Kompozicionāli iestudējums uzskatāmi parāda, ka R. Blaumaņa novele ir būvēta pēc klasiskās pieccēlienu drāmas principiem. Noveles trešajā daļā, tāpat kā klasiskās drāmas trešajā cēlienā, ir kulminācija – zvejnieki ierauga laivas tuvošanos. Tā arī izrādē ir vienīgā vieta, kur notiek skaļākas ārējās izpausmes. Tām seko ceturtā un piektā daļa – atslābums un traģiskais fināls.
Iestudējuma sižeta centrā, tāpat kā R. Blaumaņa novelē, ir zvejnieku eksistenciālais pārdzīvojums, viņiem piecas dienas un četras naktis pavadot uz ledus gabala atklātā jūrā. Iekšējos pārdzīvojumus aktieri pauž ar kustību telpā; mainās “kadri”, kuros kolektīvi lasa tekstu, un individuāli monologi, kas parāda priekšstatu gan par esību kolektīvā, gan individuālu, no citiem atsvešinātu dzīvi. Šādā veidā prozas dramatizējums skaidri parāda fizioloģiskā un garīgā aspekta sinerģiju.
Iestudējuma vēstījums sākas brīdī, kad zvejnieki saprot, ka ledus gabals ir atdalījies no krasta un peld iekšā jūrā. Vīrieši cenšas saglabāt mieru un kārtību, rūpējas par pārtikas sadali, izkar mastā zvejnieka kreklu kā palīgā saucienu, gaidīdami iespējamos glābējus. Nozīmīgākie sižeta pavērsieni dramatizējumā, tāpat kā novelē, ir iestudējuma noslēgumā, kad zvejniekiem rodas cerības izglābties, bet izrādās, ka beigās šī iespēja nebūt nav visiem, – trīs no viņiem ir spiesti palikt uz ledus gabala un atstāt sevi likteņa rokās.
