Kopš 20. gs. vidus vidējā gaisa temperatūra Latvijā ir vienmērīgi palielinājusies, tā apliecinot klimata pārmaiņu ietekmi. Lai mazinātu klimata pārmaiņas un tām pielāgotos, Latvija ir pievienojusies globālajiem centieniem ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5 °C, salīdzinot ar pirmsindustriālo laiku. Tā kā klimata pārmaiņas ir pārrobežu fenomens, Latvijas klimata politika tiek veidota ciešā mijiedarbībā ar norisēm globālajā un Eiropas Savienības (ES) līmenī, aptverot pasākumus enerģētikas, transporta, lauksaimniecības, mežsaimniecības, atkritumu apsaimniekošanas, būvniecības, kā arī ražošanas, tirdzniecības un pakalpojumu sektoros.

Latvijas klimata politikas mērķis ir klimatneitrāla attīstība, kas nozīmē to, ka Latvija nerada vairāk siltumnīcefekta gāzu (SEG) izmešu nekā ir spējīga absorbēt, kā arī klimatnoturība, kas paredz pielāgošanos klimata pārmaiņām. Lai sasniegtu mērķi, Latvijas atjaunotajā Nacionālajā enerģētikas un klimata plānā (NEKP) ir noteikti trīs uzdevumi. Pirmkārt, nodrošināt Latvijas virzību uz klimatneitralitāti veidā, kas veicina ekonomikas konkurētspēju un izaugsmi, bet vienlaikus samazina SEG emisiju apjomu un uzlabo gaisa kvalitāti. Otrkārt, veicināt klimatnoturību, īstenojot klimata pārmaiņu mazināšanas pasākumus un nodrošinot pielāgošanos klimata pārmaiņām veidā, kas aizsargā ūdens resursus un bioloģisko daudzveidību, rosina pāreju uz aprites ekonomiku un mazina piesārņojumu. Treškārt, īstenot sociāli taisnīgu klimata rīcībpolitiku, lai novērstu enerģētisko un mobilitātes nabadzību, tam paredzot adekvātu finansējumu.

Kopš 2023. gada 1. janvāra klimata politikas izstrāde un ieviešana Latvijā atrodas Klimata un enerģētikas ministrijas pārziņā. Ministrija tika izveidota, apvienojot Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības (VARAM) ministriju kompetences, lai uzlabotu koordināciju starp pasākumiem klimata un enerģētikas jomās. Atsevišķas klimata politikas sastāvdaļas tiek īstenotas Ekonomikas, Satiksmes un Zemkopības ministrijās, kā arī VARAM.

Latvijas klimata politika tiek veidota sasaistē ar Parīzes nolīgumu (Paris Agreement) un ES līmenī izvirzītajiem mērķiem, kā arī Latvijas ilgtermiņa plānošanas dokumentiem. 2019. gadā tika apstiprināta Latvijas klimatneitralitātes stratēģija līdz 2050. gadam, bet 2020. gadā – NEKP 2021.–2030. gadam, kuras atjaunoto versiju ar paaugstinātiem mērķrādītājiem plānots apstiprināt 2024. gadā. Latvijas virzība uz klimatneitralitāti paredz, ka oglekļa mazietilpīgas attīstības pamatprincipi tiek iekļauti visu nozaru plānošanas dokumentos, piemēram, Transporta attīstības pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku 2020.–2027. gadam, Atkritumu apsaimniekošanas valsts plānā 2021.–2028. gadam, Kūdras ilgtspējīgas attīstības pamatnostādnēs 2020.–2030. gadam, Vides politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam, Reģionālās politikas pamatnostādnēs 2021.–2027. gadam u. c. Galvenie rīcības virzieni saistīti ar energoefektivitātes uzlabošanu ēkās un ražošanas procesos, atjaunojamo energoresursu izmantošanu siltumapgādē un aukstumapgādē, rūpniecībā un transportā, bezemisiju tehnoloģiju (ūdens, vēja, saules u. tml.) izmantošanu elektroenerģijas ražošanā, zemu emisiju un bezemisiju transporta ieviešanu pašvaldībās, uzņēmējdarbībā un mājsaimniecībās, enerģijas tirgus integrāciju un infrastruktūras modernizāciju, atkritumu un notekūdeņu apsaimniekošanas uzlabošanu, bioloģisko metožu plašāku izmantošanu lauksaimniecībā, kā arī pārdomātu mežsaimniecību, lai palielinātu oglekļa dioksīda (CO₂) piesaisti zemes izmantošanas, zemes izmantošanas maiņas un mežsaimniecības sektorā.

