Joku lugu “No saldenās pudeles” R. Blaumanis sarakstīja 19. gs. nogalē. Tās sākotnējais variants pabeigts 1898. gada martā, tomēr autors komēdijas tekstu vēl slīpējis, tāpēc atklātībā tā parādījās nedaudz vēlāk. Cenzūras atļauja lugas izplatīšanai izsniegta 1900. gada 4. decembrī Pēterburgā. Komēdijas saturs saistīts ar R. Blaumaņa literārajos darbos samērā bieži izmantoto motīvu par nepieciešamību ar precībām tikt pie jauna māju saimnieka pēc iepriekšējā nāves. Līdzīga problēma risināta novelē “Raudupiete” (1889), skatu lugā “Skroderdienas Silmačos” (1902) un citur. “No saldenās pudeles” ir viena no visrūpīgāk izstrādātajām R. Blaumaņa joku lugām, kur visi attiecību pavērsieni ir veiksmīgi sagatavoti un psiholoģiski pamatoti.

Darbības norises vieta ir Ezerlauku mājas, kurās saasinājušās saimnieces un kalpu attiecības un tiek pausta neapmierinātība ar veicamā darba apjomu un atalgojumu. Nemiera veicinātājs ir viens no kalpiem, Krišs, kurš ar dažādiem argumentiem cenšas pārliecināt pārējos, ka dienests būtu jāuzsaka, negaidot ierasto sezonas darbu beigas. Vientiesīgo vecpuisi Taukšķi Krišs lūko apvārdot ar to, ka līdz ar centrifūgas iegādi piens, kas tiek lietots uzturā, kļūšot neveselīgs un pat indīgs. Tāpat Krišs apgalvo, ka saimnieces māsa Lavīze, kurai Taukšķis nodevis glabāšanā savus ietaupījumus, vēloties Taukšķi apprecēt. Savukārt Pičukam Krišs cenšas iestāstīt, ka Pičuka sievai Aucei lūkojot tuvoties kalps Mārtiņš. Māju saimniece Ieva un viņas māsa Lavīze, no savas puses, cenšas pārliecināt kalpus palikt. Apzinoties, ka vislabāk kārtību būtu uzturēt ar stingru saimnieka roku, saimniece un māsa cer uz māju mantinieces Marijas laulībām, tomēr Marija visiem preciniekiem atsaka. Lai stāvokli labotu, Lavīze pārliecina savu māsu, ka jāprecas ir vienai no viņām un būtu vērts uzrunāt Mārtiņu, kurš sevi pierādījis kā apzinīgs un kārtīgs puisis. Kad Mārtiņš Lavīzei atsaka, viņa pierunā uz bildinājumu savu māsu. Marija ir patiesi aizvainota mātes rīcības dēļ, jo viņa pati slepeni mīl Mārtiņu, kuram ir trūcis dūšas lepno saimniekmeitu uzrunāt. Komēdijas beigās tiek atmaskotas Kriša blēdības un noskaidrojas arī visi citi pārpratumi. Ezerlauku mājās var gatavoties Mārtiņa un Marijas kāzām, un te paliek Pičuks ar Auci, tāpat arī Taukšķis.       

