Mūsdienās vēsturnieki par niobija atklājēju atzīst angļu mineralogu un ķīmiķi Čārlzu Hečetu (Charles Hatchett). Viņš šo elementu atrada “ļoti smagā un melnā akmenī ar zeltainām svītrām”, ko ieraudzīja Britu muzejā (British Museum). Akmeni uz Angliju no Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) bija nosūtījis amerikāņu zinātnieks Džons Vintrops (John Winthrop). Akmens atradās Britu muzejā gandrīz 70 gadus, pirms to sāka pētīt 1801. gadā. Č. Hečets karsēja paraugu ar kālija karbonātu (K2CO3), izšķīdināja produktu ūdenī, pievienoja skābi un ieguva nogulsnes. Turpmākās apstrādes laikā tīru elementu iegūt neizdevās. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka ieguva jaunu elementu, un nosauca to par kolumbiju pēc minerāla kolumbīta, kurā tas bieži sastopams. Daži ķīmiķi bija pārliecināti, ka kolumbijs ir identisks tantalam (Ta), kas tika atklāts agrāk. Abiem elementiem ir ļoti līdzīgas īpašības, dabā tie ir sastopami kopā, un tos ir grūti sadalīt. 1844. gadā vācu ķīmiķis Heinrihs Roze (Heinrich Rose) pierādīja, ka tantals un kolumbijs patiešām ir dažādi elementi. H. Roze jauno elementu ieteica saukt par niobiju. Nosaukums cēlies no grieķu mitoloģijas. Niobe ir dieva Tantala meita; no Tantala ir cēlies tantala nosaukums. Zinātnieki gandrīz gadsimtu diskutēja par to, kuru elementa nosaukumu lietot. 1949. gadā niobija nosaukums tika pieņemts oficiāli. Tomēr daudzi metalurgi joprojām izmanto elementa nosaukumu “kolumbijs”. Vēlāk tīra metāla paraugu 1864. gadā ražoja zviedru mineralogs un ķīmiķis Kristians Vilhelms Blūmstrands (Christian Wilhelm Blomstrand), kurš reducēja niobija hlorīdu, karsējot to ar ūdeņraža gāzi.