Lai mazinātu izmešus, Latvija piedalās arī emisiju tirdzniecības mehānismos. Kopš 2005. gada Latvija ir ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS; EU emissions trading system) dalībniece, bet kopš 2012. gada veic ES emisijas kvotu izsoles, ieņēmumus novirzot Emisiju kvotu izsolīšanas instrumentam. No 2006. gada Latvija piedalās starptautiskajā emisiju tirdzniecībā (international emissions trading) sistēmā, ieņēmumus no tās novirzot Klimata pārmaiņu finanšu instrumentam, kas atbalsta investīcijas klimatam draudzīgos projektos.

Tā kā Latvijā ir jūtamas klimata pārmaiņu sekas, Latvijas klimata politika paredz pielāgošanos klimata pārmaiņām. Būtiskākie klimata pārmaiņu izraisītie riski Latvijā ir: sezonu, tajā skaitā veģetācijas perioda, izmaiņas; ugunsgrēki; kaitēkļu un patogēnu savairošanās, koku slimības, vietējo sugu izstumšana, jaunu sugu ienākšana; elpošanas sistēmu slimību izplatība; infekcijas slimības, karstuma dūrieni; nokrišņu izraisīti plūdi, vējuzplūdi; elektropadeves traucējumi; noteces palielināšanās, hidroenerģijas svārstības; sasaluma mazināšanās, kailsals, izkalšana; eitrofikācija; infrastruktūru bojājumi, aprīkojuma pārkaršana; ūdens noteces samazināšanās vasaras sezonā. Galvenās sfēras, kurās ir identificēti riski un tiek izstrādāti pielāgošanās pasākumi, ir būvniecība un infrastruktūras plānošana, civilā aizsardzība un ārkārtas palīdzība, veselība un labklājība, bioloģiskā daudzveidība un ekosistēmu pakalpojumi, lauksaimniecība, mežsaimniecība, ainavu plānošana un tūrisms. Lai veicinātu pielāgošanos klimata pārmaiņām un mazinātu to radītos zaudējumus, 2019. gadā ir apstiprināts Latvijas pielāgošanās klimata pārmaiņām plāns laika posmam līdz 2030. gadam.

Lai sasniegtu klimatneitralitāti un veicinātu klimatnoturību, nozīmīga ir rīcība ne vien nacionālā, bet arī lokālā līmenī. Vairākas Latvijas pašvaldības ir izstrādājušas ilgtspējīgas enerģētikas un klimata plānus 2030. gadam. Tie galvenokārt vērsti uz četriem sektoriem: enerģijas ražošanu siltumapgādei, ēku siltināšanu, sabiedrisko transportu un ielu apgaismojumu. Virkne Latvijas pašvaldību ir pievienojušās Pilsētu mēru paktam (Covenant of Mayors) – Eiropas līmeņa iniciatīvai, lai veicinātu energoefektivitāti un ilgtspējīgu enerģētikas avotu izvēli pašvaldībās. Divas Latvijas pilsētas – Rīga un Liepāja – ir kļuvušas par ES viedpilsētu misijas dalībniecēm. Misijas ietvaros 100 ES pilsētas līdz 2030. gadam īstenos pasākumus, lai kļūtu par klimatneitrālām viedpilsētām.

Kopš 1995. gada Latvija ir Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām (Framework Convention on Climate Change, UNFCCC) locekle, bet kopš 2004. gada – ES dalībvalsts. Kā ANO un ES dalībvalsts Latvija piedalās globālās un reģionālās klimata politikas veidošanā un ir atbildīga par šīs politikas ieviešanu. 2002. gadā Latvija ratificēja Kioto protokolu (Kyoto Protocol on Climate Change) un 2017. gadā – Parīzes nolīgumu. Pirmais politikas plānošanas dokuments klimata politikas jomā – Klimata pārmaiņu samazināšanas programma 2005.–2010. gadam – Latvijā tika pieņemts 2005. gadā. Sākot ar 2009. gadu, klimata politikas mērķi tika iekļauti Vides politikas pamatnostādnēs. Sākotnēji Latvijas klimata politika bija vērsta uz klimata pārmaiņu mazināšanu, taču 2014. gadā kā atsevišķs darbības virziens noteikta pielāgošanās klimata pārmaiņām.

Latvija kopumā tiek novērtēta kā viena no ES dalībvalstīm, kurā ir noticis straujākais SEG emisiju samazinājums (par 59 %, salīdzinot ar 1990. gadu), lai arī tas lielā mērā noticis, pateicoties rūpniecības sabrukumam 20. gs. 90. gadu sākumā. Tāpat Latvija ir ES dalībvalsts ar trešo augstāko atjaunojamās enerģijas īpatsvaru enerģijas gala patēriņā: 2021. gadā tas bija 42 %, kamēr ES vidēji – 22 %. Galvenie atjaunojamās enerģijas avoti ir hidroenerģija un koksnes biomasa.

