Raņķu pilskalnu pirmo reizi zinātniskajā literatūrā pieminējis vācbaltiešu bibliotekārs un vēsturnieks Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar) 1922. gadā vācu valodā izdotajā “Seno Livonijas piļu leksikonā”. 09.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un pirmo plašāko aprakstu publicējis pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmējis, ka tas “ir nestiprs un mazs, tomēr celts pēc tradicionela parauga” un “mītņu slānis dažās vietās gandrīz metru biezs”. E. Brastiņa tajā laikā vadītajā ekspedīcijā piedalījies arī vēlākais pirmais Liepājas muzeja direktors Jānis Sudmalis, kurš populāru aprakstu par pieredzēto 1923. gadā sniedzis laikrakstā “Kurzemes Vēstnesis”. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā pilskalns iekļauts tikai 1959. gadā ar Nr. 4 toreizējā Skrundas rajonā. 1969. gadā pilskalnu apsekoja un nelielos (līdz 1 m²) šurfos tā kultūrslāni pārbaudīja arheologa Ēvalda Mugurēviča vadītā ekspedīcija. Ē. Mugurēvičs fiksēja arī senpilsētas vietu uz dienvidiem no pilskalna. Vēlāk pilskalnu pārsvarā apsekojuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, pēdējos gados norādot, ka ieteicams uzlabot pilskalna vizuālo uztveramību.

Līdz šim publikācijās vai Latviešu folkloras krātuves arhīvā kādus nostāstus vai teikas par Raņķu pilskalnu nav izdevies atrast.

Raņķu pilskalns ierīkots vietā, kur Ponakstes upe pirms ietecēšanas Ventā met asu līkumu, tādējādi veidojot zemes mēli, ko no trim pusēm aizsargā dabīgi stāvas, ap 8 m augstas upītes gravas. Dienvidu pusē, kur paugurs virs apkārtnes paceļas tikai par 2 m, pilskalna plakumu aizsargā grāvis un valnis, kas postīti ilgstošās lauksaimnieciskās apstrādes rezultātā. Pilskalna austrumu nogāzi postījis arī Otrā pasaules kara gados šeit ierīkotais tanku aizsprosts, bet plakumu – 20. gs. 70. gados ierīkotā estrāde, kuras paliekas mūsdienās vizuāli vairs nav novērojamas. Pilskalna noapaļotais kvadrātveida plakums neliels (ap 30 x 30 m), līdzens, apaudzis ar zāli; tā dienvidrietumu daļa un nogāzes apaugušas ar lapu kokiem un blīvu krūmāju, tādējādi vizuāli traucējot uztvert pilskalniem raksturīgās iezīmes.

Raņķu pilskalnā līdz šim plašāki arheoloģiskie pētījumi nav veikti. Spriežot pēc J. Sudmaļa publicētās informācijas, 08.1922. gan pilskalna plakumā, gan aiz aizsarggrāvja tika izrakti pārbaudes šurfi un plakumā konstatēts 1,5 pēdu (0,5 m) biezs mītņu slānis, bet grāvja ārmalā tas sasniedzis vairāk kā 3 pēdas (1 m). 0,5–1,0 m² lieli pārbaudes laukumi pilskalnā rakti arī Ē. Mugurēviča vadītās ekspedīcijas laikā 05.1969. Ē. Mugurēvičs atzīmē, ka “pilskalnā konstatēts 0,2–0,5 m biezs kultūrslānis ar šķeltiem granītakmeņiem. Senpilsētā uz dienvidiem no pilskalna ir 0,3–0,5 m biezs kultūrslānis ar oglītēm”. Pagaidām nav arī drošu ziņu par pilskalnā iegūtiem senlietu savrupatradumiem, kas varētu palīdzēt tā datēšanai. Ņemot vērā, ka pilskalnu līdz šim nav izdevies identificēt ar kādu no 13. gs. rakstītajos avotos minētajām apdzīvotajām vietām, iespējams, ka pilskalns un pie tā konstatētā apmetne datējami ar nedaudz agrāku laiku, bet to varētu pierādīt tikai plašāki pētījumi pilskalnā un tā apkārtnē.

Tuvākās zināmās senvietas atrodas Ventas pretējā krastā, tās ir: vieni no vislabāk pētītajiem kuršu ugunskapiem Raņķu Kapeniekos (ap 1,5 km ziemeļos no pilskalna) un ap 1,5 km uz dienvidrietumiem no pilskalna, blakus Plūdoņu mājām esošais, arheoloģiski nepētītais Baznīcas kalns, kas tiek uzskatīts par kulta vietu un kurā pēc nostāstiem atrastas 15.–17. gs. senlietas. Ir ziņas, ka ap 2 km uz ziemeļiem no pilskalna šajā pat Ventas krastā, netālu no Ikaišu kapsētas, atrasta kāda kuršu lentveida aproce, kas varētu liecināt par iespējamiem kuršu vēlā dzelzs laikmeta senkapiem.

Jebkurā gadījumā Raņķu pilskalns ar iespējamo apmetni un, šķiet, arī ostas vai senas pārceltuves vietu varētu būt interesants izpētes objekts, jo salīdzinoši maz ir pētīta apdzīvotība apvidū starp Skrundu un Zemgali, kā arī Venta – kopš vikingu laikiem pazīstams ūdensceļš.

Lai gan Raņķu pilskalns ir minēts atsevišķos Kurzemei veltītos ceļvežos, tā atrašanās vieta salīdzinoši attālu no lielākajām apdzīvotajām vietām un vizuālā neizteiksmība neļauj to uzskatīt par tūristu iecienītu apskates objektu.