Vācijas luterāņu Leipcigas misijas (Die Ev. luth. Mission zu Leipzig) sūtīta, viņa darbojās Indijā, Tamilnādas pavalstī (1896–1909), un Krievijas reģionos (1909–1914). Vēlāk darbojās iekšmisijā Vācijā.
Saistītie šķirkļi
Satura rādītājs
Ģimene un izglītība
H. Procela piedzima Jaunmārupē (Schwarzeckhof) zemes īpašnieka, vācbaltieša (G. Prozell) ģimenē kā otrais bērns no četriem. 1879. gadā pārcēlās uz Rīgu pie tantes. 1887. gadā viņu iesvētīja virsmācītājs Teofils Gētgens (Theophil Gaehtgens) Rīgas Doma draudzē. Pēc iesvētībām divus gadus pavadīja mājās, pieskatīdama tēva nabadzīgo īrnieku ģimeņu bērnus un pulcēdama viņus uz ikdienas nodarbībām. Tēva finansiālā situācija pasliktinājās, vecākiem nācās pārdot īpašumu, un māte kļuva par Magdalēnas patversmes Rīgā vadītāju (1895). Līdz ar to H. Procela 1889. gadā devās strādāt par mājskolotāju dažādās vietās Krievijā, bet vēlāk kļuva par misionāri un skolotāju Indijā.
Mācījās Rīgas augstākajā meiteņu skolā (Höhere Töchterschule I Ordnung), kuru absolvēja 1886. gadā, iegūstot skolotājas tiesības. Dalība Leipcigas misijā 1896. gada maijā–septembrī.
Darbība
13.09.1896. Leipcigā H. Procela tika iesvētīta par misionāri un nosūtīta strādāt par skolotāju tamilu misijas dienestā Austrumindijā.
Kalpošana Indijā norisinājās divos laika posmos. Pirmais kalpošanas laiks bija Madurajā un Koimbaturā 1896.–1903. gadā. Pirmajos divos gados viņas uzdevums bija iemācīties tamilu valodu un iepazīt jau esošās skolas, lai varētu pārņemt misijas internātskolu Madurajā. Vēlāk viņa mācīja reliģijas stundas, sekoja līdzi bērnu eksāmeniem, palīdzēja praktiskajā un administratīvajā darbā, pēc kāda laika kļuva par skolas direktori. Pašmācības ceļā viņai nācās apgūt medicīniskās prasmes, lai varētu palīdzēt skolēniem. 09.1898. H. Procela sāka darbu arī ar indiešu Bībeles sievām (angļu Bible women, vācu Bibelfrauen) un uzsāka zenanu kalpošanu (zenana ir indiešu mājas daļa, kurā uzturas sievietes).
1901. gadā Leipcigas misija veica pārmaiņas savos kalpošanas apgabalos un H. Procela tika nosūtīta kalpot uz Koimbaturu. Arī tur viņa vadīja skolu bērniem un apmācīja nekristīgās sievietes. Viņa bija pirmā, kura Koimbaturā uzsāka zenanu misiju. Lai apmācītu vairāk Bībeles sievu, H. Procela 1902. gadā izplānoja īpašus kursus kandidātēm un gatavojās tos vadīt, bet veselības problēmas viņai to neatļāva.
Otrais kalpošanas posms bija Majavaramā 1905.–1908. gadā. Šajā pilsētā sieviešu darbs sākās tikai ar 1905. gadu, kad to uzsāka H. Procela. Te bija senas hinduisma tradīcijas un fanātiski tā piekritēji, tomēr H. Procela spēja izveidot trīs meiteņu skolas ar 180 skolniecēm un zenanas nodarbības 12 ģimenēs. Visas trīs skolas tika oficiāli reģistrētas un bija britu valdības atzītas, jo skolās bija vislabākie akadēmiskie sasniegumi šajā reģionā, līdz ar to vecāku neuzticība tika lauzta. Triju kalpošanas gadu laikā H. Procelai izdevās izpildīt Leipcigas misijas doto uzdevumu, izveidot skolas un tādā veidā sludināt kristīgo vēsti indiešu meitenēm.
Ierodoties Majavaramā, H. Procela juta Dieva vadību un neskaidrību, vai izdosies izveidot līdzīgu zenanu kalpošanu kā Madurajā, jo tur šo darbu vēl neviens nebija darījis. Sākumā darbs bija ļoti smagnējs, H. Procelai palīgā nāca tikai viena Bībeles sieva, kura agrāk arī bija skolotāja internātskolā. Pirmajos mēnešos izdevās apciemot tikai trīs braminu ģimenes un vēl trīs citu kastu sievietes. Grūtības zenanu darbam radīja arī ģeogrāfiskie apstākļi: ierobežots ceļu daudzums un ūdens šķēršļi. Triju gadu laikā izdevās attīstīt arī šo kalpošanu, taču joprojām bija ierobežots darbinieču skaits, jo nebija mācību materiālu.
Otro kalpošanas periodu finansiāli ietekmēja arī Latvijas teritorijā notikusī 1905. gada revolūcija. H. Procela, būdama lielā attālumā no notikumiem, tikai dzirdēja to atbalsis, un viņai nebija skaidrs, kā notikumi attīstīsies tālāk. 12.1905. viņa rakstīja, ka saprot: ziedojumi Leipcigas misijai un viņai no Krievijas ir ierobežoti, un tas rada bažas. Vēlāk situācija atrisinājās, bet finansiālie ierobežojumi bija jūtami visu otro kalpošanas laiku. Veselības problēmu dēļ kalpošanu Indijā nācās noslēgt 1909. gada sākumā.
Pēc misijas Indijā H. Procela atgriezās Krievijas Impērijā, bija misionāre Sevastopoles un Jaltas vācu evaņģēliskajās draudzēs (1909–1911). Pirmā pasaules kara sākums vācu misijas biedrības, to skaitā Leipcigu, ietekmēja ļoti būtiski. Pārtrūka gan sakari ar misijas apgabaliem, kur daži misionāri tika deportēti, gan arī ar nevācu valstīm, piemēram, ar Krieviju. Tāpēc nav zināms par kalpošanu no 1911. gada. H. Procela bija devusies atvaļinājumā uz mājām un pēc tam vairs nespēja turpināt kalpošanu. Politisko neskaidrību dēļ H. Procela devās pensijā 01.11.1917.
Beidzoties Pirmajam pasaules karam, H. Procela kopā ar māsu ieradās Leipcigā. Tur Leipcigas misija nodrošināja viņām dzīves un kalpošanas vietu. Ar Baltiju saistība beidzās, taču līdz mūža beigām misionāre turpināja darboties iekšmisijā Vācijā. H. Procela aizgāja mūžībā 08.03.1948. Španbergā, Vācijā.
Devums misijas laukā un nozīme Latvijā
Lai atbalstītu H. Procelas misijas darbu, 1901. gadā Rīgā tika izveidots misijas pulciņš, vēlāk – misijas atbalsta biedrība. Tā rīkoja konferences par misijas darbu, kā arī vāca finanses H. Procelas kalpošanai. Piemēram, 1906. gadā notika biedrības pārskata konference, kurā piedalījās pāri par 100 cilvēkiem, taču tikai pieci mācītāji.
1904. gadā Leipcigas misija iespieda H. Procelas sagatavotu Bībeles stāstu izlasi.
Par H. Procelas kalpošanu ir pieejami plaši apraksti laikrakstā Rigasches Kirchenblatt.