G. Hārlema Bruntlanne bija pirmā Norvēģijas sieviete premjerministre, pirmā Darba partijas līdere un tā dēvētās pasaulē pirmās sieviešu valdības vadītāja (valdībā astoņas no 18 ministriem bija sievietes). 1975.–1981. gadā bija Darba partijas priekšsēdētāja vietniece, 1981.–1992. gadā tās vadītāja. 1974.–1979. gadā – vides ministre. 1977.–1997. gadā – Stortinga (Norvēģijas parlamenta) deputāte no Darba partijas. 1981.–1986. un 1989.–1990. gadā – partijas grupas (stortingsgruppe) vadītāja Stortingā. G. Hārlema Bruntlanne vadīja Darba partijas modernizācijas procesu un sociāldemokrātiskās pārvaldības modeļa pārorientāciju uz lielāku tirgus ekonomikas lomu valstī. G. Hārlema Bruntlanne arī vadīja procesu, kura mērķis bija Norvēģijas iekļaušana Eiropas Savienības (ES) iekšējā tirgū; izmantojot Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) līgumu, viņa vadīja arī sarunas ar ES par iestāšanās ES līgumu, kas gan tika noraidīts 1994. gada referendumā.

Starptautiski G. Hārlema Bruntlanne ir pazīstama ar to, ka ir bijusi Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Pasaules Vides un attīstības komisijas vadītāja (World Commission on Environment and Development, 1983–1987); viņas laikā tika ieviests ilgtspējīgas attīstības (sustainable development) jēdziens. G. Hārlema Bruntlanne bija Pasaules Veselības organizācijas (PVO, World Health Organization) vadītāja no 1998. līdz 2003. gadam.

G. Hārlema Bruntlanne uzauga Oslo. Viņas tēvs Gudmunds Hārlems (Gudmund Harlem) bija ministrs no Darba partijas, un māte Inga Brinolfa (Inga Brynolf) strādāja Stortinga Darba partijas grupas sekretariātā. Arī māsa Hanne Hārlema (Hanne Harlem) ir bijusi Darba partijas politiķe. 1960. gadā precējusies ar Ārni Ūlavu Bruntlannu (Arne Olav Brundtland).

G. Hārlema Bruntlanne 1963. gadā beidza medicīnas studijas Oslo Universitātē (Universitetet i Oslo). Strādādama par ārsti, G. Hārlema Bruntlanne iesaistījās tikai viena politiskā jautājuma risināšanā – par sieviešu tiesībām lemt par abortu veikšanu. G. Hārlema Bruntlanne politiskās karjeras sākumā bija gan ģimnāzijas sociālistisko skolnieku grupas, gan Darba partijas studentu grupas augstskolā vadītāja vietniece, taču pēc neilga laika pameta organizēto politiku.

Faktam, ka G. Hārlema Bruntlanne atradās ārpus aktīvās partijas politikas, bija liela nozīme, jo 20. gs. 70. gadu beigās kļuva arvien skaidrāks, ka Darba partijā ir nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Partiju paralizēja iekšējās varas cīņas un nevēlēšanās modernizēt organizāciju. Arodbiedrību pārstāvji nespēja samierināties ar to, ka Darba partija jau 20. gs. 60. gadu sākumā zaudēja hegemoniju Norvēģijas politikā, kāda tai bija pēckara periodā.

Kad 1974. gadā premjerministrs Trigve Brateli (Trygve Bratteli) G. Hārlemu Bruntlanni lūdza kļūt par vides ministri, tas bija pārsteigums gan viņai pašai, gan lielākajai daļai Darba partijas līderu. G. Hārlema Bruntlanne tika ievēlēta par partijas vadītāja vietnieci jau gadu pēc stāšanās ministres amatā.

Pēc pieciem gadiem aktīva darba vides ministra amatā partijas vadībai bija skaidrs, ka G. Hārlema Bruntlanne varētu kļūt par partijas nākotnes līderi. Pārkārtojot valdību 1979. gadā, G. Hārlema Bruntlanne tika nosūtīta atpakaļ uz Stortingu pieredzes iegūšanai (Norvēģijā to dēvē par “premjerministra skolu”, statsminister-skole). G. Hārlema Bruntlanne sākotnēji vienu gadu strādāja Stortinga Finanšu komitejā, pēc tam – Ārlietu komitejā (no 10.1980.). Tika plānots, ka G. Hārlema Bruntlanne darbosies šajā komitejā līdz parlamenta vēlēšanām 1981. gadā, tomēr premjerministra Ūdvara Nūrdli (Odvar Nordli) veselība un vājās varas pozīcijas piespieda viņu atkāpties no amata 02.1981.

