Līdz ar klimata krīzes un vides problēmjautājumu saasināšanos pasaulē pieaug arī dažādu mākslas jomu profesionāļu interese par cilvēka un dabas attiecībām. 21. gs. arī teātra jomā un teātra zinātnē ienāk ar ekoloģiju saistīti jauni jēdzieni – ekodrāma un ekodramaturģija, ekorežija, ekoscenogrāfija; teātra virziena vispārinošais jēdziens ir ekoloģiskais jeb ekoteātris (no angļu valodas ecotheatre, arī eco-theatre).

Termins “ekoteātris” ietver divas nozīmes:

1) iestudējums, kura pamatā ir vēstījumi par cilvēka un dabas attiecībām un kur videi – iedomātai vai esošai – ir aktīva loma;

2) iestudējums, kura tapšanas procesā, tā izrādīšanas laikā un arī pēc izrādes tiek ņemti vērā ilgtspējas aspekti, apzinoties ietekmi uz vidi un tiecoties to mazināt apritīgā veidā.

Par pirmo ekoteātra piemēru Latvijā uzskatāma režisora Valtera Sīļa 2012. gadā veidotā muzikālā izrāde-pārgājiens “Mārupīte” (Dirty Deal Teatro). 

Ekodramaturģija pievēršas cilvēka un ārpus cilvēka esošās (more-than-human) pasaules mijiedarbībai, saturiski atainojot cilvēka un dabas attiecības. Ekodramaturģija centrā izvirza citas dzīvas būtnes, kas nav cilvēks, jeb citbūtnes (non-human beings), sugu savstarpējību, vides problēmjautājumus.

Ekodramaturģijas darbu radīšanā bieži izmanto koprades teātra principu – tie top sadarbībā ar citu jomu pārstāvjiem, piemēram, kopā ar dabaszinātniekiem, vēsturniekiem, žurnālistiem, vietējiem iedzīvotājiem, nereti iesaistot tos arī ekoteātra iestudējumos kā performantus. Ekodramaturģija no cilvēkcentrēta pasaules skatījuma virzās uz ekocentrētu pieeju, tiecoties rast atšķirīgus cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanas veidus.

Pasaules drāmas vēsturē par spilgtu piemēru ekodrāmai uzskata norvēģu dramaturga Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) 1882. gadā uzrakstīto lugu “Tautas ienaidnieks” (En folkefiende), kurā dakteris Stokmanis atklāj, ka kūrortpilsētas ūdeņi ir cilvēka veselībai bīstami, un nonāk ētiskas dilemmas priekšā. 

Britu pētnieks Daunings Kless (Downing Cless) 2010. gadā publicēja monogrāfiju “Ekoloģija un vide Eiropas drāmā” (Ecology and Environment in European Drama). Monogrāfijā ir uzsvērts, ka klasikas darbi dramaturģijā ir interpretācijas jautājums – viss ir atkarīgs no režisora ieceres. D. Kless ievieš jēdzinu “ekorežija” (ecodirecting). Kā termins ekorežija ir ‘režisora izvēle lugā attīstīt tajā esošo ekoloģisko līniju, priekšplānā izceļot un pārvērtējot cilvēka un dabas attiecības’.

Ekoscenogrāfija ir scenogrāfija, ko rada ekoloģiski ētiskā veidā, apzinoties tās atstāto ietekmi uz vidi un tiecoties to pēc iespējas mazināt. Pētniece un scenogrāfe Tanja Bēra (Tanja Beer), kura ir ieviesusi ekoscenogrāfijas jēdzienu, norāda, ka tajā būtiska nozīme ir izvēlētajai izrādes vietai un materiāliem, kuri top par izrādes vēstījuma līdzautoriem. T. Bēra izdala trīs posmus:

1) kopradi pirmsražošanas fāzē;

2) producēšanas jeb ražošanas posmu;

3) posmu pēc ražošanas.

