Periodiskas pārmaiņas Zemes klimatā ir notikušas vienmēr, taču pētījumi liecina, ka 20. un 21. gs. notikušās klimata pārmaiņas ir ļoti straujas salīdzinājumā ar izmaiņām pēdējās tūkstošgadēs, un to pamatā ir cilvēka darbība. Lai ierobežotu globālās temperatūras celšanos, ko rada siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju uzkrāšanās atmosfērā cilvēka darbības rezultātā, kā arī pielāgotos klimata pārmaiņām, starptautiskas un reģionālas organizācijas, kā arī valstis izstrādā un īsteno klimata politiku. Klimata politika tiecas ierobežot globālo sasilšanu līdz 1,5 °C, salīdzinot ar pirmsindustriālo laiku, samazinot SEG emisijas ražošanā, enerģētikā, transportā, lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, atkritumu apsaimniekošanā, būvniecībā, tirdzniecībā un pakalpojumu sniegšanā, kā arī veicot emisiju piesaisti.

Klimata politikas mērķis ir klimatneitrāla attīstība un pret klimata pārmaiņām noturīga sabiedrība, līdz ar to klimata politika iekļauj gan aktivitātes, kas mazina klimata pārmaiņas, gan pielāgošanos klimata pārmaiņām un to radītajām sekām. Lai sasniegtu mērķi, klimata politika fokusējas uz vairākiem uzdevumiem. Pirmkārt, tā ir tiesiskā regulējuma izstrāde, kurā noteikti emisiju samazināšanas un piesaistes mērķi, termiņi un atbildīgie, kā arī process, lai pielāgotos klimata pārmaiņām, un tajā iesaistītās institūcijas. Otrkārt, tā ir regulējumam atbilstoša rīcība, kurai ir pieejams adekvāts finansējums un infrastruktūra. Treškārt, tā ir komunikācija un zināšanu izplatīšana, lai veicinātu izpratni, klimatam draudzīgu attieksmi un uzvedību.

Ņemot vērā klimata pārmaiņu un to ietekmes globālo raksturu, klimata politika tiek veidota daudzlīmeņu pārvaldības sistēmā, kurā vienlīdz svarīga ir rīcība globālā un reģionālā, kā arī nacionālā un lokālā līmenī. Klimata politikas globālie mērķi ir noteikti Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) Parīzes nolīgumā (Paris Agreement), savukārt mērķu īstenošana ir katras valsts atbildība. Ja 20. gs. pēdējās desmitgadēs klimata politika fokusējās uz SEG emisiju samazināšanu enerģētikā un energoietilpīgajos rūpniecības uzņēmumos, tad mūsdienās nepieciešami pārkārtojumi visā tautsaimniecībā – enerģētikas, transporta, rūpniecības, lauksaimniecības un mežsaimniecības un atkritumu apsaimniekošanas sektoros, kā arī paradumu maiņa mājsaimniecībās. Tam ir izveidota virkne instrumentu, sākot ar emisiju tirdzniecības mehānismiem, kas tirgus dalībniekiem piešķir noteiktas emisiju kvotas un ļauj piedalīties izsolēs, un beidzot ar instrumentiem, kas veicina atjaunojamās enerģijas izmantošanu, energoefektivitāti, multimodalitāti transporta sistēmās, jaunu tehnoloģiju ieviešanu un inovācijas ražošanā un patēriņā, aprites ekonomikas, bioloģiskās lauksaimniecības un bioekonomikas attīstību, kā arī emisiju piesaisti ražošanas, mežsaimniecības, zemes un ūdeņu izmantošanas sektoros.

Vienlaikus notiek pielāgošanās klimata pārmaiņām, kas nozīmē sagatavošanos klimata pārmaiņu radītajām sekām tuvākā un tālākā nākotnē. Lai arī klimata mērķi paredz SEG emisiju samazināšanu, to koncentrācija atmosfērā jau ir pietiekami liela, lai radītu riskus ilgtermiņā. Pie tādiem pieder ekstrēmi laikapstākļi, kas rada karstuma viļņus, sausumu vai plūdus, kā arī krasta erozija jūras līmeņa celšanās rezultātā. Lai pielāgotos, nepieciešami specifiski un vietai atbilstoši risinājumi. Tie ietver aizsardzībai pret plūdiem veidotus nostiprinošus vaļņus, agrīnās brīdināšanas mehānismus un uzlabojumus infrastruktūrā, ekstrēmiem laikapstākļiem atbilstošu kultūraugu selekcionēšanu, pārkārtojumus komunikācijas sistēmās, uzņēmējdarbības praksēs, veselības aprūpē un regulējošajā ietvarā.

