Raņķu pilskalnu pirmo reizi zinātniskajā literatūrā pieminējis vācbaltiešu bibliotekārs un vēsturnieks Karls fon Lēviss of Menārs (Karl von Löwis of Menar) 1922. gadā vācu valodā izdotajā “Seno Livonijas piļu leksikonā”. 09.08.1922. pilskalnu apmeklēja un uzmēroja, un izdevumā “Latvijas pilskalni. I. Kuršu zeme” tā uzmērījumu un pirmo plašāko aprakstu publicējis pazīstamākais Latvijas Republikas laika pilskalnu apzinātājs Ernests Brastiņš, kurš atzīmējis, ka tas “ir nestiprs un mazs, tomēr celts pēc tradicionela parauga” un “mītņu slānis dažās vietās gandrīz metru biezs”. E. Brastiņa tajā laikā vadītajā ekspedīcijā piedalījies arī vēlākais pirmais Liepājas muzeja direktors Jānis Sudmalis, kurš populāru aprakstu par pieredzēto 1923. gadā sniedzis laikrakstā “Kurzemes Vēstnesis”. Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā pilskalns iekļauts tikai 1959. gadā ar Nr. 4 toreizējā Skrundas rajonā. 1969. gadā pilskalnu apsekoja un nelielos (līdz 1 m²) šurfos tā kultūrslāni pārbaudīja arheologa Ēvalda Mugurēviča vadītā ekspedīcija. Ē. Mugurēvičs fiksēja arī senpilsētas vietu uz dienvidiem no pilskalna. Vēlāk pilskalnu pārsvarā apsekojuši pieminekļu aizsardzības iestāžu darbinieki, pēdējos gados norādot, ka ieteicams uzlabot pilskalna vizuālo uztveramību.