Šajos posmos ir svarīgi ņemt vērā ilgtspējas principus, tiekties uz ekoloģiski neitrālu teātri un veicināt apritīgu scenogrāfijas dzīves ciklu.

2021. gadā Lielbritānijā teātra praktiķiem tika izstrādāta praktiska rokasgrāmata ilgtspējas veicināšanai teātra darbībā “Teātra zaļā grāmata” (Theatre Green Book), kas ir brīvpieejā izmantojams ceļvedis ilgtspējā kā mazām, tā lielām teātra apvienībām.

Pievēršoties teātra ilgtspējas aspektiem, 1991. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Sietlā, EMOS (Earth Matter on Stage) apvienības dibinātāja, teātra zinātniece Terēza Dž. Meja (Theresa J. May) kopā ar Leriju K. Frīdu (Larry K. Fried) organizēja konferenci “Teātris ekoloģiskajā laikmetā” (Theatre in an Ecological Age), aicinot teātra praktiķus iesaistīties vides problēmjautājumu risināšanā.

Par ekoloģisku teātri un ekokritikas pieejas izmantošanu teātra zinātnē viena no pirmajām 1994. gadā rakstīja teātra pētniece Una Čauduri (Una Chaudhuri) savā publikācijā “Šai ezerā vajadzētu būt daudz zivīm: tiecoties uz ekoloģisku teātri” (There must be a lof of fish in that lake: toward an ecological theater), kas ir ekoteātra idejas virzošs pamatteksts. Pirmais izdevums, kurš pievērsās ilgtspējai teātrī un izrāžu radīšanas procesa aspektiem, ir 1994. gadā izdotā T. Dž. Mejas un L. Frīda grāmata “Padarot mūsu mājas zaļākas” (Greening Up Our Houses).

2005. gadā T. Dž. Meja publicēja rakstu “Padarot teātri zaļāku: pārnesot ekokritiku no papīra lapas uz skatuvi” (Greening The Theatre: Taking Ecocriticism from Page to Stage), kur raksturoja divas ekoteātra pieejas – pirmkārt, klasikas darbi, kuri ir iestudēti ekokritiskā interpretācijā, otrkārt, oriģināldarbi, kuros saskatāmi ekodramaturģijas principi. Lai analizētu teātra izrādes kā ekoteātra piemērus no ekokritiska skatpunkta, 2007. gadā T. Dž. Meja attīstīja metodoloģisko pieeju un publicēja analīzes rīku “Divpadsmit zaļie jautājumi, ko uzdot izrādei” (Twelve Green Questions to Ask a Play).

2021. gadā iznāca teātra praktiķes un teorētiķes T. Bēras monogrāfija “Ekoscenogrāfija. Ievads ekoloģiskajā dizainā izrāžu veidošanai” (Ecoscenography. An Introduction to Ecological Design for Performance), kurā pētniece pievērsās ekomateriālismam, biofīliskam dizainam un apritīgai domāšanai.

Viena no pirmajām spilgtākajām skatuves mākslu pārstāvēm, kura aktīvi iestājās par vides jautājumiem, bija amerikāņu māksliniece un aktrise Reičela Rozentāle (Rachel Rosenthal). Pozicionējot sevi kā ekofeministi un dzīvnieku tiesību aizstāvi, skatuves mākslu praktiķe 1984. gadā radīja izrādi “Citi” (The Others). Tās laikā uz skatuves līdz ar pašu mākslinieci uzstājās 42 dzīvnieki – katrs ar savu biogrāfiju, tiecoties uz ekocentrisku pasaules skatījumu un izturoties pret tiem līdzvērtīgi. 1989. gadā Losandželosā, Kalifornijas pavalstī, ASV, R. Rozentāle dibināja savu teātra uzņēmumu Rachel Rosenthal Company, kura darbnīcu repertuārā turpmāk tika iekļautas ekoteātra tēmas, veidojot starpžanru darbus ar daudz un dažādiem skatuviskajiem izteiksmes līdzekļiem, tādējādi dzēšot robežu starp performanci un teātra izrādi. Piemēram, 1992. gadā tapa darbs Filename: FUTURFAX kā distopija, portretējot nākotnes pasauli, kurā cilvēces negausības dēļ iestājies trūkums un bads un draud pienākt arī pašas cilvēces izzušanas mirklis.