Tolaik G. Hārlema Bruntlanne jau piecus gadus bija Darba partijas vadītāja vietniece, taču tikai nedaudzi šīs partijas un arodbiedrību kustības vadībā uzskatīja, ka G. Hārlema Bruntlanne ir gatava premjerministres amatam. Priekšroka tika dota pieredzējušajam un gados vecākajam ministram Rolfam Hansenam (Rof Hansen). R. Hansens tomēr atteicās un rosināja izvēli par labu G. Hārlemai Bruntlannei.

G. Hārlema Bruntlanne premjerministra amatu ieņēma sešus mēnešus pirms parlamenta vēlēšanām 1981. gadā. Darba partija vēlēšanās zaudēja, un premjerministra amatu pārņēma Kore Villoks (Kåre Willoch) no konservatīvo partijas (Høyre). G. Hārlema Bruntlanne kļuva par opozīcijas līderi Stortingā. Nākamajos gados viņa piedalījās daudzās sarežģītās publiskās diskusijās ar K. Villoku, un nosaukums “Grū un Kore” kļuva par abu galveno konkurentu pretnostatījuma apzīmējumu.

G. Hārlema Bruntlanne turpināja būt opozīcijas līdere arī pēc 1985. gada Stortinga vēlēšanām. Darba partija uzlaboja rezultātus, taču nesaņēma tik lielu atbalstu, lai varētu iegūt varu, tomēr K. Villoka valdība šo vēlēšanu rezultātā tika novājināta, kļūstot atkarīga no labējās Progresa partijas (Fremskrittspartiet). Šis atbalsts ilga tikai pusotru gadu; 04.1986. K. Villoka valdība atkāpās, jo Progresa partija neatbalstīja ekonomikas taupības paketi, kas ietvēra nodokļu palielināšanu degvielai.

K. Villoka valdības krīze sagatavoja priekšnoteikumus G. Hārlemas Bruntlannes otrajai valdībai. G. Hārlema Bruntlanne izveidoja valdību, kuru pasaulē nodēvēja par pirmo sieviešu valdību – astoņas no 18 ministriem bija sievietes.

Tika ieviests 40 % abu dzimumu pārstāvības princips –, izvirzot kandidātus Stortinga vēlēšanām, tika noteikts, ka diviem līderiem jābūt dažāda dzimumu pārstāvjiem. Rezultātā par partijas daudzsološākajiem politiķiem vīriešiem uzskatītos kandidātus dažos vēlēšanu iecirkņos apsteidza mazāk pieredzējušas kandidātes sievietes. G. Hārlemai Bruntlannei nebija grūtību partijā noraidīt kritiku par šo lēmumu. 1986. gadā G. Hārlema Bruntlanne bija kļuvusi par neapstrīdamu partijas līderi.

Arī Darba partija bija mainījusies. Tā kļuva atvērtāka, partijas debates bija kļuvušas atklātākas, un tika akceptēta lielāka viedokļu daudzveidība. Einars Fērde (Einar Førde) pretojās G. Hārlemas Bruntlannes vēlmei 1981. gadā kļūt par viņas vietnieku, tomēr abi politiķi neturpināja leiboristiem raksturīgo tradīciju ļaut iekšējai cīņai par varu aizēnot nacionālā līmeņa politiku.

E. Fērde saņēma entuziasma pilnu atbalstu no G. Hārlemas Bruntlannes partijas politikas modernizācijas darbā. Partiju programmās sociālistiskai partijai raksturīgais akcents uz centieniem īstenot plānveida ekonomiku tika mazināts, pieļaujot vairāk uz tirgu orientētus risinājumus.

Kopš 1986. gada G. Hārlema Bruntlanne bija radījusi tik ietekmīgas politiķes tēlu, ka pēc aiziešanas pensijā viņu dēvēja par “nācijas māti” (landsmoderen). Tomēr Darba partijai 1989. gada vēlēšanās bija slikti rezultāti, un G. Hārlema Bruntlanne atkal kļuva par opozīcijas līderi, bet konservatīvais Jans Sīse (Jan P. Syse) – par premjerministru.

Norvēģijas un EEZ sarunās bija grūtības, kā rezultātā J. Sīses valdība darbojās tikai nedaudz vairāk par gadu, un G. Hārlema Bruntlanne atkal pārņēma valdības vadību. Pretēji Darba partijai, konservatīvo vadītā koalīcija gan uzvarēja vēlēšanās, taču nespēja nodrošināt sekmīgu valdošās koalīcijas darbību.

