Grobiņas pilsdrupas atrodas Dienvidkurzemes novadā, Grobiņas pilsētas parkā, Ālandes upes uzstādinājuma jeb dzirnavezera (tagad Grobiņas ūdenskrātuve) labajā krastā, uz dienvidiem no Grobiņas luterāņu baznīcas un uz ziemeļiem no kuršu pilskalna, tā sauktā Skābaržkalna. Livonijas kara (1558–1583) sākumā Grobiņas pils bija ieķīlāta Prūsijas hercogam, pēc tam tā piederēja Kurzemes un Zemgales hercogistei. 18. gs. beigās pils tika pamesta.

Rakstītajos vēstures avotos Grobiņas pils (Crobin, castrum; huse to Grobyn) pirmo reizi minēta 1253. gadā Kurzemes bīskapa izdotā dokumentā, ar kuru tika sadalītas kuršu zemes. Novadu, kurā atradās Grobiņas pils, piešķīra Vācu ordenim. Jādomā, ka minētā pils bijusi kuršu koka nocietinājums Skābaržkalna pilskalnā. Par koka pils pastāvēšanu netieši liecina norāde Livonijas Atskaņu hronikā (Livländische Reimchronik, 13. gs. beigas–14. gs. sākums), ka Grobiņas pili 1263. gadā nodedzināja ordeņa brāļi, lai apspiestu kuršu sacelšanos. Varbūt ordeņa brāļi kādu laiku dzīvoja kuršu pilskalnā, vai viņiem bijusi kāda cita pagaidu mītne Grobiņā, kas atradās pie nozīmīgā zemes ceļa posmā starp Kuldīgu un Klaipēdu. Pēc 1328. gada, kad Klaipēdas pili pārņēma Vācu ordenis, Grobiņa ieguva svarīgu vietu Vācu ordeņa Livonijas atzara dzīvē. Pēc Vartberges Hermaņa (Herrmann von Wartberge) hronikas ziņām, Grobiņas mūra pili 1348. gadā cēlis ordeņmestrs Gosvins no Herikes (Goswin von Herike).

Par Grobiņas pils kādreizējo izskatu un telpu funkcijām rakstītas ziņas nav saglabājušās, tāpēc pētnieku spriedumi ir hipotētiski. 14. gs. vidū celtā mūra pils plānā veidoja taisnstūri, un tās apkārtmūris apņēma ap 58 m garu un 34–38,6 m platu teritoriju. Pagalma dienvidu malā bija uzcelts plānā 11 x 34 m liels četrstāvu dzīvojamais korpuss. Tam bija pagrabs, pirmais stāvs ar virtuvi, un galvenais jeb otrais stāvs, kas bija sadalīts trīs telpās. Pēc Bernharda Šmida (Bernhard Schmid) domām austrumu galā bijusi kapela, kuras sienā vēl redzams velves pieres arkas nospiedums, korpusa vidū atradies remteris – sanāksmju vieta un ēdamzāle, kurai ziemeļu malā bija neliela priekštelpa ar sienā izmūrētām kāpnēm uz apakšstāvu un augšstāvu, bet korpusa rietumu malā – dzīvojamā telpa ar tualetes šahtu sienā. Trešais stāvs ir vēlāk pārbūvēts. Gar rietumu malas aizsargmūri, kura augšdaļu noslēdza dzeguļi, bijusi segta sargeja un vārti. Ordeņa laikā citas pagalma puses bija vai nu neapbūvētas, vai arī tur atradās saimniecības ēkas. Dienvidu korpusa pamati un pirmā stāva sienas mūrētas no laukakmeņiem, bet augšstāvi – no lielajiem sarkanajiem ķieģeļiem.