Par ekoteātra vēsturē būtisku darbu ir uzskatāms 1991. gadā ASV uzrakstītais un ar Pulicera balvu (Pulitzer Prize) dramaturģijā apbalvotais amerikāņu dramaturga Roberta Šenkana (Robert Schenkkan) deviņu viencēliena lugu cikls “Kentuki cikls” (The Kentucky Cycle), kas caur mitoloģisku prizmu 200 gadu garumā pēta trīs ģimeņu vēsturi, kurā nozīmīga ir cīņa par zemes daļu Kamberlendas plakankalnē, Kentuki pavalstī.

Britu dramaturģe Kerila Čērčila (Caryl Churchill) savos darbos, skarot ekoloģijas tēmas, aktīvi pievēršas feminisma tematikai un kreisi politiskiem jautājumiem. 1971. gadā K. Čērčila uzrakstīja radiolugu “Nav, nav, nav pietiekami skābekļa” (Not not not enough oxygen), kurā atainoja tobrīd tālo nākotni 2010. gadā Londonā, kur cilvēki dzīvo vienistabas dzīvokļos un atceras tiaki to, kā izskatījās putni, ka reiz bija iespēja vairoties bez licencēm un ka gaisa elpošanai pietika visiem. 2016. gadā autorei tapa luga “Izglābušies vienatnē” (Escaped alone), kas caur vecākā gadagājuma sieviešu ironiskiem monologiem atklāj kapitālistiskās kultūras izraisītu apokalipsi, aprakstot civilizācijas bojāeju plūdu, ugunsgrēku, klinšu nogruvumu rezultātā, tā pārvēršot Zemi par cilvēces pamestu tuksnesi.

Britu dramaturgs Maiks Bartlets (Mike Bartlett) 2010. gadā savā darbā “Zemestrīces Londonā” (Earthquakes in London) portretēja trīs māsu sarežģītās attiecības ar tēvu, kurš ir klimata zinātnieks un kurš prognozē drīzu apokalipsi. Britu dramaturgs Dankans Makmillans (Duncan Macmillan) savā darbā “Plaušas” (Lungs) 2011. gadā priekšplānā izvirzīja jauna pāra attiecības bērnu radīšanas aspektā klimata krīzes priekšvakarā. Britu dramaturģe un režisore Ella Hiksone (Ella Hickson) 2016. gadā savā lugā “Nafta” (Oil) ļauj sievietei ceļot pusotru gadsimtu garā laika posmā – no petrolejas lampas izgudrošanas līdz kļūšanai par starptautiska naftas uzņēmuma vadītāju –, līdz brīdim, kad jāsāk apjaust Zemes neatjaunojamo resursu izsīkumu un vienlaikus saasinās viņas attiecības ar pusaugu meitu.

Austriešu dramaturgs Tomass Keks (Thomas Köck) triloģijā “Klimata trioloģija: applūstošā paradīze, izsalkusī paradīze, rotaļu paradīze” (Klimatrilogie: paradies fluten, paradies hunger, paradies spielen) 2017. gadā pievērsās klimata krīzes un koloniālisma tematikai un runāja traģikomiskā veidā par pārmērīgu dabas ekspluatāciju un līdz ar to arī par planētas Zemi iznīcību.

Dramaturģe Šantala Bilodo (Chantal Bilodeau) klimata pārmaiņu ietekmes skata savā astoņu lugu ciklā “Arktiskais aplis” (Arctic Cycle). Tajā katra no lugām norisinās kādā no valstīm, kuras pretendē uz Arktikas teritoriju un kur ir aktualizētas cilvēka un dabas attiecības un to ilgtspēja, kā arī pirmiedzīvotāju tēmas. Līdz 2023. gadam ir tapušas trīs lugas: “Sila” (Sila) par Kanādu 2014. gadā, “Uz priekšu” (Forward) par Norvēģiju 2016. gadā un “Vairāk nekādu Hārviju” (No More Harveys) par ASV 2022. gadā.

