Dzimis muižnieka Pjotra Poplavska (Piotr Popławski) un viņa sievas Annas (dzimusi Vežhovska, Wierzchowska) ģimenē. Tēva dzimta bija cēlusies no Sandomežas vojevodistes.

Studēja Krakovas Akadēmijā (Academia Cracoviensis), bet vēlāk izglītību turpināja Romas La Sapienza universitātē (Università degli Studi di Roma “La Sapienza”), kur 30.03.1676. ieguva doktora grādu teoloģijā (pēc dažām ziņām – arī filozofijā).

Karjeras sākumā N. Poplavskis kalpoja dažādos magnātu galmos (iespējams, kā kapelāns). Kopš 1670. gada ieņēma vairākus augstus baznīcas amatus – bija Poznaņas kanoniķis un Plockas katedrāles dekāns. Ap šo laiku viņu nozīmēja par karaļa sekretāru un galma sprediķotāju. 1676. gadā iecelts par Poznaņas katedrāles kapitula prelātu sholastiķi, vēlāk – par Varšavas Sv. Jāņa Kristītāja koleģiātas (Kolegiata św. Jana Chrzciciela) dekānu.

14.07.1683. Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas valdnieks Jans III Sobeskis (Jan III Sobieski) vērsās pie pāvesta Inocenta XI (Innocentius XI) ar lūgumu apstiprināt N. Poplavski par bīskapu karadarbības dēļ jau vairākus gadu desmitus nīkuļojošai Cēsu bīskapijai (tobrīd tā de facto aptvēra tikai Poļu Livoniju jeb Latgali). Viņš aicināja to turpmāk saukt par Livonijas bīskapiju un pievienot tai bijušo Kurzemes bīskapiju. Pāvests N. Poplavska kandidatūru apstiprināja 15.01.1685., un tā paša gada 25.02. viņš Varšavā tika iesvētīts par Livonijas un Kurzemes jeb Piltenes (saīsināti – Livonijas) bīskapu. Ņemot vērā Livonijas bīskapijas nabadzību, N. Poplavskim atļāva paturēt Plockas un Varšavas dekāna amatus, kas viņam nodrošināja pietiekamus ienākumus. 

Viens no N. Poplavska mērķiem, kļūstot par Livonijas bīskapu, bija Romas katoļu baznīcas jurisdikcijas atjaunošana pār Piltenes apgabalu jeb bijušo Kurzemes bīskapiju un tās īpašumu atgūšana. Pēc viņa lūguma 05.1685. Seims nodibināja Piltenes īpašumu izmeklēšanas komisiju. Darbu tā uzsāka 01.1686., un, kaut arī komisijas lēmums bija N. Poplavskim labvēlīgs, politisku iemeslu dēļ Jans III Sobeskis to neapstiprināja. Pati bīskapa iniciatīva Piltenes luterticīgās muižniecības vidū radīja bažas, ka arī apgabala politiskā pārvalde pāries Romas katoļu baznīcās rokās, un daļēji veicināja to, ka jau 1685. gada rudenī tika noslēgta Piltenes apgabala un Kurzemes un Zemgales hercogistes ūnija.

Pretēji literatūrā bieži sastopamajam apgalvojumam, N. Poplavskis, būdams Livonijas bīskaps, nerezidēja Daugavpilī. Šajā laikā viņa dzīvesvieta bija Varšavā pie Sv. Jāņa Kristītāja koleģiātas baznīcas, bet kopš 1699. gada kā Polijas karalienes Marijas Kazimiras Luīzes de la Granžas d’Arkjēnas (Marie Casimire Louise de La Grange d’Arquien) svītas loceklis N. Poplavskis lielākoties uzturējās Romā. Savu bīskapiju N. Poplavskis pārvaldīja attālināti un klātienē to apmeklēja piecas vai sešas reizes kanoniskajās vizitācijās. 1701. gadā viņam iecēla palīgbīskapu jeb koadjutoru Teodoru Volfu fon Līdinghauzenu (vācu Theodor Wolff von Lüdinghausen, poļu Teodor Wolff von Ludinghausen), kurš N. Poplavska prombūtnes laikā īstenoja faktisku Livonijas bīskapijas aprūpi. 

