Tā kā 2011./2012. gada sezonā E. Seņkovs Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī ar panākumiem bija iestudējis R. Blaumaņa lugu “Indrāni”, Latvijas Nacionālais teātris režisoram piedāvāja iestudēt vēl kādu R. Blaumaņa darbu pēc savas izvēles. Iespaidojoties no Ivana Viripajeva (Иван Александрович Вырыпаев) filmas “Skābeklis” (Кислород, 2009), viņš iestudējumā vēlējās eksperimentēt ar to kā stāsta stāstīšanu, tāpēc radās doma tieši par noveles “Purva bridējs” dramatizējuma iestudējumu. Noveles dramatizēšanai tika pieaicināta profesionāla dramaturģe R. Bugavičute-Pēce.
Rakstot noveles dramatizējumu, režisoram bija divas prasības dramaturgam: dramatizējuma tekstā jāņem vērā, ka iestudējumā būs divas Kristīnes, un jācenšas saglabāt maksimāli precīzu R. Blaumaņa noveles tekstu. Divu Kristīņu konceptu režisors izvēlējās tāpēc, ka gribēja sadalīt Kristīnes tēlu. Viņš uzskatīja, ka, tikai to sadalot, var atklāt kaut ko negaidītu un labāk to izpētīt. Kristīne kā patētisks, viengabalains tēls jau ir kļuvis par simbolu, tāpēc arī aktrisēm I. Aniņai un M. Botmanei bija nepieciešams meklēt savu Kristīnes interpretāciju. Līdzīgs viena rakstura divu tēlu koncepts jau tika izmantots 2004. gadā Valmieras Drāmas teātra izrādes “Aizbirušais avots” (rež. Felikss Deičs) 2. daļā “Mēmais precinieks”, kur Jāņa lomu spēlē divi aktieri vienlaicīgi – Māris Bezmers un Ģirts Rāviņš.
Iestudējuma tapšanas gaitā ar režisoru bija vienošanās, ka dramaturģe piedalīsies izrāžu mēģinājumu procesā, lai dramatizējuma teksts vajadzības gadījumā tiktu piemērots izrādei vēl precīzāk.
Scenogrāfa R. Dzudzilo un tērpu mākslinieces K. Dzudzilo koncepta pamatā bija apļveida kompozīcija. No tērpu koncepcijas raugoties, bija uzstādījums, ka abas Kristīnes jau no izrādes sākuma ir ģērbušās kāzu kleitās, tādējādi apliecinot dramaturģiskā risinājuma ideju par jau esoša rezultāta analīzi. Scenogrāfijas idejai par pamatu un apstiprinājumu bija arī ierobežojošie apstākļi, proti, spēles telpa bija veidota tāda, no kuras aktieriem grūti iziet, lai pārģērbtos, tāpēc Jaunajā zālē tika izmantota aktieru pastāvīgā klātbūtne un spēles nepārtrauktība skatītāju acu priekšā.
Dramatizējuma “Purva bridēja” mēģinājumu process bija ļoti sarežģīts. Lai arī sākotnēji, lasot lugas dramatizējumu, iestudējuma ideja tika akceptēta gan no režisora, gan aktieru puses, mēģinājumiem attīstoties, aktieriem pret materiālu radās skepse. Viņi nepieņēma ideju, ka jebkurš cilvēks ir gatavs izteikt savu viedokli par tajā brīdī “karstu” situāciju, kas skar paša vēlmes. Otrs iemesls pretestībai bija sarežģītā R. Blaumaņa noveles valoda, kas, pēc aktieru domām, “nesēdās” raksturos. Rezultātā laika trūkuma dēļ pirms pirmizrādes radās ideja, ka kaut kas konceptā ir jāmaina, lai radošā komanda vispār nonāktu pie izrādes. Tādējādi izteiktāka nozīme tika piešķirta perifērajiem tēliem (kā stāstniekiem, izrādes teicējiem), nevis konkrētajiem noveles tēliem, kas mainīja dramatizējuma dramaturģisko ideju:
Mēģinājumu procesā režisors un dramaturģe, pakļaudamies aktieru spiedienam, dramatizējuma tekstu vienkāršoja un īsināja, atsakoties no sākotnējā iestudējuma koncepta. Arī sākotnējais Kristīņu sadalījums, kad tās abas it kā nemitīgi viena otru pestīja no situācijām, kad negribas vairs iesaistīties sarunās, it kā otrā Kristīnē “ieslēdzot” veselo saprātu vai strauju rīcību, netika konceptuāli realizēts.