G. Hārlema Bruntlanne atkāpās no partijas vadītājas amata 1992. gadā Darba partijas Nacionālajā asamblejā. Lai gan lielākie mediji smalkjūtīgi par to klusēja, Nacionālās asamblejas zālē esošie delegāti zināja, ka viens no viņas dēliem tā gada sākumā ir izdarījis pašnāvību. Visus delegātus pārsteidza fakts, ka asamblejas otrajā dienā G. Hārlema Bruntlanne pirmo reizi publiski pieminēja notikušo traģēdiju un paziņoja, ka viņai nepieciešams samazināt darba slodzi. Šajā laikā Norvēģijas sabiedrībā G. Hārlema Bruntlanne tika uzskatīta gan par ļoti spēcīgu politiķi, gan personību, un to viņa apliecināja, turpinot darbu premjerministres amatā. Darba partijā nebija nekādu diskusiju par to, kurš cits varētu būt premjerministra kandidāts nākamajās (1993. gada) vēlēšanās. Tās bija pirmās vēlēšanas, kurās G. Hārlema Bruntlanne uzvarēja (partija ieguva 36,9 % balsu). Tomēr drīz pēc vēlēšanām sākās jaunas diskusijas par to, kad G. Hārlemai Bruntlannei būtu jāatkāpjas no premjerministres amata. Pastāvēja plaši izplatīts viedoklis, ka jaunais partijas līderis Tūrbjērns Jalanns (Thorbjørn Jagland) varētu ieņemt premjerministra posteni.

Tikai pēc četriem gadiem, 1996. gada rudenī, nāca pārmaiņas. T. Jalannam bija jāgaida viens gads, lai kļūtu par premjerministru pirms nākamajām parlamenta vēlēšanām 1997. gadā. G. Hārlema Bruntlanne pēc šīm vēlēšanām pameta Stortingu un Norvēģijas politiku.

Kad ANO 1982. gadā ievēlēja G. Hārlemu Bruntlanni par Pasaules vides un attīstības komisijas (Norvēģijā labāk pazīstama kā Bruntlannes komisija) vadītāju, sākās viņas starptautiskā politiķes karjera. Komisija veica lielu darbu, lai panāktu pasaules valstu līderu atbalstu principam, ka pašreizējai ekonomikas izaugsmei un sociālajai attīstībai ir jābūt tādai, lai tā neradītu grūtības, neiznīcinātu potenciālos ieguvumus nākamajām paaudzēm ar līdzīgām izaugsmes un attīstības iespējām. Kopš tā laika plašā sabiedrības diskursā nonāca jēdziens “ilgtspējīga attīstība”. Termins “ilgtspēja” ticis lietots daudz un dažādos kontekstos, līdz ar to ir grūti novērtēt tā ietekmi, tomēr var apgalvot, ka G. Hārlemas Bruntlannes komisija sekmēja vides un klimata glābšanu, radot koncepciju, kas pavērsa ekonomikas izaugsmi videi draudzīgākā virzienā. Taču var arī būt, ka komisija leģitimizēja ekonomisko izaugsmi, kas īstermiņā izskatījās ilgtspējīga, bet tāda nebija ilgākā laika perspektīvā.

Pasaules vides un attīstības komisijas darbs tika pabeigts 1987. gadā un notika paralēli G. Hārlemas Bruntlannes darbam opozīcijas līderes un premjerministres statusā.

1998. gadā, pēc tam, kad G. Hārlema Bruntlanne pameta Norvēģijas politiku, viņa kļuva par PVO vadītāju. Kopā ar sava štāba vadītāju Jūnasu Gāru Stēri (Jonas Gahr Støre) G. Hārlema Bruntlanne uzsāka iekšējo reformu darbu PVO. Cita starpā arvien lielāku uzmanību G. Hārlema Bruntlanne pievērsa tam, cik svarīgi ir savlaicīgi novērst veselības problēmas, ierobežojot alkohola un tabakas lietošanu.

Pēc pensionēšanās G. Hārlema Bruntlanne bija vairāku prestižu ANO komisiju locekle. Kopš 2007. gada G. Hārlema Bruntlanne ir elitārās, bijušo starptautisko augstākā līmeņa vadītāju organizācijas The Elders (organizācijas dalībnieki ir bijušie starptautiskie augstākā līmeņa vadītāji) dalībniece, pildījusi vadītāja vietnieces pienākumus.