Kā bīskaps N. Poplavskis automātiski kļuva par Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas senāta locekli un aktīvi iesaistījās šīs institūcijas darbā. Līdzās citām garīgām un laicīgam amatpersonām viņš bija viens no tiesnešiem, kuri 1689. gadā piesprieda nāvessodu ateismā apsūdzētajam muižniekam Kazimežam Liščiņskim (Kazimierz Łyszczyński). 

N. Poplavski atzina par labu sprediķotāju un vairākkārt aicināja uzstāties ar sprediķiem Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas Sejmā, bet visbiežāk viņš sprediķoja Varšavas Sv. Jāņa Kristītāja koleģiātā. 1702. gadā Krakovā iznāca apjomīgs (2680 lappuses) N. Poplavska sprediķu izdevums “Garīgais galds [..] jeb meditācijas un garīgās mācības” (Stół Duchowny [..] albo Medytacje y Nauki Duchowne). Atkārtoti izdevumi iznāca 1704. un 1724. gadā Varšavā.

16.04.1700. pāvests Inocents XII (Innocentius XII) piešķīra N. Poplavskim pāvesta troņa asistenta titulu. 1707. gadā Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas valdnieks Staņislavs Leščiņskis (Stanisław Leszczyński) vērsās pie pāvesta Klementa XI (Clemens XI) ar ierosinājumu iecelt N. Poplavski kardināla kārtā, taču pāvests to atstāja bez ievērības. 

21.07.1710. N. Poplavski nominēja par Ļvivas arhibīskapu, bet viņš mira 08.09.1711., nesagaidījis pāvesta apstiprinājumu. Pirmo Livonijas un Piltenes jeb Kurzemes bīskapu apbedīja Santissima Trinità dei Monti baznīcā Romā. Viņa kapavieta līdz mūsdienām nav saglabājusies. 

N. Poplavska kā Livonijas bīskapa lielākais nopelns bija aptuveni 50 gadus tikai nomināli pastāvējušās bīskapijas pārvēršana par pilnvērtīgu baznīcas administratīvo vienību, kas aptvēra Poļu Livoniju, Kurzemes un Zemgales hercogisti un Piltenes apgabalu. 1694. gadā Daugavpilī viņš iesvētīja jaunu bīskapa sēdekli – Sv. Jāzepa katedrāli (pilnais tituls – Jēzus, Marijas un Jāzepa bēgšanas uz Ēģipti baznīca), pie kuras iedibināja arī kapitulu, kas, lai arī sanāca neregulāri, iespēju robežās iesaistījās bīskapijas pārvaldē. Kopumā sava episkopāta laikā N. Poplavskis iesvētīja septiņus agrāk vai nesen būvētus dievnamus, sagādāja tiem garīdzniekus un lika pamatus stabila draudžu tīkla izveidei. Ar N. Poplavska gādību Poļu Livonijā sāka darboties dominikāņu misionāri, kuri līdz ar jezuītiem sniedza būtisku ieguldījumu novada garīgas dzīves attīstībā. 1691. gadā bīskaps uzticēja dominikāņiem apkalpot Ludzas draudzes filiāli Jaunajā Slobodā jeb Pasienē, bet trijus gadus vēlāk tajā pašā vietā viņš nodibināja dominikāņu konventu (klosteri). Tieši N. Poplavska laikā katoļticībā konvertējās Daugavpils vojevoda Jans Andžejs Plāters (Jan Andrzej Plater z Broelu herbu własnego) un vairāki citi ievērojami Poļu Livonijas augstmaņi, ar ko faktiski noslēdzās vietējās elites vairākuma rekatolizācija un katolicisms kļuva par Latgales dominējošo konfesiju.