Cinks ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Zn un atrodas 4. perioda 12. grupā. Cinka relatīvā atommasa ir 65,38, un tā atoms sastāv no 30 protoniem, 34 neitroniem un 30 elektroniem (elektronu konfigurācija [Ar]3d¹⁰4s²).

Cinks ir sudrabbalts metāls ar zilu nokrāsu, kas paliek blāvs gaisā. Lielāko daļu cinka mūsdienās izmanto citu metālu galvanizēšanai vai cinkošanai. Piemēram, ikgadējās korozijas (rūsēšanas) izmaksas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ir aptuveni 300 miljardi USD (2015. gada dati). Šo summu veido nauda, ​​ko zaudē, metāliem sarūsējot. Ēkas un tilti tiek nolietoti, lauksaimniecības tehnika sabojājas, automašīnas un kravas automašīnas rūsē, un metāls tiek iznīcināts. Tāpēc metāla aizsardzība pret koroziju ir svarīgs rūpniecības mērķis. Viens no efektīvākajiem aizsardzības veidiem ir galvanizācija. Mūsdienās aptuveni puse no visa ASV saražotā cinka tiek izmantota citu metālu cinkošanai. 

Senajiem cilvēkiem bija pazīstami cinka savienojumi un sakausējumi. Piemēram, ir misiņa (vara un cinka sakausējums) priekšmeti no Palestīnas, kas datēti ar 1300. gadu p. m. ē. Pastāv daži pierādījumi, ka grieķi zināja par cinku un sauca to par pseudargyras jeb ‘viltus sudrabu’. Taču viņi nezināja, kā to ražot lielā daudzumā. Romieši jau 200. gadā p. m. ē. ražoja ievērojamu daudzumu misiņa, tīģeļos karsējot cinka oksīda un kokogles maisījumu, kas pārklāts ar metāliska vara gabaliņiem. Tomēr 13. gs. Indijā tika izgudrots process cinka iegūšanai no rūdām. Process ietver cinka rūdas karsēšanu slēgtā traukā, cinkam veidojoties caur sublimāciju. Šī metode tika nodota Ķīnai un vēlāk arī Eiropai. Ķīnas metalurgi bija sākuši liela mēroga cinka ražošanu pirms 16. gs. Rietumos šis princips pirmo reizi tika piemērots Anglijā 1743. gadā. Pirmais eiropietis, kurš aprakstīja cinku un pirmais nosauca to vārdā, iespējams, bija Šveices ārsts un alķīmiķis Paracelzs (Paracelsus). Paracelzs pirmo reizi rakstīja par cinku 1500. gadu sākumā. Viņš aprakstīja dažas metāla īpašības. Taču Paracelzs nezināja, no kā izgatavots metāls. Viņu dažreiz sauc par cinka atklājēju. Vācu ķīmiķis Andreass Margrāfs (Andreas Marggraf) 1746. gadā bija pirmais, kurš nosauca cinku par jaunu elementu. Nosaukums cēlies no elementa vācu nosaukuma Zink (‘smails’, ‘robains’).

Cinka daudzums Zemes garozā ir aptuveni 0,02 procenti. Elementu sarakstā pēc izplatības cinks ieņem 24. vietu. Cinks nav sastopams uz Zemes brīvā formā, bet tikai savienojumos. Dažas no tā svarīgākajām rūdām ir smitsonīts (smithsonite) jeb cinka karbonāts (ZnCO₃); vilemīts (willemite) vai cinka silikāts (ZnSiO₃); cinkīts (zincite) jeb cinka oksīds (ZnO); sfalerīts (sphalerite) jeb cinka sulfīds (ZnS); franklinīts [(Zn,Mn,Fe)O(Fe,Mn₂)O₃]. Mūsdienās lielākā cinka rūdas ražotājvalsts pasaulē ir Kanāda. Citas nozīmīgas ražotājvalstis ir Austrālija, Ķīna, Peru, ASV un Meksika. ASV vairāk nekā puse no saražotā cinka nāk no Aļaskas. Cinks ir būtisks mikroelements cilvēka organismā, kur tas lielā koncentrācijā ir atrodams sarkanajās asins šūnās. Cinks, kas atrodas aizkuņģa dziedzerī, palīdz uzglabāt insulīnu. Cinks ir dažu fermentu sastāvdaļa, kas sagremo olbaltumvielas kuņģa–zarnu traktā. Vidēji cilvēka ķermenis satur apmēram 2,5 gramus cinka. Dažos pārtikas produktos cinka līmenis pārsniedz vidējo: liellopu gaļā, jēra gaļā, saulespuķu sēklās un sierā.