Globāli līdere klimata politikā ir Eiropas Savienība (ES), izvirzot mērķi kļūt par pirmo klimatneitrālo reģionu pasaulē un šī mērķa sasniegšanai izstrādājot un ieviešot dalībvalstīm saistošu noteikumu kopumu. 2019. gadā pieņemtais Eiropas zaļais kurss (EZK; European Green Deal) ir ES jaunā izaugsmes stratēģija ar kompleksu un integrētu skatījumu uz ES ekonomikas pārkārtošanu. 2021. gada jūlijā pieņemtais Eiropas Klimata akts (European Climate Law) palielina ES ambīcijas, paredzot vismaz 55 % juridiski saistošu SEG samazinājumu līdz 2030. gadam un ES klimatneitralitāti 2050. gadā. Lai sasniegtu mērķi, ir izveidots visaptverošs rīcības plāns “Gatavi mērķrādītājam 55 %” (Fit for 55). Tā ietvaros ir pieņemts lēmums par ES emisiju kvotu tirdzniecības sistēmas (ETS) reformu, kā arī ETS II izveidi, kurā no 2027. gada tiks iekļautas degvielas emisijas būvniecības un autotransporta nozarēs.

Lai sekmētu dalībvalstu noturību pret klimata pārmaiņām, 2021. gadā tika pieņemta ES Klimatadaptācijas stratēģija (Climate Adaptation Strategy). Tā paredz uzlabot risku novērtēšanu, izstrādāt visaptverošus pielāgošanās pasākumus, kā arī veicināt sistēmisku un dažādos pārvaldes līmeņos integrētu pielāgošanās politiku.

Klimata politikas aizsākumi meklējami 20. gs. 60. gados, kad zinātnieki sāka novērot sakarības starp oglekļa dioksīda (CO₂) izmešiem atmosfērā, gaisa piesārņojumu un vidējās gaisa temperatūras izmaiņām. 1972. gadā publicētais ziņojums “Ierobežojumi izaugsmei” (Limits to Growth) ar datorsimulāciju palīdzību skaidroja cilvēka un zemes sistēmu mijiedarbību, parādot, ka, turpinoties industrializācijas, cilvēku skaita pieauguma, piesārņojuma, pārtikas ražošanas un resursu noplicināšanas tendencēm, nākamo simts gadu laikā cilvēce sasniegs punktu, kurā tās attīstība nekontrolējami pasliktināsies. Tajā pašā gadā Stokholmā, Zviedrijā, notika ANO Cilvēkvides konference (UN Conference on the Human Environment), kurā tika ierosināts izveidot ilgtermiņa atmosfēras novērošanas stacijas klimata pārmaiņu konstatēšanai, kuru darbību koordinētu Pasaules Meteoroloģijas organizācija (World Meteorological Organization). Paralēli tika nodibināta ANO Vides programma (UN Environment Programme), lai uzraudzītu vides stāvokli, piedāvātu zinātnē balstītas rekomendācijas un koordinētu starptautisko rīcību. 1979. gadā tika pieņemts pirmais starptautiskais klimata instruments – Konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos (Convention on Long-Range Transboundary Air Pollution). Pieaugot bažām par kaitējumu ozona slānim, 1985. gadā tika pieņemta Vīnes konvencija par ozona slāņa aizsardzību (Vienna Convention for the Protection of the Ozone Layer). 1987. gadā klajā nāca ANO Pasaules Vides un attīstības komisijas (World Commission on Environment and Development) sagatavotais ziņojums “Mūsu kopīgā nākotne” (Our Common Future) jeb t. s. Bruntlannes ziņojums, kurā tika uzsvērti pastāvošie draudi videi un izklāstīta pasaules ilgtspējīgas attīstības ideja. Ziņojums ietvēra vēlāk plaši lietoto ilgtspējīgas attīstības jēdzienu, definējot to kā attīstību, kas nodrošina pašreizējās paaudzes vajadzības, neapdraudot nākotnes paaudžu spēju nodrošināt savas vajadzības. Tas paredz, ka ekonomiskās, sociālās un vides dimensijas ir savstarpēji saistītas, līdz ar to vienas attīstība nedrīkst notikt uz citas rēķina.

