Dzimis saimnieka Pētera Skrapces ģimenē. Beidzis Raunas pagasta skolu, pēc tam Cēsu pilsētas skolu. 1903. gadā iestājās Viļņas kājnieku junkurskolā (Виленское военное училище) un 1906. gadā ar I šķiru to pabeidza. No 1911. gada mācījās Intendantūras akadēmijā (Интендантская академия) Pēterburgā un 1914. gadā ar I šķiru pabeidza tās pilnu kursu.

10.1902. kā savvaļnieks iestājies dienestā Krievijas armijas 102. Vjatkas kājnieku pulkā Grodņā; 11.1905. junkurskolā paaugstināts par jaunāko portupejjunkuru (junkuru rotas jaunākais unteroficieris). Pēc junkurskolas beigšanas no 04.1906. dienēja 114. Novotoržskas kājnieku pulkā Jelgavā, 01.1907. pēc paša vēlēšanās pārcelts uz 105. Orenburgas kājnieku pulku Viļņā. Podporučiks (04.1906.), poručiks (10.1909.), štābkapteinis (11.1913.), kapteinis (12.1915.), apakšpulkvedis (08.1917.). Pēc akadēmijas beigšanas no 28.06.1914. – virsnieks Kijevas kara apgabala Intendantūras pārvaldē (Интендантское управление). Sākoties Pirmajam pasaules karam, 08.1914. komandēts uz 21. korpusu intendantūrā; tās sastāvā pārgāja Austroungārijas robežu un piedalījās kaujās ar Austroungārijas armiju. 01.1916. iecelts par 4. Sibīrijas strēlnieku divīzijas intendantu Ziemeļu (Rīgas) frontē 12. armijas sastāvā (ieradās un uzņēmās pienākumus 28.02.1916.). 03.1918. atvaļināts no armijas Krievijā, dzīvoja bez nodarbošanās. 07.1918. iestājās Ukrainas hetmaņa armijā, virsnieks Viņņicas apgabala intendantūrā, bija Viņņicas pārtikas nodaļas priekšnieks. Pēc hetmaņa armijas izformēšanas 01.02.1919. atvaļināts, dzīvoja Ukrainā. 01.04.1919. mobilizēts ienākušajā Sarkanajā armijā, bija guberņas apgādes pārvaldes nodaļas priekšnieks. Pēc Sarkanās armijas atkāpšanās mobilizēts Ukrainas Tautas Republikas armijā, taču dienestā nepaspēja iestāties, jo šo armiju piespieda atkāpties Krievijas Dienvidu bruņotie spēki. 14.11.1919. mobilizēts Krievijas Dienvidu bruņoto spēku armijā, bija Kijevas karaspēka grupas intendants; pēc Kijevas un Odesas karaspēka grupu apvienošanās armijā – tās intendants. 01.04.1920. armija pārgāja Polijas robežu un tika internēta, bet P. Skrapce no Polijas uzreiz atgriezās Latvijā.

No 06.01.1920. – Latvijas armijā (pulkvedis leitnants). Dienēja armijas Galvenajā apgādības pārvaldē, vecākais sevišķu uzdevumu virsnieks. 05.05.–07.06. bija Latvijas armijas un Latgalē līdz 04.1920. operējušās Polijas karaspēka grupas likvidācijas (norēķinu) komisijas priekšsēdētājs. No 30.07.1920. – Apsardzības ministrijas Kara ēku un būvju valdes (vēlākās pārvaldes) priekšnieks. Pulkvedis (11.12.1920.; par nopelniem Latvijas labā), ģenerālis (11.11.1929.). 1922. gadā piešķirts kara tehnologa inženiera grāds. Saistībā ar Kara ēku un būvju pārvaldes likvidāciju 26.03.1924. pārcelts uz Kara saimniecības pārvaldi (18.07.1924. pārdēvēta par Galveno intendantūras pārvaldi), vecākais sevišķu uzdevumu inženieris, no 05.1924. – pārvaldes Tehniskās komitejas priekšsēdētājs, no 01.07.1026. – atkal vecākais sevišķu uzdevumu inženieris. 19.02.1927. iecelts par galvenā intendanta palīgu, 10.09.1929. – par galvenā intendanta vietas izpildītāju. No 11.04.1933. – jaunizveidotās armijas Apgādes pārvaldes priekšnieka palīgs. 18.08.1938. atvaļināts saistībā ar štatu samazināšanu. Dzīvoja Rīgā. Darbojās Latvijas Mednieku biedrībā – medību pārzinis, regulāri piedalījās medību suņu sacensībās kā suņa īpašnieks, darbojās Virsnieku mednieku biedrībā (priekšnieks), Kara aviācijas fondā (valdes kasieris), bija studentu korporācijas “Fraternitas Vesthardiana” goda filistrs. Vācu okupācijas laikā no 30.10.1941. darbojās organizācijā “Tautas palīdzība” (bijušais Latvijas Sarkanais Krusts) un citās organizācijās, bija darba vadītājs, ģenerālsekretārs. Pēc kara padomju otrreizējās okupācijas apstākļos kopā ar dzīvesbiedri Ludmilu (dzimusi Bezobrazova) dzīvoja Rīgā meitas Ludmilas Pavlovskas ģimenē.

P. Skrapce bija viens no ievērojamākajiem Latvijas armijas Intendantūras dienesta virsniekiem. Neatkarības kara noslēguma periodā un pēckara apstākļos P. Skrapce vadīja un koordinēja armijas apgādes nozari ar telpām un nodrošināja ceļu militāro loģistiku, kas, ievērojot smagos kara postījumus Latvijā, bija ļoti sarežģīts un atbildīgs uzdevums. Turklāt P. Skrapce no Latvijas armijas puses risināja arī norēķināšanās jautājumu ar sabiedroto Polijas armiju pēc tās izvešanas no Latgales, kas arī bija sarežģīti (atšķirības viedokļos par apgādes jautājumiem, Polijas armijas karavīru izdarītie postījumi, rekvizīcijas u. c.). Ar minētajiem uzdevumiem P. Skrapce sekmīgi tika galā, un tas veicināja viņa turpmāko dienesta karjeru. 1929.–1938. gadā viņš bija galvenais intendants un pēc tam Apgādes pārvaldes – par visām bruņoto spēku apgādes nozarēm atbildīgās institūcijas – priekšnieka palīgs. Daudzkārt izpildīja priekšnieka pienākumus un patstāvīgi vadīja Latvijas armijas apgādes jautājumu pilnveidošanu un modernizēšanu, iespēju robežās nodrošinot augstas bruņoto spēku kaujasspējas.

P. Skrapce par dienestu un kaujas nopelniem Krievijas armijas sastāvā Pirmā pasaules kara laikā apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (II šķira, ar šķēpiem; III šķira), Svētās Annas ordeni (II šķira, ar šķēpiem; III šķira). Par dienesta nopelniem Latvijas armijā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira).