Atradās Salaspils pagastā esošās pamatskolas, ko 20. gs. otrajā pusē sāka dēvēt par Laukskolu, teritorijā, Daugavas labajā krastā, ap 25 km no Rīgas, iepretī Daugmales pilskalnam, ap 10 m augstā Daugavas krasta pirmajā terasē.

Mūsdienās Laukskolas apmetnes un kapulauks atrodas zem Rīgas hidroelektrostacijas (HES) ūdenskrātuves līmeņa.

Pirmie izrakumi notika 1936. un 1937. gadā Valdemāra Ģintera vadībā, kad atklāja 10. gs. otrās puses–12. gs. lībiešu senvietu un izpētīja 24 kapus.

1967.–1975. gadā A. Zariņas vadībā kompleksā izpētīja vairāk nekā divus hektārus abos ciemos un ap pieciem hektāriem kapulaukā, kur atklāja 586 kapus. Kopumā Laukskolas kapulaukā izpētīja 610 apbedījumus.

Laukskolas apmetnē senākā apdzīvotība saistīta ar ziemeļbriežu medniekiem, kas paleolīta beigās 11. un 10. gadu tūkstotī p. m. ē. tur ierīkoja sezonālu apmetni. Apmetnes vietu iezīmēja krama atradumi ap 500 m garā un līdz 70 m platā joslā gar upes malu. Gaišajā smilšainajā pamatzemē ne celtņu paliekas, ne kaula vai raga priekšmeti nebija saglabājušies, tāpēc vienīgās liecības bija krama atradumi, it īpaši sešās to koncentrācijas vietās. Tās iezīmējās kā noapaļotas formas laukumi, kuros katrā atrada vairākus simtus dažādu krama rīku un atšķilu. Šīs kramu koncentrācijas vietas, visticamāk, iezīmē 5 x 6 m lielu ieapaļu mītņu – no bērzu kārtīm saslietu un ziemeļbriežu ādām apklātu vieglas konstrukcijas slieteņu – vietas, kas atradušās 8–10 m attālumā viena no otras.

Nākamais apmetnes apdzīvotības posms aptvēra 1. gadu tūkstoti p. m. ē., par ko liecina atrastie akmens cirvju fragmenti, krama izstrādājumi, kāds t. s. māla kāstuves fragments, švīkātā keramika. Apdzīvotība turpinājās arī 1. gadu tūkstotī m. ē.

Laukskolas apmetnes visintensīvākās apdzīvotības posms sākās 10. gs., kad izveidojās divi – rietumu un austrumu – lībiešu ciemi, bet starp abiem ciemiem tika ierīkots kapulauks. Ciemu vietas stiepās vismaz 600 m garā un 70–100 m platā joslā gar Daugavu. Ciemu vietās galvenokārt bijušas virszemes celtnes, kuru vietas iezīmēja tikai apkures ierīču paliekas. Mazāk raksturīgas bija iedziļinātas celtnes. Ēkas gar Daugavas krastu bija izvietotas četrās vai piecās blīvas apbūves grupās 8–10 m attālumā viena no otras. Grupā ietilpa līdz 50 dzīvojamo ēku, kas bija novietotas tuvu cita citai un orientētas aptuveni paralēlās rindās slīpi ziemeļaustrumu–dienvidrietumu virzienā pret Daugavas krastu. Dzīvojamajām ēkām līdzās atradās dažādas saimniecības celtnes, kopā veidojot blīvu apbūves teritoriju. Celtņu apkurei galvenokārt izmantoti no akmeņiem krauti pavardi, retāk – krāsnis.

Abu Laukskolas lībiešu ciemu iedzīvotāju pamatnodarbošanās bija zemkopība un lopkopība, svarīga bija arī zveja Daugavā, taču būtiska nozīme bija amatniecībai un it īpaši tirdzniecībai. Laukskolas lībiešu ciemus un kapulauku kopā ar Daugavas pretējā pusē esošo Daugmales pilskalnu, senpilsētu, ostas vietu un diviem kapulaukiem uzskata par vienotu kompleksu – pilsētveida apmetni jeb vīku, kādas bija raksturīgas Ziemeļeiropā vikingu laikmetā. Pēc 13. gs. lībiešu ciemi Laukskolā panīka, taču, cilvēki tur uzturējās arī turpmākajos gadsimtos.

Laukskolas kapulaukā mirušo apbedīšana uzsākta 10. gs. beigās, bet izbeigusies 13. gs. sākumā. Lai gan Laukskolas kapulauks pieskaitāms līdzenajiem kapulaukiem, tomēr pēdējā posmā, 12. gs. otrajā pusē, bijuši vismaz 16 individuālie kapu uzkalniņi. Konstatēti trīs apbedījumu veidi: pārsvarā skeletkapi (425), mazāk – ugunskapi (165), kā arī 20 simboliskie apbedījumi. Mirušie apbedīti ar galvu ziemeļrietumu virzienā, pieaugušie 0,5–1,3 m dziļās kapu bedrēs, bērni – seklāk. Mirušie guldīti gan bluķa, gan dēļu šķirstos, kas dažos gadījumos bijuši nokrāsoti baltā krāsā. Rituāla nozīme bija dažos kapos atrasto degušo graudu, olu kā atdzimšanas simbola, tāpat arī dzīvnieku, īpaši suņu, ziedojumiem. Bieži kapā likti māla trauki, domājams, ar ēdienu. Kapulaukā daudzviet atklāja ugunskuru vietas, kas saistāmas ar bēru vai arī ar mirušo piemiņas rituāliem.

Mirušie kapā guldīti svētku tērpā ar rotām, vīrieši – arī ar ieročiem. Kā to rāda kapa inventāra priekšmetu kvalitāte un skaits, kapulaukā apbedītie pārstāv sociāli diferencētu sabiedrību. Te izdalās bagātu, domājams, dižciltīgu karavīru apbedījumi, kuros kopā ar citām greznām piedevām neiztrūkstošs ir divasmeņu vai vienasmens zobens. Šādos kapos raksturīgi arī damascētā tērauda šķēpu uzgaļi ar sudrabu rotātām uzmavām, tāpat arī pieši, pātagu un pavadu, dzeramo ragu apkalumi, vairogu paliekas. Turīgu vīriešu – karavīru – kapā līdzdoto priekšmetu skaitā bija viens vai divi šķēpi, cirvis, ādas jostas ar bronzas apkalumiem. Dižciltīgo vai turīgo karavīru grupai pieskaitāmi 19 vīriešu un četru zēnu apbedījumi, kuros atrasti tirgotāju piederumi – svari un atsvariņi. Vīriešiem, kuru kapos bija tikai viens ierocis vai to nebija vispār, būtu pieskaitāmi mazāk ietekmīgo vīriešu grupai.

Sieviešu sociālo un mantisko stāvokli raksturoja rotu komplekts. Nozīmīgākā, mūsdienu uztveres skatījumā pat savdabīgs visas lībiešu kultūras zīmols, ir krūšu važiņrota, kas atrasta 56 % sieviešu apbedījumu. Rotas komplektā ietilpa bronzas bruņrupučsaktu (retāk rotadatu) pāris, tām pievienotie važturi, važiņu rindas ar važiņu dalītājiem. Važiņrotai mēdza piekārt dažādus amuletus – lāča ilkni, dzintara piekariņu, stilizētas dzīvnieku figūriņas, atslēdziņu, adatu kārbiņu, nazi ar bronzas apkalumiem grezni rotātā makstī. Nēsātas spirālaproces, dobas ornamentētas aproces, kaklariņķi, kaklarotas no stikla krellītēm, kauri gliemežvākiem, monētu un brakteātveida piekariņiem, pakavsaktas, spirālgredzeni.

Tikai 23 % apbedījumu bija bez kapu inventāra, kas liecina par nosacīti pārtikušu kopienu, kas savus mirušos apbedīja kapulaukā. Bez lībiešiem kapulaukā apbedīti arī vendi. Tāpat konstatēti četri skandināvu un septiņi zemgaļu apbedījumi.