Domājams, ka pils pārbūvēta 17. gs. vidū, kad Grobiņa uzdāvināta hercoga Jēkaba Ketlera (Jakob Kettler) sievai. Tad pārplānotas dienvidu korpusa telpas, ārsienā aizmūrēti vecie logi ar smailarkas pārsedzi un izlauzti lieli taisnstūraini logi, apmesta fasāde. Vienlaikus pārbūvētas divstāvu austrumu korpusa sienas un iekārtotas apdzīvojamas telpas. Divstāvu korpusi bija piebūvēti arī pie ziemeļu aizsargmūra visā garumā, bet rietumu pusē tikai 23 m garumā. Kad aizmūrēti vārti rietumu aizsargmūrī, tad tika izlauzti jauni lielāki vārti ziemeļu ārsienā. Notikusi arī ārējo nocietinājumu pārveidošana, uzberot zemes vaļņus ar četriem stūru bastioniem iekšpus aizsarggrāvim, kas varēja būt saglabājies no ordeņa laika.

Grobiņa bija ordeņa Kuldīgas komturam pakļautas fogtejas centrs. Vartberges Hermans Grobiņas fogtu minējis jau 1369. gadā, aprakstot viņa organizētos iebrukumus Lietuvā. Rakstītajos avotos fogtu vārdi parādās tikai kopš 1428. gada, un laikā līdz 1560. gadam zināmi pilī rezidējuši 14 fogti, kuru vārdus apkopojis un gadagrāmatā Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik (1901, 1910) publicējis vēsturnieks Leonīds Arbuzovs (Leonid Arbusow).

Grobiņas pils izmantota kā fogta rezidence, pilsnovada administratīvais centrs, svarīgs ordeņa atbalsta punkts, kā arī ordeņa sūtītu ceļotāju naktsmītne, braucot no Livonijas uz Prūsiju. Pilī vai pilsnovadā bijusi piekūnu audzētava, jo Vācu ordeņa treslera (kases pārziņa) grāmatā atzīmēts, ka laikā no 1399. līdz 1409. gadam Grobiņas fogts ik gadu novembrī sūtījis virsmestram uz Prūsiju lielāku skaitu medību piekūnu. Kad 1451. gadā Grobiņu apmeklēja Vācu ordeņa virsmestra sūtīti vizitētāji, uzskaitīti pilī dzīvojušie ordeņa brāļi, kuri bija cēlušies no Vestfāles, Reinzemes, Meisenes un Livonijas, kā arī noliktavās uzglabātā pārtika un kara materiāli, tai skaitā uguns šaujamie ieroči un pulveris. No 1467. gada ir ziņas, ka pie pils atradies miestiņš (apmetne).

Livonijas kara sākumā 1560. gadā pēdējais ordeņa mestrs Gothards Ketlers (Gotthard Kettler) Grobiņas fogteju par 50 000 guldeņu ieķīlāja Prūsijas hercogam Albrehtam (Albrecht von Preuβen). Jau aprīļa beigās pili pārņēma hercoga ierēdņi, bet ķīlas dokuments tika parakstīts 5. maijā Rēvelē (tagad Tallina). Tā paša gada jūlijā notika Grobiņas baznīcu vizitācija, un pilī uzskaitīti dievkalpojumos izmantotie sudraba piederumi, garīdznieku tērpi un lustras. 1562. gadā pilī dzīvojis pilskungs jeb hauptmanis ar saimi, bet 1590. gadā dokumentos minēts Grobiņas arsenāls. Nav zināms, vai tas veidots no jauna, vai papildināta jau fogta ierīkotā ieroču noliktava.

1609. gadā Kurzemes hercogs Vilhelms Ketlers (Wilhelm Kettler) apprecēja Prūsijas princesi Sofiju (Sophie von Preuβen), kas bija hercoga Albrehta mazmeita; viņai pūrā tika līdzi dota ieķīlātā Grobiņa. Kopš tā laika Grobiņa atkal piederēja Kurzemei. Kad Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs 1645. gadā par sievu apņēma Brandenburgas princesi Luīzi Šarloti (Loise Charlotte von Brandenburg), Grobiņa tika uzdāvināta viņai.

