Īles meža senkapus pirmo reizi arheoloģiski apzinājis Pēteris Stepiņš 1938. gadā. P. Stepiņš, pārbaudot vietējā mežziņa sniegtās ziņas, Īles mežniecības Ciemata mežsarga apgaitas 19. kvartālā konstatēja 25 kopumā labi saglabājušos kapu uzkalniņus (no kuriem dažus atzīmēja kā varbūtējus). Šie uzkalniņi jau agrāk bija zināmi apkārtnes iedzīvotājiem. No tiem ņemti akmeņi saimnieciskām vajadzībām, un 20. gs. 30. gados uzkalniņos intereses pēc rakuši gan Dobeles ģimnāzijas audzēkņi, gan mežsargs. 1940. gadā P. Stepiņa vadībā tika izpētīti pieci Īles meža senkapu uzkalniņi, sniedzot priekšstatu par apbedīšanas veidu un senkapu datējumu. Vēlāk apbedījumu vieta vairākkārt apsekota, konstatējot plašus Otrā pasaules kara laika postījumus. Pēc 1984. gada Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniski pētnieciskās padomes veiktās apsekošanas minēts, ka Īles meža senkapos saglabājies vairs tikai viens uzkalniņš. Tomēr 2014. gadā, atkārtoti apsekojot un uzmērot senkapus, tika identificēti visi P. Stepiņa atzīmētie uzkalniņi, tostarp pētīto uzkalniņu vietas, un secināts, ka senkapos ir konstatējami 27 iespējami uzkalniņi. 2014. gadā, lai iegūtu pēc iespējas daudzveidīgākus datus par apbedīšanas tradīcijām, Elīnas Guščikas un Andreja Vaska vadībā tika izpētīti trīs Īles meža kapu uzkalniņi. Arheoloģiskie izrakumi veikti arī teritorijā starp uzkalniņiem.

Īles meža senkapu uzkalniņi izvietoti aptuveni 80 x 120 m lielā teritorijā, kur vēlajā neolītā atradusies auklas keramikas kultūrai piederīga apmetne. Uzbērumu formas ir apaļas vai ovālas. Atsevišķos gadījumos tie saskaras, veidojot dubultuzkalniņus. Caurmērā uzkalniņi ir 3–7 m lieli, bet to augstums sasniedz 0,25–0,95 m.

Pēc pētītajiem kapu uzkalniņiem spriežot, to uzbūve un apbedīšanas tradīcijas kopumā raksturīgas agrā dzelzs laikmeta uzkalniņu ar akmeņu riņķi izplatības areālam. Uzkalniņu uzbērumi Īles meža senkapos veidoti no pelēki dzeltenas smilts ar atsevišķu nelielu oglīšu piejaukumu. Raksturīga uzkalniņu pazīme bija to pamatnēs konstatētie, domājams, ar ugunsrituāliem saistāmie, pelnu slāņi un ogļainie laukumi. Lielāko daļu uzkalniņu pie pamatnes ieskāva koncentriski likti akmeņi, kas gan nevienā gadījumā neveidoja šim pieminekļu veidam raksturīgo noslēgto riņķi. Piemēram, divos uzkalniņos tika atklāts no akmeņiem veidots pusloks, bet viena uzkalniņa pakājē – tikai divi lielāki akmeņi. Tas, visticamāk, saistāms ar vēlākā laika postījumiem, un sākotnēji arī Īles meža senkapos pie uzkalniņu pamatnēm, domājams, bija veidoti akmeņu riņķi vai ovālas formas iežogi. Vairākiem uzkalniņiem virspusē, iespējams, bijuši no mazākiem akmeņiem veidoti klājumi.

No astoņiem pētītajiem uzkalniņiem apbedījumi konstatēti septiņos. Četros gadījumos katrā uzkalniņā apbedīts tikai viens mirušais, bet trijos gadījumos atklāti divi apbedījumi. Uzkalniņos apbedīti gan vīrieši, gan sievietes. Tie nededzināti likti uzkalniņu pamatnēs no akmeņiem veidoto iežogu ietvaros un pēc tam pārklāti ar gaišu smilšu uzbērumu. Gadījumos, kad uzkalniņā apbedīts viens mirušais, tā kapa vieta ierīkota uzkalniņa centrālajā daļā. Mirušie guldīti uz muguras izstieptā stāvoklī dažādos virzienos. Gandrīz visiem apbedītajiem līdzi doti kādi priekšmeti. Piemēram, vienā sievietes kapā atklāts kaklariņķis, četras aproces, rotadata ar važiņu un gredzens, taču pārējos gadījumos pie apbedītā lielākoties likts viens vai divi priekšmeti. Pēc formas visas senlietas raksturīgas Baltijas reģiona agrā dzelzs laikmeta arheoloģiskajam materiālam. No rotām Īles meža senkapos pārsvarā atklāti bronzas darinājumi: kaklariņķis ar taurveida galiem, skārda caurulīšu un spirālīšu kaklarota, plakanspirāles deniņriņķi, acusaktas, dažādas rotadatas (ripadata ar dzelzs adatu, spieķadata) un aproces (ar pumpurveida galiem, ar griezumā apaļu un taisnstūrveida loku), kā arī spirālgredzens. No ieročiem un darba rīkiem atklāti dzelzs uzmavas šķēpa uzgaļi un uzmavas cirvji, kā arī viens dzelzs īlens. Raksturīga kapa iekārtojuma sastāvdaļa bija mirušā galvgalī un kājgalī novietotie atsevišķie akmeņi, kas nereti dēvēti par kapa stūru akmeņiem.

Kā liecina senlietu tipoloģija un kaulu materiāla radioaktīvā oglekļa analīzes, Īles meža senkapos mirušie apbedīti no 1. gs. vidus līdz 3. gs., un līdz ar to šis piemineklis uzskatāms par vienu no agrākajiem pašreiz zināmajiem agrā dzelzs laikmeta uzkalniņu ar akmeņu riņķi kapulaukiem Latvijas teritorijā. Tuvākajā apkārtnē jābūt arī Īles meža senkapu hronoloģijai atbilstošai dzīvesvietai, taču tā pagaidām nav atklāta.

Īles meža senkapi ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Lai gan nelielajā senkapu teritorijā ir aptuveni 30 Otrā pasaules kara laika ierakumu vietas, daļēji skarot arī uzkalniņus, to uzbērumi ir saglabājušies un dabā apskatāmi. Uz senkapiem ved ceļš gar mājām. Tomēr, ņemot vērā, ka uzkalniņi ir nelieli un senkapu teritoriju klāj samērā biezs mežs, tas nav potenciāls tūrisma apskates objekts. Mežs, kurā atrodas senkapi, arī iekļauts Eiropas Savienības valstu īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000.