Urāna izotops U²³⁸ ir visai stabils un normālos apstākļos neiesaistās kodolreakcijās. Noplicinātais urāns rodas kā blakusprodukts, kad tiek apstrādāta un bagātināta urāna rūda, lai sagatavotu kodoldegvielu atomreaktoriem un kodolieročiem. Procentuāli noplicinātajā urānā ir šādi izotopi: U²³⁸ – 99,8 %, U²³⁵ – 0,2 % un U²³⁴ – 0,001 %.

Noplicinātais urāns rada galvenokārt alfa (α) starojumu, nelielā apjomā arī beta (β) starojumu. Alfa starojumam gaisā ir maza caurspiešanās spēja, daži centimetri, un to viegli aiztur papīra lapa, cilvēka āda, apģērbs un tamlīdzīgi šķēršļi. Ja noplicinātais urāns ir iekapsulēts, radioaktivitāte principā nav drauds. Lielāko apdraudējumu cilvēkam noplicinātais urāns rada tādēļ, ka tas ir ļoti toksisks materiāls. Nokļūstot cilvēka ķermenī, tas rada nopietnu kaitējumu cilvēka iekšējiem orgāniem, atstājot smagas sekas uz veselību un dzīvību. Šis kaitējums ir noplicinātā urāna munīcijas lietošanas blakusefekts.

Noplicinātajam urānam tā fizikālo īpašību dēļ piemīt labas caursišanās spējas. Lādiņam ejot cauri tanka bruņām, tā noplicinātā urāna serdenis sašķīst smalkos putekļos, kas nonāk vidē. Cilvēks šos putekļus var ieelpot, iedzert kopā ar ūdeni, putekļi nosēžas uz gļotādām vai arī nokļūst organismā ar šāviņa šķembām. Papildus tam uz iekšējiem orgāniem iedarbojas alfa starojums. Noplicinātā urāna munīcijas lietošana rada arī ilglaicīgu, nenovēršamu vides piesārņojumu.

Vienlaicīgi noplicināto urānu var izmantot arī bruņutehnikas aizsardzības spēju uzlabošanai, iestrādājot tā slāņus bruņu plāksnēs. Piemēram, Amerikas Savienoto Valstu (ASV) tanka Abrams modifikācijās M1A1HA un M1A2 bruņās ir noplicinātā urāna slānis, kas ir iekapsulēts starp metāla slāņiem. Šajā gadījumā noplicinātā urāna radītais alfa starojums un toksiskums nekādi neietekmē karavīru veselību.

Noplicināto urānu izmanto arī civilajā sfērā, piemēram, lidmašīnu būvē un medicīniskajā aparatūrā, taču šajā gadījumā vides piesārņojuma problēma nav tik būtiska, jo urāns ir iekapsulēts.

Noplicinātais urāns tiek izmantots prettanku šāviņos. Visvairāk tas tiek izmantots lidmašīnas A-10 Thunderbolt II 30 mm kalibra munīcijā, kā arī tanku Abrams 120 mm kalibra munīcijā, kājnieku kaujas mašīnu Bredley 25mm kalibra munīcijā un helikopteru AH-1 Cobra 20 mm kalibra munīcijā.

Noplicinātā urāna munīcija pēdējo reizi tika izmantota gaisa triecienos Sīrijas karā 2015. gadā. Tajā pašā gadā ASV paziņoja, ka pārtrauks to izmantot, tomēr minētā munīcija paliek ASV bruņoto spēku bruņojumā. Pamatojums šādas munīcijas paturēšanai bruņojumā ir tas, ka nav izstrādāta cita, pēc efektivitātes līdzvērtīga munīcija.

Šo munīciju masveidā pirmo reizi lietoja ASV un Lielbritānijas bruņotie spēki Persijas līča karā 1991. gadā. Munīcijas lietošanai bija ļoti labi panākumi, kā rezultātā ASV vadītā koalīcija uzvarēja karā ar ļoti maziem zaudējumiem. Irākas tanki un cita bruņutehnika bija neaizsargāta pret noplicinātā urāna munīcijas triecieniem. Pēc kara ASV bruņoto spēku karavīriem bija novērojams t. s. “Līča kara sindroms”. Urāna munīcija tika izskatīta par vienu no iespējamiem iemesliem šai saslimšanai. Pēc tam noplicinātā urāna munīcija tika lietota Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) gaisa triecienos Kosovas kara laikā 1999. gadā, 2003. gadā karā Irākā, kā arī 2015. gada gaisa triecienos Sīrijā. Itālija pēc Kosovas kara veica pētījumus par iespējamo noplicinātā urāna ietekmi uz Itālijas karavīru veselību. 

Aukstā kara laikā ASV un citas valstis meklēja jaunus risinājumus prettanku munīcijai, lai varētu sašaut Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) un tās sabiedroto valstu tanku bruņas. Noplicinātais urāns tika atzīts par ļoti lētu un efektīvu līdzekli. Noplicinātā urāna munīcija tika izstrādāta un ieviesta bruņojumā ASV bruņotajos spēkos 20. gs. 70. un 80. gados. Noplicinātā urāna munīcija nav tikai ASV bruņojumā, tā ir arī Lielbritānijas, PSRS (vēlāk Krievijas) un citu valstu bruņojumā, taču lietošanas gadījumu minētajās valstīs ir maz.

Starptautiski līgumi par noplicinātā urāna munīcijas izmantošanas aizliegumu nepastāv, kaut arī ir bijuši vairāki mēģinājumi šādu vienošanos noslēgt. Pēc Līča kara pret noplicinātā urāna munīciju sāka protestēt starptautiskās organizācijas, piemēram, Starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja (International Committee of the Red Cross, ICRC), kas pētīja noplicinātā urāna munīcijas kaitīgos efektus uz vidi un cilvēkiem. Pēc tam, kad NATO bruņotie spēki lietoja noplicinātā urāna munīciju bijušajā Dienvidslāvijā 1999. gada operācijā Allied Force, starptautiskā krimināltiesa izskatīja iespēju izvirzīt apsūdzības NATO spēkiem. Taču tiesa konstatēja, ka nav vienota viedokļa, vai noplicinātā urāna munīcijas lietošana ir uzskatāma par starptautisko tiesību pārkāpumu.