Pārejas taisnīguma pasākumi parasti ietver: patiesības noskaidrošanas mehānismus (patiesības komisijas), individuālās kriminālatbildības piemērošanu (nacionālu, starptautisku vai jauktu tiesu vai tribunālu izveidošanu), kompensāciju mehānismus, kā arī institucionālās reformas (tostarp lustrāciju), šos un citus pasākumus piemērojot dažādās kombinācijās.

Vārds “pāreja” pārejas taisnīgumā nozīmē, ka valstī notiek pāreja starp diviem režīmiem – vai nu no autoritāra, vai totalitāra vai militārās huntas vadīta uz demokrātisku, vai arī pāreja notiek no nemieriem vai kara stāvokļa uz dzīvi miera režīmā. Šis ir laikā ierobežots posms, kurā citu reformu starpā tiek veikti arī “taisnīguma” pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt pāreju uz demokrātiju un iepriekš pieļauto smagāko cilvēktiesību pārkāpumu neatkārtošanos, kā arī izlīgumu sabiedrībā.

Pārejas taisnīgums no taisnīguma ikdienas demokrātijā atšķiras ar to, ka nepieciešami kompromisi: ne visus noziegumus ir iespējams izmeklēt, ne visus vainīgos sodīt, ne visus zaudējumus kompensēt. Pārejas taisnīguma pazīme ir arī ierobežoti resursi (cilvēku, naudas).

Pārejas taisnīgums kā atsevišķs pētījumu lauks izveidojās 20. gs. 80. gadu beigās, virknē starptautisku konferenču tiekoties politiķiem, žurnālistiem, tiesību teorētiķiem, cilvēktiesību aizstāvjiem un diskutējot, kā būtu jārīkojas pēc režīma maiņas pie varas nākušajām jaunajām valdībām attiecībā uz priekšteču pastrādātajiem noziegumiem. Pirmā šāda konference 1988. gada novembrī notika Mērilendas pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), un to organizēja Aspenas institūts (Aspen Institute). Tas bija laiks, kad pasaule bija piedzīvojusi militāro diktatūru gāšanu Dienvidamerikā, Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS) bija uz sabrukuma robežas un starp Āfrikas Nacionālo kongresu (African National Congress) un Dienvidāfrikas Republikas valdošo eliti notika sarunas par oficiālu aparteīda sistēmas izbeigšanu. Valstis dažādās pasaules malās bija piedzīvojušas režīmu maiņas un, mēģinot veidot demokrātiskāku valsts iekārtu, saskārušās ar līdzīgiem jautājumiem, uz kuriem kopīgi meklēja atbildes. Pēc Aspenas institūta rīkotās konferences notika vēl citas (piemēram, 1992. gadā Zalcburgas “Hartas 77” (Charter 77) dibināšanas konference “Taisnīgums pārejas periodā” (Justice in Times of Transition) un 1994. gadā Dienvidāfrikas Demokrātijas institūta (Institute for Democracy in South Africa, IDASA) konference “Tikt galā ar pagātni” (Dealing with the Past). Konferencēm sekoja publikācijas un nākamās desmitgades laikā pārejas taisnīgums nostiprinājās kā zinātnes un prakses disciplīna.

Runājot par pārejas taisnīgumu darbībā, gandrīz kā sinonīmi tiek lietoti termini “pasākumi” (measures), “mehānismi” (mechanisms), “procesi” (processes) un “pieejas” (approaches). Plašākā nozīmē pārejas taisnīguma pasākumi ietver visus tos līdzekļus, ko sabiedrība izmanto, lai novērstu sekas, ko atstājuši smagākie cilvēktiesību pārkāpumi.

Pārejas taisnīguma saturu veido četri pamatelementi.

1. Valsts pienākums izmeklēt smagus cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumus un sodīt vainīgās personas, paredzot individuālu kriminālatbildību par pastrādātajiem noziegumiem. Zināmākie starptautisko tribunālu piemēri ir Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāls (International Military Tribunal of Nuremberg), Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls (International Criminal Tribunal for the former Yugoslavia, ICTY), Starptautiskais Ruandas kara noziegumu tribunāls (International Criminal Tribunal for Rwanda, ICTR), savukārt jaukti tribunāli izveidoti, piemēram, Sjerraleonē (Residual Special Court for Sierra Leone) un Kambodžā (Extraordinary Chambers in the Courts of Cambodia).

2. Sabiedrības tiesības zināt patiesību par pagātnes pārkāpumiem un tiesības uzzināt pazudušo personu likteni, kas bieži tiek nodrošināts ar patiesības vai patiesības un izlīgšanas komisiju palīdzību (truth and reconciliation commissions). Patiesības komisiju uzdevums ir izmeklēt pieļautos cilvēktiesību pārkāpumus un par tiem ziņot sabiedrībai. Komisijas ir oficiālas iestādes ar oficiālām pilnvarām, bet atšķiras no tiesām ar to, ka to mērķis nav sodīšana. Zināmākie piemēri ir Argentīnas Nacionālā pazudušo personu komisija (Comisión Nacional sobre la Desaparición de Personas, CONADEP) un Dienvidāfrikas Patiesības un izlīguma komisija (Truth and Reconciliation Commission), bet kopējais komisiju skaits ir vairāki desmiti.

