Kapenieku senkapi zināmi kopš 1925. gada, kad šeit, rokot kartupeļu bedres un veicot lauksaimniecības darbus, atrastas senlietas, no kurām daļa vēlāk nonākusi toreizējā Valsts vēsturiskajā muzejā (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs). 1927. gadā senlietu atrašanas apstākļus un vietu dabā precizējis arheologs Fēlikss Jākobsons, kurš noskaidroja, ka iegarenā smilšu uzkalnā dienvidos esošai kapsētai zem velēnas kārtas vērojams ap 30 cm biezs melns slānis. 1931. gadā arheologa Eduarda Šturma vadībā senkapos tika veikti arheoloģiskie izrakumi, kuros konstatēja 37, pārsvarā postītus, kuršiem raksturīgus ugunskapus. 1979. gadā senkapu aizsardzības stāvokli pārbaudīja toreizējās Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomes Arheoloģijas nodaļas vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Dainis Čudars, kurš atzīmēja, ka, neskatoties uz to, ka senkapi postīti smilts ņemšanas rezultātā, tie savu arheoloģisko vērtību nav zaudējuši. 1985. gadā šī arheoloģiskā pieminekļa pasi sastādījis arheologs Jānis Asaris, kurš atzīmējis senkapu un tajos iegūtā plašā arheoloģiskā materiāla nozīmi vēlā dzelzs laikmeta kuršu apbedīšanas tradīciju izpētē, senlietu tipoloģijas izstrādē, kā arī hronoloģijas precizēšanā.

Senkapi tikuši ierīkoti apmēram 50 x 150 m lielā zemes pacēlumā. Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem šī vieta līdz Pirmajam pasaules karam bijusi apaugusi priedēm, bet kara laikā tās nocirstas, un vēlāk sākusies vietas lauksaimnieciska apstrāde, kuras laikā šeit atrastas arī pirmās senlietas. Ilgstošās lauksaimnieciskās apstrādes, kā arī smilts ņemšanas rezultātā senvieta stipri cietusi, un mūsdienās zemes pacēlums kopējā tīrumā gandrīz vairs neizceļas. Būtu vēlams pārtraukt vietas lauksaimniecisko apstrādi, lai nepostītu zem aramkārtas, iespējams, esošos, nepostītos apbedījumus, jo 1931. gada arheoloģiskās izpētes gaitā tika konstatēts, ka atsevišķas kapa bedres sasniedza pat 1 m dziļumu.

Kapenieku senkapi ir vieni no līdz šim vislabāk pētītajiem kuršu vēlā dzelzs laikmeta kapulaukiem Latvijas teritorijā, tādēļ tie pieminēti gandrīz visos minētā perioda kuršu kultūrai veltītajos pētījumos. Arheologs un izrakumu vadītājs E. Šturms 1931. gadā, ņemot vērā apstākli, ka jau toreiz daļa senkapu bija izpostīti, uzskatīja, ka pirmatnējais apbedījumu skaits šeit varēja pārsniegt simtu.

Izrakumos tika konstatēts, ka oglītes, kalcinētos kaulus un pārsvarā apzināti salauztās vai saliektās, dedzinātās senlietas saturošās kapu bedres sasniedza 60–100 cm dziļumu. Vīriešu kapu inventārā dominē ieroči (zobeni, šķēpu uzgaļi, cirvji), zirglietas (pieši, kāpšļi, iemauktu daļas), bet arī daudz rotaslietu: pakavsaktas (ar rēdžu un daudzskaldņu galiem), aproces ar zvērgalvu galiem, garas rotadatas ar ažūrām galvām, gredzeni, jostu apkalumi, kā arī dzelzs naži, izkaptis, šķiļamdzelzs, bronzas cilindriskās atslēgas. Gandrīz pusē vīriešu apbedījumu atrasti vidēji divi līdz pieci dzeramo ragu apkalumi un ornamentēti to sānu daļu fragmenti. Ņemot vērā, ka dzeramie ragi nav pabijuši ugunī, domājams, ka tie uzskatāmi par tuvinieku ziedojumu mirušajam. Izdalāmi arī atsevišķi bagātāki karavīru/tirgotāju apbedījumi. Piemēram, 17. kapa inventārā bija dzelzs zobens, bronzas zobena maksts uzgalis, bronzas saliekamo svariņu mehānisms un atsvariņš, divi dzelzs iedzītņa šķēpu gali, iemauktu fragmenti, bronzas aproce, gredzens, rotadata un trīs dzeramo ragu apkalumi.

Sieviešu kapos dominē rotaslietas: bronzas pakavsaktas (ar daudzskaldņu un magoņpogaļu galiem), stopa šķēršu saktas, masīvi vītie kaklariņķi, lentveida aproces, gredzeni, kā arī iedzīves priekšmeti – dzelzs naži un īleni.

E. Šturms pirmais pievērsis uzmanību arī kuršu ugunskapos samērā bieži sastopamajiem miniatūrpriekšmetiem: uzpirksteņa lieluma māla podiņiem, maziem dzelzs cirvīšiem, izkaptīm, nažiem, piešiem, šķiļamdzelzīm, bronzas duncīšiem un ķemmītēm. Pamatots ir uzskats, ka tie gatavoti speciāli bēru rituālam kā īsto priekšmetu simboli.

Pēdējā desmitgadē veiktie latviešu arheologu (Baibas Vaskas, Artūra Tomsona) dažādu senlietu veidu (bronzas rotaslietas, dzelzs zobeni) padziļinātie tipoloģiskie pētījumi apliecina, ka Kapenieku senkapi pārsvarā izmantoti 12. gs., tomēr pieļaujams, ka tie ierīkoti jau 11. gs. un mirušie šeit apbedīti vēl 13. gs. pirmajā pusē.

Atklāts paliek jautājums, vai Kapenieku senkapos apbedīti Raņķu (Plostnieku) pilskalna, kas atrodas Ventas pretējā krastā apmēram 1,5 km uz dienvidiem no senkapiem, iemītnieki vai arī kādas citas, līdz šim nezināmas, senkapiem tuvāk situētas apdzīvotas vietas iemītnieki.