Pārkāpuma procedūras mērķis ir sniegt ES dalībvalstij ne tikai iespēju izpildīt savus no ES tiesībām izrietošos pienākumus, piemēram, transponēt direktīvu, ja tā nav transponēta, vai sasniegt direktīvā paredzēto rezultātu, ja tas, transponējot direktīvu, nav sasniegts, bet arī aizstāvēties pret EK izvirzītajiem iebildumiem.
Iespēja ES dalībvalstij aizstāvēties ir ārkārtīgi būtiska, jo arī EK var kļūdīties savā izpratnē saistībā ar ES tiesību normas (vai normu) pareizu piemērošanu. Piemēram, lietā C-616/15 EK/Vācija EK ierosināja pārkāpuma procedūru pret Vācijas Federatīvo Republiku, norādot, ka no Direktīvas 2006/112 132. panta 1. punkta f apakšpunkta izrietošais atbrīvojums paredzēts visām neatkarīgo personu grupām, savukārt Eiropas Savienības Tiesa (EST) secināja, ka EK interpretācija ir nepareiza, jo šāds atbrīvojums pienākas tikai tām neatkarīgo personu grupām, kuru dalībnieki veic darbības sabiedrības interesēs. Šis piemērs ilustrē, ka arī EK var kļūdīties, ierosinot pret kādu dalībvalsti pārkāpumu procedūru, tomēr tikai EST var sniegt pareizu ES tiesību normas interpretāciju, kā arī konstatēt, vai dalībvalsts ir pieļāvusi pārkāpumu.
Tāpat jāņem vērā, ka dalībvalsts var atzīt/neatzīt pārkāpumu, un ES dalībvalstij neatkarīgi no tā, vai tā atzīst/neatzīst pārkāpumu, jāsniedz skaidrojumi EK. Tāpat pārkāpuma procedūras iedalās divos veidos – “pēc būtības” un “par nepaziņošanu”. Šo veidu nošķiršana ir būtiska, jo atkarībā no pārkāpuma procedūras veida EST nosaka finansiālās sankcijas ar pirmo vai arī otro spriedumu. Uzsverams, ka Latvijas Republikai līdz šim nav bijušas noteiktas finansiālas sankcijas pārkāpumu procedūru ietvaros.