Pārejas taisnīguma pasākumi parasti ietver: patiesības noskaidrošanas mehānismus, piemēram, patiesības komisijas, individuālo kriminālatbildību, t. i., nacionālas, starptautiskas vai jauktas tiesas vai tribunāla izveidošanu, kompensāciju mehānismus un institucionālās reformas, tostarp lustrāciju, šos un citus pasākumus piemērojot dažādās kombinācijās. Latvijā pārejas taisnīguma pasākumi netika veikti kā daļa no vienotas pārejas taisnīguma politikas, tomēr to mērķi lielā mērā sakrīt ar tādiem pārejas taisnīguma mērķiem kā cietušo tiesību atzīšana, pilsoniskās uzticēšanās veidošana un demokrātijas nostiprināšana.

Augstākā padome ar 1992. gada 25. marta lēmumu “Par konvencionālo tiesību normu izpildi Latvijā attiecībā uz noziegumiem pret cilvēci” nolēma uzskatīt Padomju Savienības Komunistiskās partijas un Latvijas Komunistiskās partijas organizētās un vadītās politiskās represijas pret Latvijas pilsoņiem, kā arī Latvijas valsts un tās vērtību iznīcināšanu un deformēšanu pret tautas gribu par noziegumiem pret cilvēci, un neattiecināt uz šiem noziegumiem noilgumu. Ar šo lēmumu totalitāro režīmu (komunistiskā režīma un nacionālsociālistiskā režīma) izdarīto noziegumu izmeklēšanas organizēšanai, vadīšanai un materiālu nodošanai tiesai tika nolemts izveidot Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju un Totalitārisma seku dokumentēšanas centru. Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija darbojās no 1993. līdz 1995. gadam, līdz Totalitāro režīmu dokumentēšanas centrs, ko sākotnēji organizēja komisija, tika pārveidots par Satversmes aizsardzības biroja struktūrvienību, kura mērķis bija, tostarp uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras, sadarbojoties ar Valsts drošības komiteju (VDK), izdarījušas noziegumus, kā arī reabilitēt VDK vajātos.

Uz Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas pamata tika izveidota Ģenerālprokuratūras Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas nodaļa, kas uzmanību koncentrēja uz to, lai pie atbildības sauktu Latvijā realizētā genocīda galvenos īstenotājus, tostarp Alfonu Noviku, Vasiliju Kononovu, Konrādu Kalēju, Mihailu Farbtuhu un citus. Nodaļas darbu jau kopš izveides apgrūtināja fakts, ka smagākie noziegumi tika izdarīti padomju režīma pirmajos gados, un pierādījumi, kas ļautu notiesāt vainīgos, ja tie vēl ir dzīvi un dzīvo Latvijā, nebija saglabājušies.

Likums “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” sākotnēji paredzēja, ka VDK dokumenti ir izmantojami tikai, lai politiski, vēsturiski un juridiski izpētītu un izvērtētu materiālo un morālo kaitējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, šo funkciju nododot Totalitāro režīmu dokumentēšanas centram. Ar 2014. gada likuma grozījumiem un Ministru kabineta rīkojumu tika izveidota “Speciālā starpdisciplināra komisija Valsts drošības komitejas dokumentu izpētei atbilstoši likumam “Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”” (saīsināti saukta “LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija”), kuras mērķis bija VDK dokumentu zinātniska, tostarp vēsturiska un juridiska, izpēte un materiālā un morālā kaitējuma, ko VDK nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem, izvērtēšana. Komisija darbojās no 2015. līdz 2018. gadam un darba noslēgumā publicēja pārskatu, kurā, tostarp ietvēra rekomendācijas attiecībā uz VDK dokumentu publicēšanas apjomu un kārtību. Sekojot šīm rekomendācijām, kopš 2018. gada oktobra publiski internetā ir pieejama daļa LPSR VDK dokumentu arhīva.