Ekodramaturģijā spilgts piemērs, kā runāt par vides problēmām, iesaistot vietējo kopienu, ir T. Dž. Mejas luga “Laši ir viss” (Salmon is Everything). 2019. gadā luga tapa kā atceres darbs 2001.–2002. gada sausuma periodam, kura rezultātā Klamatas upē pāris nedēļu laikā nobeidzās ap 70 000 lašu. Luga pievēršas ūdeņu problēmām, kas rodas klimata pārmaiņu ietekmē, un skar dažādu reģionu ilgtspēju un vietējo iedzīvotāju kopienas un to savstarpējās attiecības klimata krīzes saasināšanās laikā.

Ekoteātra laukā nozīmīga ir arī Vācijā izveidotās apvienības Rimini Protokoll darbība, kas pievēršas cilvēka un dabas attiecībām, pēta tās ārpus klasiskām teātra telpām un iesaistot auditoriju. Piemēram, 2014. gadā tapa darbs “Pasaules klimata pārmaiņu konference” (Welt-Klimakonferenz), kurā skatītāji iejutās pasaules līderu lomās, kuriem jāpieņem lēmumi klimata jomā. 

Ekoteātra izpausmes saskatāmas ne tikai dramaturģiskos darbos, bet arī dejas izrādēs un scenogrāfijas risinājumos. Piemēram, amerikāņu horeogrāfs Viljams Jongs (William Yong) kopā ar scenogrāfu Īanu Garetu (Ian Garrett) savā izrādē vox:lumen (2015) izmantoja gan saules paneļus, kas atradās ārpus zāles, gan arī ģeneratoru, kuru darbināja dejotāji un skatītāji. Ekoscenogrāfijas jomā darbojas scenogrāfe T. Bēra, kura savos darbos pēta materialitāti un tiecas ieviest radītajā scenogrāfijā apritīgu pieeju. Savā performatīvajā projektā “Šie nav atkritumi” (This is Not a Rubbish) darbā “Savērts” (Strung) 2013. gadā māksliniece apritīgi lietoja pārpalikumus no pārtikas produktu iepakojumiem – gumijotus salami desas tīkliņus, izmantojot tos mijiedarbes atklāšanai starp performantu un materiālu.

Gan dramaturģiski, gan formas ziņā ekoteātra jomu Eiropā mērķtiecīgi attīsta britu režisore Keitija Mičela (Katie Mitchell), savos iestudējumos pievēršoties klimata krīzes jautājumiem. Piemēram, izrādi-lekciju “Desmit miljardi” (Ten Billions) 2012. gadā režisore kopā ar zinātnieku Stefanu Emotu (Stephen Emmott) iestudēja kā monoizrādi-zinātnisku lekciju ar prognozi par to, ka šī gadsimta beigās cilvēku skaits pārsniegs desmit miljardus un kā šī brīža bezatbildīgās izvēles pasliktina nākotnes attīstības scenārijus. 2013. gadā režisore K. Mičela iestudēja D. Makmilana lugu “Plaušas”, izmantojot ekoscenogrāfiskus risinājumus. Režisore izrādē neizmantoja teātra ēkas elektrību, bet lika aktieriem to ražot uz skatuves, minoties uz stacionāriem velosipēdiem, bet vēl četriem citiem velosipēdistiem lika darbināt apskaņošanas sistēmu un projektoru, uz kura ir redzams augošs skaitlis – 73 minūšu ilgās izrādes laikā dzimušo bērnu skaits. 2015. gadā K. Mičela iestudēja īru dramaturga Semjuela Beketa (Samuel Beckett) darbu “Laimīgās dienas” (Happy Days), izvēloties ekorežijas pieeju: dramaturga piedāvāto vidi no iznīkušas zemes režisore pārcēla uz kādas sievietes applūstošo virtuvi un iestudējuma gaitā lika tajā pieaugt ūdens līmenim, tā aktualizējot klimata pārmaiņu neizbēgamības jautājumu un ilustrējot to ar ūdens līmeņa paaugstināšanos pasaulē.