Politiskajā diskursā Norvēģijā, spriežot par mazākuma valdību priekšrocībām (pretstatā vairākuma valdībām), visbiežāk tiek pieminēti G. Hārlemas Bruntlannes valdību periodi. Izņemot īso termiņu premjerministres amatā 1981. gadā, G. Hārlema Bruntlanne Stortingā nekad nesaņēma pastāvīgu vairākuma atbalstu; viņa meklēja dažādu partiju atbalstu valdības politikai dažādos jautājumos. Atbalstu valsts budžetam G. Hārlema Bruntlanne visbiežāk saņēma no Centra partijas (Senterpartiet), Kristīgās tautas partijas (Kristelig Folkeparti) un Sociālistiskās kreisās partijas (Sosialistisk Venstreparti), savukārt jautājumā par valsts sektora adaptāciju ES un tirgus orientācijas politiku atbalsts tika gūts no konservatīvajiem un Progresa partijas.

Šīs izmaiņas G. Hārlema Bruntlanne kopumā paveica ar labējo atbalstu, kas joprojām tiek uzskatīta par vienu no viņas īstenotās politikas iezīmēm. Mērķi sniegt valsts uzņēmumiem un ministriju kontrolētajām iestādēm lielāku rīcības brīvību G. Hārlema Bruntlanne panāca, transformējot tās par patstāvīgiem uzņēmumiem vai valsts sabiedrībām ar ierobežotu atbildību. Šīs pārmaiņas norisinājās roku rokā ar jaunu vadības principu ieviešanu pārvaldē. Retrospektīvi šī attīstība ir raksturota kā “tirgus orientācija” (markedsretting) un “Jaunā sabiedrības pārvaldība” (New Public Management).

Arī Norvēģijas iekļaušana ES iekšējā tirgū notika ar labējo partiju atbalstu, un tas, iespējams, joprojām ir G. Hārlemas Bruntlannes nozīmīgākais veikums. Vēl pirms lielākās daļas norvēģu viņa uzskatīja, ka ES lēmums izveidot iekšējo tirgu būs ļoti nozīmīgs arī Norvēģijai. Neilgi pēc tam, kad 1986. gadā G. Hārlema Bruntlanne kļuva par premjerministri, viņa informēja administrāciju, ka jaunie likumi un noteikumi ir jāsaskaņo ar iekšējā ES tirgus noteikumiem. G. Hārlema Bruntlanne nodibināja ciešus kontaktus ar Eiropas Komisijas vadītāju Žaku Deloru (Jacques Delors), kurš ļoti vēlējās toreizējo Eiropas Brīvās tirdzniecības asociāciju (EBTA, European Free Trade Association) iekļaut ES iekšējā tirgū. Viņi kopā vadīja EEZ attīstības darbu.

Sarunas starp ES un EBTA, lai panāktu vienošanos, bija tikpat sarežģītas kā darbs, lai iegūtu vairākumu galīgās vienošanās panākšanai Stortingā. G. Hārlema Bruntlanne abās politiskajās vidēs izmantoja visus viņas rīcībā esošos politiskās darbības rīkus. Risinot sarunas par EEZ, G. Hārlema Bruntlanne negaidīja, ka pārskatāmā nākotnē būs cīņa par dalību ES. Viņa bija apņēmusies neizvirzīt jautājumu par dalību ES, jo baidījās no partijas šķelšanās.

G. Hārlema Bruntlanne bija nozīmīga ES atbalstītāja. Cita starpā viņa nemitīgi atkārtoja, ka nesaskata nevienu pretargumentu dalībai ES. Tomēr G. Hārlema Bruntlanne un pārējie partijas vadītāji centās izvairīties no iepriekšējās, 70. gadu “ES kaujas” (EU-kamp) kļūdām. Pēc šī konflikta 1972. gadā daudzi Darba partijas biedri pameta partiju, jo tās vadība neiecietīgi pauda no lielas daļas sabiedrības atšķirīgus uzskatus tik svarīgajā jautājumā. Pirms 1994. gada referenduma G. Hārlema Bruntlanne skaidri norādīja, ka pievienošanos ES atbalstošie un neatbalstošie cilvēki partijā ir vienādi gaidīti.

Kad dalība ES atkārtoti tika noraidīta 1994. gada referendumā, G. Hārlema Bruntlanne pārsteidza savu politisko apkārtni, ļoti ātri pieņemot sakāvi. G. Hārlema Bruntlanne turpināja premjerministres pienākumu pildīšanu, apzinoties, ka Norvēģija jau ir iesaistīta sadarbībā EEZ ietvaros, kas nodrošināja Norvēģijas attiecības ar ES.