Lugas centrālā sižeta līnija ir saistīta ar Marijas un Mārtiņa nenoskaidrotajām attiecībām, kas tiek risinātas sižeta gaitā. Marija komēdijā tēlota kā enerģiska un aizrautīga jauna sieviete, kura cenšas likt Mārtiņam noprast par savām jūtām, tomēr tieši viņu uzrunāt baidās. Savukārt Mārtiņš nespēj noticēt, ka viņu varētu būt nolūkojusi māju mantiniece, kurai jau bijis tik daudz precinieku, ka izplatījies pat nostāsts, ka ikvienu, kurš nav vēlams, viņa atraida, pasniedzot skābu jāņogu vīnu. R. Blaumanis tēlu attiecībās izmantojis pārpratumu komēdijas elementus, un gan Marija, gan Mārtiņš ilgi nespēj saskatīt citiem māju kalpiem jau nojaušamo attiecībā uz savām jūtām. Arī citu tēlu veidojumā autoram padevušies spilgti un kolorīti raksturi. Tas īpaši attiecināms uz Lavīzi, kurai ir laba sirds, savukārt izturēšanās ir skarba kā vīrietim. Kad saasinājušās attiecības ar kalpiem, tieši Lavīze visaktīvāk cenšas situāciju risināt, nevairoties arī no tradicionālajiem puišu darbiem. Viens no neparastākajiem tēliem R. Blaumaņa dramaturģijā ir Taukšķis, kurš allaž iesāk un nepabeidz kādu stāstu un kuram dzīvē ir ļoti bail no pārmaiņām un no precēšanās. Savukārt Kriša tēlā atklāta 19. un 20. gs. mijas lauku dzīvē zīmīga tendence, kad kalpi kļūst arvien bravūrīgāki un atklāti runā pretī saimniekiem. Krišs turklāt ir negodīgs cilvēks, kurš ne tikai stāsta nepatiesību par saimniecēm un Mārtiņu, bet arī nozog Taukšķa sakrāto naudu. Dažus lugas tēlus R. Blaumanis vēlāk iesaistījis citu savu darbu sižeta risinājumā. Pičuks un Auce Silmaču sētā priecājas par savu pirmdzimto, tā kļūdami par laulības dzīves stabilitātes paraugiem “Skroderdienās Silmačos” tēlotajai saimei, savukārt Taukšķim viencēlienā “Pēc pirmā mītiņa” (1905) atkal draud precību briesmas.  

Komēdijā “No saldenās pudeles” visi notikumi, kuros atklājas dzīves un raksturu daudzpusība, mērķtiecīgi pakļauti centrālās sižeta līnijas risinājumam. Lugas darbība aizsākas ar divdesmit četrus gadus vecās Marijas kārtējo atraidīto precinieku, par ko māte ir stipri nemierā. No šīs vilšanās izriet arī tālākie situācijas risinājuma meklējumi. Pirmā cēliena finālā Krišs ir gandrīz jau noskaņojis Taukšķi un Pičuku uzteikt darbu. Savukārt lugas otrais cēliens sākas ar Lavīzes un viņas māsas, Ezerlauku saimnieces, atkārtotu mēģinājumu vienu pēc otra pārliecināt saimes ļaudis, lai tie paliktu. Situāciju pasliktina arī tas, ka Mārtiņš, aizvainots par Kriša pārmetumiem, tāpat izsaka vēlēšanos aiziet. Tas ir nepieņemami gan Marijai, gan viņas mātei un Lavīzei, tāpēc pēdējās nolemj rīkoties, Mārtiņu uzrunājot. Kad šis nodoms kļūst zināms Marijai un Mārtiņš, sekodams Auces un Pičuka padomam, šķietami gatavajos piekrist saimnieces bildinājumam, Marijas jūtas kļūst nesavaldāmas. Luga beidzas ar viņas un Mārtiņa izskaidrošanos un abu apliecināto gatavību kopdzīvei.

“No saldenās pudeles” ir luga, kurā sadzīves situācijās dzirkstī R, Blaumaņa humors. Otra svarīga komēdijas iezīme ir daudzpusīgs Ērgļu apkaimes cilvēku sarunās noklausītās valodas lietojums, ar kuru katram no tēliem piešķirti spilgti individuāli vaibsti.  