Cinkam ir zināmi pieci dabā sastopami stabili izotopi: cinks-64 (48,6 %), cinks-66 (27,9 %), cinks-67 (4,1 %), cinks-68 (18,8 %) un cinks-70 (0,6 %). Cinkam pastāv arī vairāk nekā 20 radioizotopi. Stabilākais cinka izotops ir cinks-65 ar pussabrukšanas periodu 244,26 dienas. Tam seko cinks-72 ar pussabrukšanas periodu 46,5 stundas. Visi pārējo radioizotopu pussabrukšanas periodi ir īsāki par 14 stundām; lielākai daļai tie ir īsāki par vienu sekundi. Radioizotopu cinku-65 izmanto sakausējumu pētījumos un medicīniskajos pētījumos.

Cinks ir zilgani balts metāls ar spīdīgu virsmu. Tas nav plastisks vai kaļams istabas temperatūrā. Tomēr temperatūrā virs 100 °C cinks kļūst kaļams. Cinks ir mīksts metāls. Cinka viršanas temperatūra ir 907 ºC un kušanas temperatūra – 419,53 ºC. Cinka blīvums ir 7,14 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Cinka atoma kovalentais rādiuss ir 120 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 1,65.

Ķīmiskos savienojumos cinks ir sastopams ar oksidēšanās pakāpi +2. Ir zināmi daži savienojumi, kur cinka oksidēšanās pakāpe ir +1. Cinks šķīst gan skābēs, gan sārmos. Cinks nereaģē ar skābekli sausā gaisā, bet mitrā gaisā tas oksidējas un tiek pārklāts ar karbonāta (ZnCO₃) plēvi. Cinka karbonāts uz virsmas veido plānu baltu garozu, kas to aizsargā no tālākās korozijas. Cinks deg gaisā ar zilganu liesmu.

Lielāko daļu cinka izmanto citu metālu galvanizēšanai (elektrolītiska metāla uzklāšana kāda priekšmeta virsmai), lai novērstu rūsēšanu. Cinkots tērauds tiek izmantots automašīnu virsbūvēm, drošības barjerām, ielu lukturu stabiem un tiltiem. Lieli cinka daudzumi tiek izmantoti spiedlējumu ražošanai, kas ir svarīgi automobiļu, elektriskās un datortehnikas rūpniecībā. Otrs lielākais cinka pielietojums ir sakausējumu ražošana. Divi no visizplatītākajiem cinka sakausējumiem ir misiņš un bronza. Misiņš ir cinka un vara sakausējums. Bronza ir vara un alvas sakausējums, kas var saturēt arī nelielu daudzumu cinka. Cinka sakausējumi tiek izmantoti ļoti dažādos izstrādājumos, to skaitā automašīnu detaļās, jumtu segumos, notekcaurulēs, akumulatoros, ērģeļu stabulēs, elektriskajos drošinājumos, metāla tipa, mājsaimniecības piederumos un celtniecības materiālos. 

Cinka oksīdu (ZnO) plaši izmanto krāsu, plastmasas, bateriju, kosmētikas, gumijas, farmācijas, tintes, tekstilizstrādājumu, ziepju un elektrisko iekārtu ražošanā. Cinka oksīds tiek izmantots kā pusvadītājs televīzijas lampu un dienasgaismas spuldžu fosfora ražošanā; kā katalizators sintētiskā kaučuka un metanola ražošanā. Tā kā gaismas ietekmē cinka oksīda elektrovadītspēja var palielināties daudzkārt, to izmanto atsevišķos fotokopēšanas procesos. Cinka sulfīdu (ZnS) izmanto gaismas krāsu, dienasgaismas spuldžu un rentgena ekrānu ražošanā.