Lai vāktu datus par klimata izmaiņu ietekmi uz vidi un izstrādātu zinātnē balstītas rekomendācijas, 1988. gadā tika nodibināta ANO Klimata pārmaiņu starpvaldību padome (UN Intergovernmental Panel on Climate Change), kurā darbojas zinātnieki no visas pasaules. 1989. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju “Globālā klimata aizsardzība pašreizējām un nākamajām cilvēces paaudzēm” (Protection of global climate for present and future generations of mankind), kurā atzina nepieciešamību steidzami pievērsties klimata pārmaiņu jautājumu risināšanai, kā arī aicināja sākt sarunas par ietvara konvenciju klimata pārmaiņu mazināšanai. Paralēli ANO ģenerālsekretāram tika iesniegta Mazo salu attīstības valstu (Small Island Developing States) Males deklarācija par globālo sasilšanu un jūras līmeņa celšanos (Malé Declaration on Global Warming and Sea Level Rise), un tika pieņemta Helsinku deklarācija par ozona slāņa aizsardzību (Helsinki Declaration on the Protection of the Ozone Layer). 1989. gadā stājās spēkā arī Monreālas protokols par ozona slāni noārdošām vielām (Montreal Protocol on Substances that Deplete the Ozone Layer).

Par nozīmīgu sasniegumu klimata politikas jomā uzskatāma ANO Vides un attīstības konference (UN Conference on Environment and Development) Riodežaneiro, Brazīlijā, jeb t. s. Zemes samits (Earth Summit) 1992. gadā, kā rezultātā 158 pasaules valstis parakstīja stratēģisko ietvaru SEG izmešu stabilizēšanai un savstarpējas darbības koordinācijai – ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām (UN Framework Convention on Climate Change, UNFCCC). Tā atzina SEG izmešu pieaugumu atmosfērā par nozīmīgu apdraudējumu, un industriālās valstis (tai skaitā Centrālās un Austrumeiropas valstis kā pārejas ekonomikas) kā galvenās SEG emisiju radītājas un atbildīgās par to samazināšanu. Konvencija izveidoja pārvaldības, koordinācijas un ikgadēju tikšanos mehānismu – ANO Klimata pārmaiņu konferences (UN Climate Change Conferences).

Pirmā ANO Klimata pārmaiņu konference notika 1995. gadā Berlīnē, Vācijā, un tās rezultātā tika pieņemts t. s. Berlīnes mandāts, kas deva tiesības uzsākt sarunas par pusēm saistošu tiesisku instrumentu, kas uzliktu konkrētus pienākumus rūpnieciski attīstītajām valstīm un pārejas ekonomikām samazināt SEG emisijas. Trešās ANO Klimata pārmaiņu konferences laikā 1997. gadā Kioto, Japānā, tika pieņemti SEG emisiju samazināšanas mērķi un instrumenti, taču tie nebija juridiski saistoši. Kioto protokols (Kyoto Protocol on Climate Change) paredzēja, ka rūpnieciski attīstītajām valstīm un pārejas ekonomikām jāsamazina SEG emisijas vismaz par 5 %, salīdzinot ar 1990. gadu, līdz 2008.–2012. gadam, un tas darāms ar starptautiskās emisiju tirdzniecības, tīras attīstības mehānisma un kopīgi īstenojamo projektu palīdzību. Lielākā daļa iesaistīto valstu apņēmās samazināt emisijas par 6–8 %. Atsevišķu valstu, galvenokārt ASV, pretestības dēļ sarunas par Kioto protokolu ievilkās, un tas stājās spēkā tikai 2005. gadā. Kioto protokolu ir ratificējusi 191 valsts un viena reģionāla organizācija – ES. ASV protokolu nav ratificējušas.

Kioto protokolā noteiktie mērķi tika paplašināti ANO Klimata pārmaiņu konferences laikā 2012. gadā Dohā, Katarā, kad tika panākta vienošanās par Kioto protokola darbības pagarināšanu līdz 2020. gadam un SEG emisiju samazināšanu par 18 %, salīdzinot ar 1990. gadu. Taču, ņemot vērā to, ka Kioto protokola īstenošanā nepiedalījās ASV un kopš 2012. gada arī Japāna, Kanāda un Krievija, kā arī strauji augošās attīstības valstis Ķīna un Indija, Kioto protokols aptvēra tikai salīdzinoši mazu SEG emisiju daļu globālā mērogā.