3. Upuru tiesības uz kompensāciju par pārciestajiem smagākajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību pārkāpumiem, kas ietver ne vien individuālus vai kolektīvus materiālus labumus, reparāciju un atbalsta programmas, bet arī nemantiskus labumus, kas var izpausties kā atvainošanās, specializētas izglītības programmas vai memoriālu un muzeju veidošana.

4. Valsts pienākums, izmantojot visdažādākos līdzekļus, ir novērst šādu zvērību atkārtošanos, kas ietver gan konstitucionālas, gan institucionālas reformas, atmiņu politiku, kā arī darbinieku pārbaudes (vetting) vai lustrāciju (lustration).

Pārejas taisnīguma attīstībā izdala trīs posmus vai paaudzes.

1. Pirmās paaudzes pārejas taisnīgums, ko attiecina uz laika posmu starp Otrā pasaules kara beigām un Aukstā kara beigām. To raksturo starptautisko tiesību un starptautiskas saukšanas pie individuālas kriminālatbildības uzvaras gājiens. Šī perioda simbols ir Nirnbergas Starptautiskais kara tribunāls.

2. Otrās paaudzes pārejas taisnīgums, ko attiecina uz laiku no Aukstā kara beigām līdz 21. gs. sākumam. Šo posmu raksturo strauji demokratizācijas procesi, kuru ietvaros jaunizveidotās nacionālās valstis iekšēji risināja pārejas laika jautājumus, tajā skaitā izmantojot nacionālas tiesvedības. Šajā posmā pārejas taisnīguma pasākumu loks kļuva plašāks. Uzsverot, ka patiesība var būt būtiskāka par taisnīgumu, šajā laikā veidojās un attīstījās pirmās patiesības komisijas. Otrās paaudzes pārejas taisnīgums uzsvēra taisnīguma kā atjaunošanas līdzekļa (restorative justice) nozīmi.

3. Trešās paaudzes pārejas taisnīgums, ko attiecina uz ideju attīstību kopš 21. gs. sākuma. Pārejas taisnīgums šajā posmā pāriet no izņēmuma uz normu, tas kļūst par tiesiskuma sastāvdaļu nebeidzamajos konfliktos pasaulē. Šajā attīstības posmā pārejas taisnīgums meklē līdzsvaru starp nacionālo un starptautisko, uzsverot individuālās atbildības nozīmi. Universālā jurisdikcija un Starptautiskā krimināltiesa ir daži šī posma simboli. Vienlaikus trešās paaudzes pārejas taisnīgums uzsver, ka vairs nav jāizvēlas starp taisnīgumu un patiesību, jo, piemērojot dažādus pārejas taisnīguma pasākumus, ir iespējams sasniegt abus.

Jaunākie pārejas taisnīguma attīstības virzieni, kas iezīmē jaunas paaudzes sākumu, ietver diskusiju, ka pārejas taisnīgumam ir jāņem vērā konfliktu politiskie cēloņi, jārēķinās ar vietējām paražām, kā arī jāpievēršas ekonomiskā taisnīguma nodrošināšanai, jo lielā daļā gadījumu tas ir konfliktu pamatā.

Pārejas taisnīguma pētnieki izvirza virkni problēmjautājumu, domājot par šīs pieejas piemērošanu sabiedrībās pēc konfliktiem. Kamēr daļa pētnieku mēģina rast atbildi, kuri pārejas taisnīguma pasākumi ir efektīvāki, daļa apšauba pārejas taisnīguma pasākumu efektivitāti vispār, norādot, ka nepieciešami sistemātiskāki pētījumi, kas analizētu cēloņus un sekas, lai apgalvotu, ka pārejas taisnīguma pasākumiem ir pozitīvs efekts uz sabiedrību. Kritiku izpelnās arī pārejas taisnīguma rietumcentriskā pieeja, starptautiskajai sabiedrībai iesakot tādus pasākumus, kas ignorē vietējo vēsturi, kultūru un konflikta kontekstu.

Pārejas taisnīgums būtiski ir mainījis izpratni, kā risināt situācijas pēc konfliktiem. Tas ir kļuvis par nozīmīgu politikas, starptautisko attiecību un cilvēktiesību aizsardzības sastāvdaļu. Starptautiskie tribunāli un Starptautiskās krimināltiesas izveide ir sekmējusi izpratni, ka smagākie cilvēktiesību pārkāpumi nevar palikt nesodīti un pēc konflikta beigām ir veicami pasākumi, lai, no vienas puses, sauktu vainīgos pie atbildības, bet, no otras puses, palīdzētu cietušajiem un veicinātu demokrātijas nostiprināšanos un izlīgumu sabiedrībā. Pārejas taisnīguma mērķis, veicot šos pasākumus, ir lūkoties pēc konfliktu cēloņiem, lai piemērotie pasākumi nepieļautu konflikta atkārtošanos. Pārejas taisnīguma doktrīna ir panākusi to, ka mūsdienās pēc masveida cilvēktiesību pārkāpumiem starptautiskā sabiedrība meklē veidus, kā labot vardarbības vai režīma sekas, kā saukt pie atbildības vainīgos.