Kapenieku senkapi ir vieni no līdz šim vislabāk pētītajiem kuršu vēlā dzelzs laikmeta kapulaukiem Latvijas teritorijā, tādēļ tie pieminēti gandrīz visos minētā perioda kuršu kultūrai veltītajos pētījumos. Arheologs un izrakumu vadītājs E. Šturms 1931. gadā, ņemot vērā apstākli, ka jau toreiz daļa senkapu bija izpostīti, uzskatīja, ka pirmatnējais apbedījumu skaits šeit varēja pārsniegt simtu.
Izrakumos tika konstatēts, ka oglītes, kalcinētos kaulus un pārsvarā apzināti salauztās vai saliektās, dedzinātās senlietas saturošās kapu bedres sasniedza 60–100 cm dziļumu. Vīriešu kapu inventārā dominē ieroči (zobeni, šķēpu uzgaļi, cirvji), zirglietas (pieši, kāpšļi, iemauktu daļas), bet arī daudz rotaslietu: pakavsaktas (ar rēdžu un daudzskaldņu galiem), aproces ar zvērgalvu galiem, garas rotadatas ar ažūrām galvām, gredzeni, jostu apkalumi, kā arī dzelzs naži, izkaptis, šķiļamdzelzs, bronzas cilindriskās atslēgas. Gandrīz pusē vīriešu apbedījumu atrasti vidēji divi līdz pieci dzeramo ragu apkalumi un ornamentēti to sānu daļu fragmenti. Ņemot vērā, ka dzeramie ragi nav pabijuši ugunī, domājams, ka tie uzskatāmi par tuvinieku ziedojumu mirušajam. Izdalāmi arī atsevišķi bagātāki karavīru/tirgotāju apbedījumi. Piemēram, 17. kapa inventārā bija dzelzs zobens, bronzas zobena maksts uzgalis, bronzas saliekamo svariņu mehānisms un atsvariņš, divi dzelzs iedzītņa šķēpu gali, iemauktu fragmenti, bronzas aproce, gredzens, rotadata un trīs dzeramo ragu apkalumi.

Bronzas jostas sadalītāji ar apkalumiem. Kapenieku senkapi, 13. un 17. kaps, 12.–13. gs.
Fotogrāfs Roberts Kaniņš. Avots: Latvijas Nacionālais vēstures muzejs.
Sieviešu kapos dominē rotaslietas: bronzas pakavsaktas (ar daudzskaldņu un magoņpogaļu galiem), stopa šķēršu saktas, masīvi vītie kaklariņķi, lentveida aproces, gredzeni, kā arī iedzīves priekšmeti – dzelzs naži un īleni.
E. Šturms pirmais pievērsis uzmanību arī kuršu ugunskapos samērā bieži sastopamajiem miniatūrpriekšmetiem: uzpirksteņa lieluma māla podiņiem, maziem dzelzs cirvīšiem, izkaptīm, nažiem, piešiem, šķiļamdzelzīm, bronzas duncīšiem un ķemmītēm. Pamatots ir uzskats, ka tie gatavoti speciāli bēru rituālam kā īsto priekšmetu simboli.
Pēdējā desmitgadē veiktie latviešu arheologu (Baibas Vaskas, Artūra Tomsona) dažādu senlietu veidu (bronzas rotaslietas, dzelzs zobeni) padziļinātie tipoloģiskie pētījumi apliecina, ka Kapenieku senkapi pārsvarā izmantoti 12. gs., tomēr pieļaujams, ka tie ierīkoti jau 11. gs. un mirušie šeit apbedīti vēl 13. gs. pirmajā pusē.
Atklāts paliek jautājums, vai Kapenieku senkapos apbedīti Raņķu (Plostnieku) pilskalna, kas atrodas Ventas pretējā krastā apmēram 1,5 km uz dienvidiem no senkapiem, iemītnieki vai arī kādas citas, līdz šim nezināmas, senkapiem tuvāk situētas apdzīvotas vietas iemītnieki.