1998. gadā pēc Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa iniciatīvas tika izveidota Latvijas Vēsturnieku komisija, kuras uzdevums ir nacisma un padomju režīma politikas detalizēta izpēte un holokausta izvērtēšana un pētījumu rezultātu izskaidrošana Latvijas iedzīvotājiem. Vēsturnieku komisijā bija izveidotas četras pētnieku grupas abu okupācijas režīmu laikā no 1940. līdz 1956. gadam īstenoto represiju izpētei. Komisija publicējusi 29 zinātnisku rakstu sējumus.

1990. gada 3. augustā Augstākā padome pieņēma likumu “Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”, ar kuru reabilitēja visas personas, kuras, pamatojoties uz Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas (KPFSR) kriminālkodeksu, represētas bez tiesu nolēmumiem, notiesātas vai pret kurām krimināllietas izbeigtas, pamatojoties uz nereabilitējošiem apstākļiem par darbībām, kas saistītas ar pretdarbību pret padomju varu.

1995. gadā Saeima pieņēma likumu “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem”, kas kalpoja par pamatu kompensāciju programmai politiski represētajiem. To veido gan tādi mantiski labumi kā atvieglojumi nodokļu un nodevu maksāšanā, pensijas piešķiršana, bezmaksas medicīniskā aprūpe, sociālā rehabilitācija un atvieglojumi sabiedriskā transporta izmantošanā, gan arī simboliska atzīšana un kompensācijas, nosakot 25. martu un 14. jūniju par komunistiskā terora upuru piemiņas dienu un nodrošinot politiski represēto personu likteņu vēsturisku izpēti, kā arī piemiņas vietu izveidi.

Atbilstoši Augstākās padomes 1991. gada 20. marta lēmumam “Par valsts īpašumu un tā konversijas pamatprincipiem” Latvijā īpašuma konversija tika uzskatīta par pamatnosacījumu tam, lai radītu apstākļus ekonomikas pārejai uz tirgus attiecību principiem, liekot saimnieciskās attīstības pamatā privāto iniciatīvu, lai likvidētu saimnieciskās darbības valsts monopolu, strukturāli pārkārtotu tautas saimniecību.Pārejas taisnīguma pasākumi ietvēra īpašuma tiesību atjaunošanu uz uzņēmumiem un citiem nacionalizētiem īpašuma objektiem, kā arī uz zemi, un namīpašumu atdošanu likumīgajiem īpašniekiem. Īpašuma reforma kā pārejas taisnīguma pasākums sevī ietvēra arī valsts īpašuma, t. sk. bijušo kolhozu zemju, valsts uzņēmumu un dzīvojamā fonda privatizāciju.

Simbolisko reparāciju programmu mērķis ir publiski atzīt upuru ciešanu faktu un tos pieminēt, vairojot pāridarījumu apzināšanos, lai tādējādi novērstu to atkārtošanos. Pasākumi, kuru mērķis ir veidot cieņpilnu attieksmi pret vēsturiskiem notikumiem un okupācijas varu upuriem, ir gan piemiņas dienu noteikšana 25. martā un 14. jūnijā, gan piemiņas vietu un muzeju, tādu kā Latvijas Okupācijas muzejs un Stūra māja, izveidošana un uzturēšana, gan ielu pārdēvēšana, gan padomju okupācijas režīmu slavinošu simbolu demontāža.

Arvien būtiskāku vietu pārejas taisnīguma pasākumu ietvaros ieņem atmiņu politika, kas šaurākā nozīmē ietver sankciju noteikšanu par okupācijas faktu noliegšanu, bet plašākā nozīmē – jebkuru politiku, kas ietekmē sabiedrības kolektīvo atmiņu, tajā skaitā gan valsts oficiālās vēstures skatījuma nostiprināšanu Satversmes preambulā, gan memoriālu veidošanu un izglītības programmu pārskatīšanu.

