Režisora un dramaturga Mārtiņa Eihes R. Blaumaņa prozas dramatizējuma iestudējums “Nāves ēnā” (2007) ir stāsts par aiziešanu un atgriešanos, kas ekstremālos apstākļos cilvēka daudzšķautņaino raksturu atkailina līdz pašiem nervu galiem. R. Blaumanis uz ledus gabala bija sapulcinājis cilvēkus no dažādiem sociālajiem slāņiem, arī latviešu sterotipiskajai mentalitātei atbilstošus raksturus. M. Eihe, veidojot iestudējumu Valmieras Drāmas teātra Mazajā zālē, kas izrādei piešķīra papildu intimitāti un klātbūtnes sajūtu, uz “ledus gabala” pulcēja visus skatītājus un rosināja arī viņus daudz intensīvāk pārdomāt eksistenciālos dzīvības un nāves jautājumus.
“Nāves ēnā” (2007), iestudējums
latviešu prozas dramatizējuma iestudējums, piecu dienu un četru nakšu drāma pēc Rūdolfa Blaumaņa noveles “Nāves ēnā”
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Iestudējumā dramatizētais prozas darbs
Iestudējumā izmantotā R. Blaumaņa novele “Nāves ēnā” ir sarakstīta koncentrētā laika posmā 1899. gada novembrī. Tās pirmpublicējums bija žurnāla “Mājas Viesa Mēnešraksts” 1899. gada 12. numurā. Novele “Nāves ēnā” ir viens no R. Blaumaņa izcilākajiem literārajiem darbiem. Tam ierosmi sniedza laikrakstā “Mājas Viesis” publicētā ziņa par jūrā ierautu ledus gabalu, uz kura atradušies nelaimē nokļuvuši zvejnieki. R. Blaumanis šo situāciju izmantojis, lai veidotu mākslinieciski vispārinātu vēstījumu par cilvēku rīcību kritiskos apstākļos.
Iestudējuma autori
Režisors un dramaturgs M. Eihe, mūzikas konsultants Emīls Zilberts, kustību konsultante Inga Krasovska, kostīmu konsultante Indra Cālīte, runas pedagoģe Māra Liniņa, gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Iestudējuma lomu tēlotāji
Krišjānis Salmiņš (Kārlēns), Māris Bezmers (Janis Dalda), Agris Māsēns (Vecais Dalda), Arnolds Osis (Skrastiņš), Januss Johansons (Birkenbaums), Juris Laviņš (Zaļga), Tālivaldis Lasmanis (Grīntāls), Ģirts Rāviņš (Sīlis, arī Teicējs).
Iestudējuma kompozīcija, satura un sižeta galvenās līnijas
Kompozicionāli iestudējums uzskatāmi parāda, ka R. Blaumaņa novele ir būvēta pēc klasiskās pieccēlienu drāmas principiem. Noveles trešajā daļā, tāpat kā klasiskās drāmas trešajā cēlienā, ir kulminācija – zvejnieki ierauga laivas tuvošanos. Tā arī izrādē ir vienīgā vieta, kur notiek skaļākas ārējās izpausmes. Tām seko ceturtā un piektā daļa – atslābums un traģiskais fināls.
Iestudējuma sižeta centrā, tāpat kā R. Blaumaņa novelē, ir zvejnieku eksistenciālais pārdzīvojums, viņiem piecas dienas un četras naktis pavadot uz ledus gabala atklātā jūrā. Iekšējos pārdzīvojumus aktieri pauž ar kustību telpā; mainās “kadri”, kuros kolektīvi lasa tekstu, un individuāli monologi, kas parāda priekšstatu gan par esību kolektīvā, gan individuālu, no citiem atsvešinātu dzīvi. Šādā veidā prozas dramatizējums skaidri parāda fizioloģiskā un garīgā aspekta sinerģiju.
Iestudējuma vēstījums sākas brīdī, kad zvejnieki saprot, ka ledus gabals ir atdalījies no krasta un peld iekšā jūrā. Vīrieši cenšas saglabāt mieru un kārtību, rūpējas par pārtikas sadali, izkar mastā zvejnieka kreklu kā palīgā saucienu, gaidīdami iespējamos glābējus. Nozīmīgākie sižeta pavērsieni dramatizējumā, tāpat kā novelē, ir iestudējuma noslēgumā, kad zvejniekiem rodas cerības izglābties, bet izrādās, ka beigās šī iespēja nebūt nav visiem, – trīs no viņiem ir spiesti palikt uz ledus gabala un atstāt sevi likteņa rokās.
Iestudējuma izveide, horeogrāfija, scenogrāfija, kostīmi
Iestudējuma ideja pieder izrādes režisoram M. Eihem, kurš arī pats dramatizēja noveles tekstu. Režisors ar iestudējuma ideju pirms Valmieras Drāmas teātra vērsās vairākos teātros, bet saņēma atteikumus, jo izrādē spēlē liels vīriešu aktieru ansamblis, kas teātriem radītu apgrūtinājumu iestudēt paralēlus darbus.
Novele iestudējumam “Nāves ēnā” tika izvēlēta galēji saasinātās situācijas un tēlu pieņemto izvēļu dēļ. Šis ir gan režisora pirmais R. Blaumaņa iestudējums, gan pirmais prozas dramatizējums viņa radošajā darbībā. Kā ir teicis M. Eihe: “Ar šīs noveles tekstu bija viegli strādāt, jo Rūdolfam Blaumanim tajā ir daudz iekšējās tēlu darbības, kas visbiežāk ir vairāk raksturīgs lugām.” Režisoru interesēja pagātnes latviešu attieksme pret nāvi, bērēm jeb bedībām, tāpēc daļu iestudējuma veido režisora un aktieru atlasītās tautasdziesmas par šīm tēmām. M. Eihe iestudējumu ir veidojis kā analītisku sarunu par nāvi un cilvēka spēju tai stāvēt pretim.
Režisors, strādājot ar dramatizējumu, pilnībā ir saglabājis R. Blaumaņa noveles valodisko izteiksmi un dramaturģiskās līnijas, kā arī apmēram 90 % no noveles teksta, pastiprinādams notikuma mītiskumu un nāves klātbūtni. Darba gaitā dramatizējuma teksts nebija “atvērtais teksts” papildinājumiem vai ierosinājumiem no aktieru puses; režisors tam stingri sekoja jau no paša iestudējuma sākuma. Iestudējumā aktieri ne tikai izspēlē lomas, bet ir arī teicēji, kuri starp dialogiem monologa veidā pārstāsta R. Blaumaņa noveles tekstu. Līdzīgu teksta izspēles paņēmienu 2004. gadā Valmieras Drāmas teātrī izmantoja Felikss Deičs – R. Blaumaņa prozas dramatizējuma iestudējumā “Aizbirušais avots”.
Iestudējuma laikā tika veidotas etīdes kā darba analīzes metode; aktieri daudz strādāja ar atrašanos telpā un horeogrāfiju. Iestudējumā katram tēlam individualitāti piešķīra kostīmu konsultantes I. Cālītes ideja ietērpt dramatizējuma varoņus ikdienišķās drēbēs. Scenogrāfija bija bez dekorācijām, – to veidoja tikai gaismu partitūra.
Apbalvojumi
Prozas dramatizējuma iestudējums “Nāves ēnā” ir saņēmis teātra balvu pasniegšanas ceremonijas “Spēlmaņu nakts” (2006/2007) sešas nominācijas un balvu kategorijā “Gada aktieru ansamblis”.