Starptautiskajās attiecībās militāro humanitāro intervenci var definēt kā operāciju, ko veic organizācija vai valsts, lai glābtu dzīvības, atvieglotu iedzīvotāju ciešanas un sniegtu materiālo atbalstu cietušajiem iedzīvotājiem smagas humanitārās krīzes laikā ārvalstīs. Humanitārās intervences gadījumos šādas ciešanas mēdz būt rezultāts tam, ka valdība rosina, veicina, ignorē vai nespēj novērst tās jurisdikcijā esošo grupu ļaunprātīgu izmantošanu (piemēram, sistemātiskus cilvēktiesību pārkāpumus, etnisko tīrīšanu vai genocīdu). Piemēram, Aukstā kara laikā trīs visplašāk minētie humanitārās intervences gadījumi bija: 1971. gadā Indijas iejaukšanās Austrumpakistānā (tagad Bangladeša), lai apturētu bēgļu plūsmu; 1978. gadā Vjetnamas iejaukšanās Kampučijā (tagad Kambodža), lai likvidētu brutālo Sarkano khmeru diktatūru un 1979. gadā Tanzānijas iebrukums Ugandā, lai gāztu Idi Amina (Idi Amin Dada Oumee) despotisko režīmu.
Šo jēdzienu plaši studējuši Rietumvalstu pētnieki; pašreiz galvenajās debatēs koncentrējas uz to, kādās situācijās šāda intervence ir likumīga, kādas ir humanitārās intervences normas, vai tās ir efektīvas un kāda ir valstu motivācija piedalīties šādās misijās. Kad starptautiskajās attiecībās ir runa par humanitāro intervenci, ar to parasti ir domāta militāra iejaukšanās. Tomēr valsts var arī rīkoties, izmantojot nemilitārus līdzekļus (piemēram, finansiāla atbalsta sniegšana sabiedrotajam, ekonomiskas sankcijas vai publiska zvērību veicēju apkaunošana), lai iejauktos humanitārās krīzēs, kurās ir smagi cilvēktiesību pārkāpumi (grave human rights violations). Nemilitārās iejaukšanās veidiem ir pievērsta daudz mazāka uzmanība, un tie ir daudz mazāk pētīti.