Pie institucionālajām reformām pārejas taisnīgums pieskaita visus tos pasākumus, kas tiek veikti, lai novērstu smagu cilvēktiesību pārkāpumu atkārtošanos, un tie parasti sevī ietver konstitucionālas un institucionālas reformas, jaunu normatīvo aktu un politiku, piemēram, izglītības vai valodas politiku, izstrādi, kā arī liegumu jaunajam režīmam nelojālām personām ieņemt nozīmīgus amatus (lustrācija vai pārbaude; angļu vetting). Latvijā netika pieņemts īpašs lustrācijas likums, tomēr normas, kas ierobežo iespējas ieņemt konkrētus amatus valstij potenciāli nelojālām personām, ir ietvertas virknē normatīvo aktu.

Likumā par tiesu varu un Prokuratūras likumā ir ietverts pēc būtības identisks liegums ieņemt tiesneša vai prokurora amatu personai, kas ir vai ir bijusi Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Aizsardzības ministrijas, PSRS VDK vai Latvijas PSR VDK vai to valstu, kas nav Eiropas Savienības vai Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (North Atlantic Treaty Organization, NATO) dalībvalstis, valsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai pretizlūkošanas dienesta štata vai ārštata darbinieks, aģents, rezidents vai konspiratīvā dzīvokļa turētājs, kā arī ir vai ir bijusi ar likumu vai tiesas nolēmumu aizliegtas organizācijas dalībnieks pēc šīs organizācijas aizliegšanas (piemēram, Latvijas Komunistiskās partijas vai Interfrontes un līdzīgu organizāciju biedrs).

Līdzīgs aizliegums ir ietverts gan Saeimas, gan pašvaldību vēlēšanu likumā, kā arī, kopš 2022. gada novembra – Eiropas Parlamenta vēlēšanu likumā.

Doktrīnā ir izteikts viedoklis, ka netieša lustrācija Latvijā ir veikta arī ar Pilsonības likuma regulējumu. Regulējums, kas paredzēja tiesības uz Latvijas Republikas pilsonību tikai tiem, kas paši vai kuru vecāki bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, ierobežoja tiesības iegūt pilsonību (un attiecīgi vēlēšanu tiesības un iespējas ieņemt konkrētus amatus) tiem, kas Latvijā bija ieradušies padomju okupācijas laikā. Tā sauktie “naturalizācijas logi”, proti, naturalizācijas vecuma kvotas, kas bija spēkā līdz 1998. gadam, kā arī Pilsonības likuma 11. pantā ietvertie naturalizācijas ierobežojumi, kas pēc būtības bija identiski tiem, kas noteikti ievēlēšanai Saeimā, pašvaldībās vai kļūšanai par tiesnesi vai prokuroru, kalpo kā netiešs lustrācijas likums.

Pārejas taisnīguma pasākumu mērķis ir gan demokrātijas nostiprināšana, gan izlīguma veicināšana. Pārejas taisnīguma pasākumi Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas uzsvaru lika uz demokrātijas atjaunošanu, izlīguma veicināšanas vietā akcentu liekot uz krievvalodīgo integrāciju, aicinot tos atzīt nodarījumus, nožēlot tos un izpirkt ar kādu pozitīvu rīcību. Upuris un pāridarītājs nav vienīgās lomas, kādas personai var būt pārejas procesos. Pārejas procesi rada gan tiešus un netiešus ieguvējus, kas paši var nebūt pāridarītāji, gan tiešus un netiešus zaudētājus. Pārejas taisnīguma doktrīna aicina izlīgumu veidot, sākotnēji informējot un tādējādi veicinot visu pušu kaut minimālu savstarpēju izpratni par pārējo stāvokli jaunajā situācijā. Lai arī katra pārejas taisnīguma pasākuma piemērošanas laiks ir vērtējams kopsakarā citiem pasākumiem un pieejamajiem resursiem, šādas izpratnes veidošana pušu starpā ir pasākums, kas ir veicams vienlaikus vai pirms tiek pieņemta virkne citu pārejas tiesiskuma pasākumu.