Klimata politikas aizsākumi meklējami 20. gs. 60. gados, kad zinātnieki sāka novērot sakarības starp oglekļa dioksīda (CO2) izmešiem atmosfērā, gaisa piesārņojumu un vidējās gaisa temperatūras izmaiņām. 1972. gadā publicētais ziņojums “Ierobežojumi izaugsmei” (Limits to Growth) ar datorsimulāciju palīdzību skaidroja cilvēka un zemes sistēmu mijiedarbību, parādot, ka, turpinoties industrializācijas, cilvēku skaita pieauguma, piesārņojuma, pārtikas ražošanas un resursu noplicināšanas tendencēm, nākamo simts gadu laikā cilvēce sasniegs punktu, kurā tās attīstība nekontrolējami pasliktināsies. Tajā pašā gadā Stokholmā, Zviedrijā, notika ANO Cilvēkvides konference (UN Conference on the Human Environment), kurā tika ierosināts izveidot ilgtermiņa atmosfēras novērošanas stacijas klimata pārmaiņu konstatēšanai, kuru darbību koordinētu Pasaules Meteoroloģijas organizācija (World Meteorological Organization). Paralēli tika nodibināta ANO Vides programma (UN Environment Programme), lai uzraudzītu vides stāvokli, piedāvātu zinātnē balstītas rekomendācijas un koordinētu starptautisko rīcību. 1979. gadā tika pieņemts pirmais starptautiskais klimata instruments – Konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos (Convention on Long-Range Transboundary Air Pollution). Pieaugot bažām par kaitējumu ozona slānim, 1985. gadā tika pieņemta Vīnes konvencija par ozona slāņa aizsardzību (Vienna Convention for the Protection of the Ozone Layer). 1987. gadā klajā nāca ANO Pasaules Vides un attīstības komisijas (World Commission on Environment and Development) sagatavotais ziņojums “Mūsu kopīgā nākotne” (Our Common Future) jeb t. s. Bruntlannes ziņojums, kurā tika uzsvērti pastāvošie draudi videi un izklāstīta pasaules ilgtspējīgas attīstības ideja. Ziņojums ietvēra vēlāk plaši lietoto ilgtspējīgas attīstības jēdzienu, definējot to kā attīstību, kas nodrošina pašreizējās paaudzes vajadzības, neapdraudot nākotnes paaudžu spēju nodrošināt savas vajadzības. Tas paredz, ka ekonomiskās, sociālās un vides dimensijas ir savstarpēji saistītas, līdz ar to vienas attīstība nedrīkst notikt uz citas rēķina.
Lai vāktu datus par klimata izmaiņu ietekmi uz vidi un izstrādātu zinātnē balstītas rekomendācijas, 1988. gadā tika nodibināta ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (UN Intergovernmental Panel on Climate Change), kurā darbojas zinātnieki no visas pasaules. 1989. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju “Globālā klimata aizsardzība pašreizējām un nākamajām cilvēces paaudzēm” (Protection of global climate for present and future generations of mankind), kurā atzina nepieciešamību steidzami pievērsties klimata pārmaiņu jautājumu risināšanai, kā arī aicināja sākt sarunas par ietvara konvenciju klimata pārmaiņu mazināšanai. Paralēli ANO ģenerālsekretāram tika iesniegta Mazo salu attīstības valstu (Small Island Developing States) Males deklarācija par globālo sasilšanu un jūras līmeņa celšanos (Malé Declaration on Global Warming and Sea Level Rise), un tika pieņemta Helsinku deklarācija par ozona slāņa aizsardzību (Helsinki Declaration on the Protection of the Ozone Layer). 1989. gadā stājās spēkā arī Monreālas protokols par ozona slāni noārdošām vielām (Montreal Protocol on Substances that Deplete the Ozone Layer).
Par nozīmīgu sasniegumu klimata politikas jomā uzskatāma ANO Vides un attīstības konference (UN Conference on Environment and Development) Riodežaneiro, Brazīlijā, jeb t. s. Zemes samits (Earth Summit) 1992. gadā, kā rezultātā 158 pasaules valstis parakstīja stratēģisko ietvaru SEG izmešu stabilizēšanai un savstarpējas darbības koordinācijai – ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UN Framework Convention on Climate Change, UNFCCC). Tā atzina SEG izmešu pieaugumu atmosfērā par nozīmīgu apdraudējumu, un industriālās valstis (tai skaitā Centrālās un Austrumeiropas valstis kā pārejas ekonomikas) kā galvenās SEG emisiju radītājas un atbildīgās par to samazināšanu. Konvencija izveidoja pārvaldības, koordinācijas un ikgadēju tikšanos mehānismu – ANO Klimata pārmaiņu konferences (UN Climate Change Conferences).
Pirmā ANO Klimata pārmaiņu konference notika 1995. gadā Berlīnē, Vācijā, un tās rezultātā tika pieņemts t. s. Berlīnes mandāts, kas deva tiesības uzsākt sarunas par pusēm saistošu tiesisku instrumentu, kas uzliktu konkrētus pienākumus rūpnieciski attīstītajām valstīm un pārejas ekonomikām samazināt SEG emisijas. Trešās ANO Klimata pārmaiņu konferences laikā 1997. gadā Kioto, Japānā, tika pieņemti SEG emisiju samazināšanas mērķi un instrumenti, taču tie nebija juridiski saistoši. Kioto protokols (Kyoto Protocol on Climate Change) paredzēja, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm un pārejas ekonomikām jāsamazina SEG emisijas vismaz par 5 %, salīdzinot ar 1990. gadu, līdz 2008.–2012. gadam, un tas darāms ar starptautiskās emisiju tirdzniecības, tīras attīstības mehānisma un kopīgi īstenojamo projektu palīdzību. Lielākā daļa iesaistīto valstu apņēmās samazināt emisijas par 6–8 %. Atsevišķu valstu, galvenokārt ASV, pretestības dēļ sarunas par Kioto protokolu ievilkās, un tas stājās spēkā tikai 2005. gadā. Kioto protokolu ir ratificējusi 191 valsts un viena reģionāla organizācija – ES. ASV protokolu nav ratificējušas.
Kioto protokolā noteiktie mērķi tika paplašināti ANO Klimata pārmaiņu konferences laikā 2012. gadā Dohā, Katarā, kad tika panākta vienošanās par Kioto protokola darbības pagarināšanu līdz 2020. gadam un SEG emisiju samazināšanu par 18 %, salīdzinot ar 1990. gadu. Taču, ņemot vērā to, ka Kioto protokola īstenošanā nepiedalījās ASV un kopš 2012. gada arī Japāna, Kanāda un Krievija, kā arī strauji augošās attīstības valstis Ķīna un Indija, Kioto protokols aptvēra tikai salīdzinoši mazu SEG emisiju daļu globālā mērogā.