Lai izveidotu visaptverošu ietvaru klimata pārmaiņu samazināšanai pēc 2020. gada, kurā atbildību par SEG emisijām uzņemtos ne vien rūpnieciski attīstītās, bet arī strauji augošās attīstības ekonomikas, ANO Klimata pārmaiņu konferences laikā 2015. gadā Parīzē, Francijā, puses vienojās par jaunu līgumu, kas aizstāja Kioto protokolu. Parīzes nolīgums stājās spēkā 2016. gadā un paredz ierobežot globālās temperatūras pieaugumu līdz vismaz 2 °C, bet vēlams 1,5 °C, salīdzinot ar pirmsindustriālo laiku. Parīzes nolīgumā uzsvērts, ka emisiju samazināšanai jānotiek strauji, sasniedzot vismaz 50 % emisiju samazinājumu līdz 2030. gadam un klimatneitralitāti 21. gs. vidū. Papildu klimata pārmaiņu mazināšanai nolīgumā uzsvērta arī pielāgošanās klimata pārmaiņām un noturība pret klimata pārmaiņu ietekmi, aicinot valstis izstrādāt un īstenot nacionālos pielāgošanās plānus, kā arī piešķirt finansējumu attīstības valstīm klimata pārmaiņu seku mazināšanai. Parīzes nolīgumam ir pievienojušās visas 197 UNFCCC dalībvalstis un ES kā reģionāla organizācija, kopā pārstāvot 98 % no globālajām SEG emisijām. To ratificējušas 194 valstis un ES. ASV izstājās no Parīzes nolīguma prezidenta Donalda Trampa (Donald John Trump Sr.) valdīšanas laikā 2020. gadā, taču atkārtoti pievienojās tam, nākot pie varas prezidentam Džo Baidenam (Joseph Robinette Biden Jr.) 2021. gadā.

Lai aktualizētu ne vien klimata pārmaiņu mazināšanas, bet arī pielāgošanās jautājumus, 2015. gadā ANO Trešajā pasaules konferencē Sendai, Japānā, tikai pieņemta Sendai katastrofu risku mazināšanas ietvarprogramma 2015.–2030. gadam (Sendai Framework for Disaster Risk Reduction 2015–2030). Tā atzīst klimata pārmaiņas par galveno risku dabas katastrofu izraisīšanā un aicina uz rīcību katastrofu risku mazināšanai un noturības stiprināšanai, valstīm ietverot pielāgošanos klimata pārmaiņām nacionālajās un lokālajās katastrofu risku samazināšanas stratēģijās.

Lai aktualizētu klimata pārmaiņu postošo ietekmi, 2019. gadā 11 258 zinātnieki no 153 valstīm paziņoja par ārkārtas situāciju klimata jomā. Taču klimata politikas efektivitāte lielā mērā ir un būs atkarīga no lielāko piesārņotāju iesaistīšanās, kuru rīcību ietekmē gan ar fosilajiem resursiem saistītās rūpniecības lobijs, gan klimata skeptiķu un noliedzēju argumenti, gan politiskā opozīcija. Ķīna, ASV un Indija ir trīs lielākie SEG izmešu radītāji pasaulē; tām seko ES, Krievija, Japāna, Brazīlija, Indonēzija, Irāna un Kanāda. Šie 10 lielākie pasaules izmešu radītāji ir atbildīgi par divām trešdaļām globālo SEG emisiju. Izņemot Irānu, visas minētās valstis un ES ir ratificējusi Parīzes nolīgumu. Neskatoties uz to, izmešu samazinājums nenotiek strauji. Pastāv risks, ka pieaugoša starptautiskā saspīlējuma apstākļos pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī, Krievijas iesaiste globālajā klimata politikā mazināsies. Ķīnas iesaisti lielā mērā noteiks tās pozīcijas pasaulē kā ekonomiski, tā politiski. ASV arī turpmāk nāksies balansēt starp klimata pārmaiņu mazināšanu atbalstošajiem demokrātiem un tās noliedzošajiem republikāņiem.

Neskatoties uz ES līderību klimata politikā, tā tiek kritizēta kā nepietiekami ambicioza. Klimata politikas un aktivitāšu novērtēšanas rīks “Climate Action Tracker” (CAT) atzīst ES izvirzītos mērķus, politikas un finansējumu par nepietiekamiem. CAT norāda, ka ES emisiju samazināšanas mērķim līdz 2030. gadam vajadzētu būt vismaz 62 %, lai noturētu globālo sasilšanu līdz 1,5 °C. Tāpat tiek atzīmēts, ka pašreizējā ES klimata politika un plāni nenodrošinās emisiju samazinājumu pat par 55 % līdz 2030. gadam. CAT norāda, ka ES klimata politikas īstenošanu apgrūtina Krievijas karš Ukrainā, kā rezultātā ir apdraudēta apņemšanās pakāpeniski izbeigt fosilo resursu – ogļu, naftas un dabasgāzes – izmantošanu. Vērojama pat pretēja tendence, – lai samazinātu atkarību no Krievijas dabasgāzes piegādēm, tiek meklēti alternatīvi dabasgāzes piegādātāji un veiktas investīcijas dabasgāzes piegādes infrastruktūrā, kas rada risku ES palikt atkarīgai no dabasgāzes ilgtermiņā.