenie kapi, kas attiecināmi uz 3.–7./8. gs. un 10.–13. gs. (Priediens I). Lielākoties tie ir 5.–7./8. gs. skeletapbedījumi, kur mirušie guldīti vidēji 2,5 x 1 m lielās un 0,3–0,8 m dziļās taisnstūrveida kapu bedrēs, līdzi dodot dažādus kuršiem raksturīgus ieročus (šķēpu galus), darbarīkus (cirvjus, izkaptis, nažus, galodas, vērpjamo vārpstu skriemeļus u. c.), rotas (dažādu formu rotadatas, dzintara un stikla krelles, spirālgredzenus u. c.), kā arī miniatūrus māla trauciņus. Pie apbedījumiem likti arī akmeņi, vietām veidojot rindas un puslokus. Ar kuršu 10.–13. gs. apbedīšanas tradīcijām saistās kapulaukā atklātie ugunskapi, kas līdzinās Atkalnos pētītajiem. Atsevišķos gadījumos līdzeno ugunskapu datējums ir neskaidrs. Vienā šādā kapā atrasts ap 70 kuģa kniežu, kas ļauj pieņemt, ka mirušais kremēts laivā.
Pārējo Priediena senkapu teritoriju aizņem plašs 7. gs. vidus–9. gs. sākuma uzkalniņu kapulauks (Priediens II), kas saistāms ar ieceļotājiem no mūsdienu Viduszviedrijas reģiona. Senkapos fiksēti ap 430 diametrā 3–15 m lieli un 0,1–1,4 m augsti kapu uzkalniņi, taču to sākotnējais skaits bijis ievērojami lielāks, pieļaujot pat 2000 uzkalniņus. Izpētīti aptuveni 110 kapu uzkalniņi. Katrs no tiem veidots vienam mirušajam, tikai atsevišķos gadījumos atklāti divi apbedījumi. Mirušie pārsvarā apbedīti sadedzināti, kremācijas paliekas – degušus kaulus, ogles un priekšmetus – ieliekot ovālās vai ieapaļās vidēji 0,5–1,75 m lielās un 0,1–0,8 m dziļās bedrēs, kurām pāri uzbērts smilšu uzkalniņš. Tikai retos gadījumos konstatēti simboliskie apbedījumi vai skeletkapi. Uzkalniņos atklātas arī ugunskuru liecības, koka konstrukciju paliekas un citas bēru rituālu liecības, bet to pamatnes nereti norobežo grāvīši. Apbedījumos pārsvarā atrasti skandināviem raksturīgu ieroču un bruņojuma fragmenti (zobenu, vairogu, bruņucepuru daļas u. c.), sadzīves priekšmeti (atslēgas, ķemmju fragmenti u. c.), rotas (pakavsaktas, kārbiņsakta, vēžveida sakta, stikla un bronzas krelles u. c.), kā arī keramikas trauki un to fragmenti. Vienā uzkalniņā atklāta akmens stēla ar iegravētu ūdensputnu atveidojumu.
Ar skandināviem saistāmie 7.–9. gs. kapu uzkalniņi atklāti arī Porānu senkapos, kur no konstatētajiem aptuveni 50 uzkalniņiem izpētīti seši. Kopumā Porānu uzkalniņu uzbūve un apbedīšanas tradīcijas ir līdzīgas Priediena senkapos konstatētajām.
Smukumu senkapos atklāti ar ieceļotājiem no Gotlandes saistāmi 7. gs. vidus–9. gs. vidus līdzenie ugunskapi (Smukumi I). Izpētīts ap 120 šādu apbedījumu, bet to kopējais skaits tiek lēsts ap 1000. Šeit mirušo kremācijas paliekas liktas ieapaļās vai ovālās vidēji 0,35–1,25 m lielās un 0,2–0,5 m dziļās bedrēs, pāri neveidojot smilšu uzbērumu. Atsevišķos kapos kremācijas paliekas tikušas ievietotas māla traukā, satītas audumā un tamlīdzīgi. Apbedījumos likti gan dedzināti, gan nededzināti, nereti apzināti deformēti skandināviem raksturīgie priekšmeti: ieroči un bruņojuma daļas (zobeni, šķēpu gali, vairogu daļas u. c.), sadzīves priekšmeti (ķemmju fragmenti, atslēgas, pincetes, naži u. c.) un rotas (pakavsaktas, kārbiņsaktas, vēžveida saktas, bruņurupučsaktas, zvanveida važturi, brakteāti, stikla un bronzas krelles u. c.). Smukumos atklāti arī vairāki skeletkapi (Smukumi II). Pieļauts, ka tie ir vēlāki par skandināvu ugunskapiem, taču precīzāka datējuma pagaidām nav.
Visi Grobiņas senkapi ir valsts nozīmes kultūras pieminekļi un kā daļa no Grobiņas arheoloģiskā ansambļa iekļauti arī UNESCO (United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization) Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā. Neskatoties uz plašajiem pētījumiem, kā arī karu un saimniecisko darbību dēļ veiktajiem postījumiem, senkapi ir vismaz daļēji saglabājušies un apskatāmi dabā. Šobrīd tie atrodas privātpersonām piederošos īpašumos, taču pie objektiem izliktas norādes. Īpaši uzskatāmi ir Priediena kapu uzkalniņi. 2019. gadā atklāta arī Ālandes upes parka dabas taka, kas ved no Priediena senkapiem līdz Grobiņas pilskalnam.