17. gs. Grobiņas pilī pa laikam uzturējās Kurzemes un Zemgales hercogs ar galmu, bet neilgi arī dažādi viesi un iekarotāji. Poļu–zviedru kara laikā 1659. gadā Grobiņu uz pusgadu bija ieņēmuši zviedri grāfa Roberta Duglasa (Robert Douglas) vadībā, kas pili izlaupīja. 1660. gadā pilī uzturējās Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs atceļā no zviedru gūsta, jo tolaik viņa pastāvīgajā rezidencē Jelgavas pilī bija apmeties poļu garnizons. 1661. gadā vācu ķeizara uz Maskavu sūtīta delegācija brīvkunga Augustīna fon Meierberga (Augustin Freiherr von Meyerberg) vadībā atpūtās Grobiņā. Delegācijas sastāvā bija mākslinieks Johans Rudolfs Štorns (Johann Rudolf Storn, arī Storno), kas tolaik uzzīmēja senāko zināmo pils skatu. Lielā Ziemeļu kara sākumā 1701. gada septembrī Zviedrijas karalis Kārlis XII (Karl XII) apmetās Grobiņas pilī, kad viņa vadītā armija, nākot no Biržiem, ierīkoja nometni pie pilsētiņas.

18. gs. Grobiņas pils celtnes vairs netika labotas un pamazām sagruva. Tomēr līdz pat Kurzemes un Zemgales hercogistes likvidēšanai pils dažās telpās vēl atradās Grobiņas apriņķa administratīvās iestādes. 1794. gadā, kad pils jau bija daļēji sabrukusi, to izlaupīja sacēlušies poļu nemiernieki. Pēc tam pili vairs neapdzīvoja, un tā pārvērtās drupās. 1809. gadā Kurzemi apceļoja Ulrihs fon Šlipenbahs (Ulrich von Schlippenbach), kas savās piezīmēs norādīja, – pirms dažiem gadiem vēl apdzīvotā Grobiņas pils ir tiktāl sabrukusi, ka celtnēs vairs nav iespējams uzturēties, veicot nelielu remontu.

Senāko zīmējumu ar skatu uz pili 1661. gadā skicējis mākslinieks J. R. Štorns. 1701. gadā izgatavota plāna skice ar zviedru karaspēka daļas nometni pie Grobiņas. Ap 1830. gadu tapuši apriņķa revidenta H. J. Krāmera (H. J. Cramer) akvareļi – skats no putna lidojuma, situācijas plāns un pils uzmērojums. Ap 1846. gadu izgatavots Augusta Pecolda (August Georg Wilhelm Pezold) akvarelis ar skatu uz pilsdrupām no dienvidaustrumu puses. Pirmā pasaules kara laikā pils plānu un fasāžu notinumus zīmējis Prūsijas Marienburgas pils būvmeistars B. Šmids. 

Publicētas sešas teikas par pils celšanu, apakšzemes ejām, nepaklausības dēļ pazemes telpā iemūrētu jaunavu, jaunu kundzi vai bruņinieka meitu u. tml.

Līdz mūsdienām saglabājušies pils ārējie mūri un dienvidu korpusam ārsiena arī pagalma pusē gandrīz visā kādreizējā augstumā, bet bez jumta. Visi pagrabi ir aizbiruši, un tikai austrumu korpusam ārsienas paliekas pagalmā nedaudz paceļas virs zemes.

Gobiņas pilsdrupas ir Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilsdrupas konservētas 20. gs. 70. gados pēc arhitekta Ilgoņa Stukmaņa projekta. Arheoloģiskie izrakumi pilsdrupās nav veikti.

Pilsdrupas tūristiem ir viegli pieejamas, jo atrodas pilsētas centrā. Tās kopš 20. gs. sākuma fotografētas, attēli iespiesti uz pastkartēm un apraksti sniegti Grobiņas un tās apkārtnes ceļvežos.