Ekoteātra jomā nozīmīgi teātra praktiķi ir performanču māksliniece un aktrise R. Rozentāle, režisore K. Mičela, dramaturģe K. Čērčila, dramaturgs R. Šenkans, dramaturģe T. Dž. Meja, dramaturgs D. Makmilans, dramaturgs T. Keks, horeogrāfs V. Jongs, horeogrāfs Žeroms Bels (Jérôme Bel), scenogrāfs I. Garets, scenogrāfe T. Bēra, apvienība Rimini Protokoll.

Kopš 2004. gada darbojas T. Dž. Mejas un L. Frīda nodibinātā EMOS (Earth Matter on Stage) apvienība. Tā apvieno māksliniekus, aktīvistus, izglītības ekspertus un pētniekus, kuri skatuves mākslās saredz iespēju reaģēt uz vides krīzi. EMOS regulāri, reizi divos vai trijos gados, rīko ekodramaturģijas festivālu ASV, Kalifornijas pavalstī. Festivāls ietver vides problēmjautājumiem veltītu jaunu lugu konkursu, tematisku simpoziju, oriģināldramaturģijas lasījumus, darbnīcas un konkursa laureātu darbu iestudējumus. Par pirmā EMOS lugu konkursa (2004) laureātu kļuva dramaturgs Roberts Kūns (Robert Koon) ar lugu “Odina zirgs” (Odin’s Horse), stāstot par islandiešu izcelsmes rakstnieku Armanu, kurš sastop vides aktīvistu Ziemeļkalifornijas sarkankoku mežā, un lugas centrā izvirzot tos, kas nodrošina sev dzīvošanu, izcērtot mežus, un tos, kuri riskē ar savu dzīvību, aizsargājot vecos kokus. 

Kopš 2015. gada norisinās starptautisks klimata pārmaiņas aktualizējošs pasākumu cikls Climate Change Theatre Action, kas norisinās reizi divos gados vienlaikus ar Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Klimata pārmaiņu samitu (Climate Change Conference, COP). Piecdesmit profesionāli dramaturgi, kuri pārstāv visus apdzīvotos kontinentus, rada piecu minūšu garas lugas par kādu no klimata krīzes aspektiem. Pasākuma pamatā ir šo lugu lasījumi un iestudējumi.

Kopš 2020. gada Eiropā darbojas projekts “Māksla. Klimats. Pārmaiņas” (Art. Climate. Transition), kura mērķis ir veicināt izpratni par klimata krīzi un atklāt mākslu kā nākotnes pārmaiņu veicinātāju. Tas ir Eiropas līmeņa sadarbības projekts ekoloģijas, klimata pārmaiņu un sociālās pārejas jomā, apvienojot skatuves mākslas un vizuālās mākslas praktiķus no desmit Eiropas valstīm.

Lai veicinātu teātrī ilgtspējīgu domāšanu un darīšanu, 2023. gadā Eiropā aizsākts projekts STAGES (Sustainable Theatre Alliance for a Green Environmental Shift), kurā ir apvienojušās četrpadsmit organizācijas, pārstāvot gan teātra jomu, gan zinātnes institūcijas. Projektā STAGES idejiskie vēstneši ir režisore K. Mičela un dejotājs un horeogrāfs Ž. Bels, kuri savā mākslinieciskajā praksē reflektē par klimata krīzes problēmjautājumiem un iekļauj ilgtspējas principus.

Digitālie žurnāli Critical Stages (kopš 2009) un Nordic Theatre Studies (kopš 1988).