Neskatoties uz pozitīvajiem emisiju samazināšanas un atjaunojamās enerģijas rādītājiem, Latvija ir ES dalībvalsts, kurā SEG emisiju trajektorija aug. Ņemot vērā ierobežoto hidroenerģijas un koksnes biomasas attīstības potenciālu, klimata mērķu sasniegšanā Latvija saskarsies ar būtiskiem izaicinājumiem. 2020. gadā apstiprinātais NEKP paredz kopējo Latvijas izmešu samazinājumu par 65 % līdz 2030. gadam, salīdzinot ar 1990. gadu. Tā kā ES ir palielinājusi ambīcijas izmešu samazināšanā, 2023. gadā Latvijas mērķis emisiju samazināšanā sektorā ārpus emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas ir trīskāršots (no 6 % līdz 17 %), savukārt atjaunojamo energoresursu mērķis ir palielināts no 50 % līdz 57 %.

Latvijas izaicinājumi izmešu samazināšanā saistīti ar sektoru ārpus emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas tālāku attīstību, kas veido 81 % no visām emisijām. Transportā (37 %) un lauksaimniecībā (26 %) Latvijas SEG emisijas ir augstākas par ES vidējo rādītāju. Transportā lielāko izaicinājumu rada autoceļu transports, it īpaši vecu transportlīdzekļu īpatsvars mājsaimniecībās, kā arī zems iedzīvotāju blīvums un augsts lauku reģionu iedzīvotāju īpatsvars, kas veicina atkarību no privātā transporta un apgrūtina sabiedriskā transporta plānošanu un izmantošanu. Lauksaimniecības izaicinājumi saistīti ar lauksaimniecības zemju apstrādes metodēm (piemēram, slāpekļa minerālmēslu patēriņš) un lopkopību (zarnu fermentācija). Proporcionāli augstākas nekā ES vidēji Latvijā ir emisijas arī atkritumu apsaimniekošanā (6,5 %).

Attiecībā uz klimatnoturību NEKP paredz īstenot tādus pielāgošanās klimata pārmaiņām pasākumus, kas balstās uz klimata risku un noturības izvērtējumu. Pielāgošanos klimata pārmaiņām nepieciešams veikt visos pārvaldības līmeņos, plānojot investīcijas un apzinoties, ka klimata pārmaiņu sekas nākotnē kļūs aizvien redzamākas un to likvidācijai būs nepieciešami aizvien lielāki līdzekļi.

Lai nodrošinātu juridisku ietvaru klimata politikas mērķu sasniegšanai, ir izstrādāts Latvijas Klimata likums. 2023. gada 16. novembrī likumprojekts tika apstiprināts Ministru kabinetā un nodots tālāk izskatīšanai Saeimā.

Latvijas klimata politika ir izraisījusi pretrunīgu reakciju vairākos sektoros. Vēja enerģijas attīstība ir viens no Latvijas klimata politikas nākotnes stūrakmeņiem, taču sastopas ar pašvaldību un iedzīvotāju pretestību. Meži ir efektīvs CO₂ piesaistes līdzeklis, savukārt to izciršana atbrīvo piesaistīto ogļskābo gāzi un samazina biodaudzveidību. Koksne un tās produkti ir Latvijas nozīmīgākā eksporta prece, tāpēc mežsaimniecībā saduras klimata politikas un kokrūpniecības intereses. Tikpat izaicinoši ir klimata politikas mērķi lauksaimniecībā, īpaši graudkopībā un lopkopībā, kur pāreja uz bioloģiskām saimniekošanas metodēm tiek uzskatīta par apdraudējumu konkurētspējai.

Neskatoties uz aktīvu Latvijas vides organizāciju darbību, pielāgošanās klimata pārmaiņām un klimata pārmaiņu mazināšana nav iespējama bez visaptverošas sabiedrības līdzdalības. Lai arī Latvijas klimata politika paredz virkni aktivitāšu, piemēram, mājsaimniecību paradumu maiņu, kuru ieviešana būs tieši atkarīga no iedzīvotāju iesaistīšanās, garengriezuma jeb longitudināli Eurobarometer aptauju dati rāda, ka Latvijā tikai 1–2 % iedzīvotāju uzskata vidi un klimata pārmaiņas par svarīgākajiem jautājumiem, kas skar valsti. Lai palielinātu sabiedrības izpratni par nepieciešamību iesaistīties klimata pārmaiņu mazināšanā, stratēģiskā komunikācija un pilsoniskās līdzdalības veicināšana ir viens no Latvijas klimata politikas stūrakmeņiem.