Komēdija “No saldenās pudeles” pirmo reizi publicēta 1901. gadā Jāņa Brigadera apgādībā. Atkārtoti tā iespiesta 1908. gadā. 1921. gadā lugu publicēja apgāds “Valters un Rapa”, kas 1923. gadā šo darbu iekļāva R. Blaumaņa “Kopoto rakstu” 6. sējumā un iespieda arī atkārtotos izdevumos. 1946. gadā Rīgā darbs publicēts R. Blaumaņa lugu izlasē. 1955. gadā apgādā “Latvju Grāmata” trimdā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) luga iespiesta R. Blaumaņa “Kopoto rakstu” izdevuma 8. sējumā, ko sagatavoja Kārlis Kārkliņš. 1958. gadā “No saldenās pudeles” publicēta Kārļa Egles sastādīto R. Blaumaņa “Kopoto rakstu” izdevuma 4. sējumā, savukārt 1997. gadā – Ievas Kalniņas veidoto “Kopoto rakstu” 8. sējumā. Lugas tulkojums igauņu valodā, ko veicis Marts Pukitss (Mart Pukits), iespiests 1907. gadā Tērbatā ar nosaukumu Magusast pudelist.

Komēdija “No saldenās pudeles” pirmo reizi izrādīta Rīgas Latviešu teātrī 1901. gada 6. maijā. Iestudējuma režisors bija Pēteris Ozoliņš, kurš pats atveidoja Mārtiņa lomu. Marijas tēlotāja šajā izrādē bija aktrise Dace Akmentiņa, viņas mātes lomā Berta Rūmniece, Lavīzi atveidoja aktrise Olga Ezerlauka, Taukšķi – Augusts Vārna. 1909. gadā P. Ozoliņš lugu iestudēja atkārtoti, savukārt 1915. gadā jaunuzveduma režisors Rīgas Latviešu teātrī bija Aleksandrs Freimanis. Komēdija 1909. gadā un 1913. gadā uzvesta arī Liepājas Latviešu teātrī, 1915. gadā – Pēterpils Latviešu teātrī. 1924. gadā komēdija “No saldenās pudeles” pirmo reizi izrādīta Latvijas Nacionālajā teātrī Alekša Mierlauka režijā. 1927. gadā jaunu uzvedumu turpat veidoja Alfrēds Amtmanis-Briedītis. Šajā teātrī luga A. Amtmaņa-Briedīša režijā uzvesta arī 1942. gadā (tolaik – Rīgas Dramatiskais teātris). Liepājas teātrī luga iestudēta 1924. gadā (režisors – Ērihs Lauberts), 1928. gadā (Fricis Rode) un 1938. gadā (Nikolajs Mūrnieks). Valmieras teātrī tā uzvesta 1926. gadā (A. Amtmanis-Briedītis), Jelgavas teātrī izrādīta 1933. gadā (Žanis Kopštāls) un 1941. gadā (Herberts Zommers), Dailes teātra Mazajā ansamblī (Nikolajs Krauklis) – 1938. gadā, Daugavpils teātrī – 1942. gadā (Ģirts Bumbieris). Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Nacionālajā (tolaik – Drāmas) teātrī un Liepājas teātrī tika atjaunoti un izrādīti iepriekš veidotie lugas uzvedumi. 1958. gadā Drāmas teātrī tika sagatavots jauniestudējums Žaņa Katlapa režijā. 1968. gadā Liepājas teātrī komēdija izrādīta Viktora Zvaigznes režijā, 1974. gadā Valmieras teātrī – Pētera Lūča režijā. 1975. gadā Valsts Rīgas operetes teātrī iestudēta operete “No saldenās pudeles”. Tās libretu veidoja režisore Marga Tetere, komponists – Imants Kalniņš, dziesmu tekstu autors – Jānis Peters. 1981. gadā R. Blaumaņa komēdija iestudēta kā Drāmas teātra aktierkursa studentu diplomdarbs (režisori – Helēna Romanova un Imants Adermanis) Latvijas Valsts konservatorijā; uzvedums iekļauts teātra repertuārā. 1999. gadā “No saldenās pudeles” Dailes teātrī iestudēja režisors Kārlis Auškāps. Daugavpils teātrī lugu 1994. gadā uzveda Nauris Klētnieks, savukārt 2004. gadā – Harijs Petrockis. Valmieras teātrī 2010. gadā komēdiju "No saldenās pudeles" iestudēja Fēlikss Deičs.