Mantojuma tiesības Latvijā pamatā ir nostiprinātas Civillikuma Otrajā daļā “Mantojuma tiesības”, taču mantojuma lietu vešanu regulē gan Notariāta likums, gan Ministru kabineta noteikumi Nr. 618 “Noteikumi par mantojuma reģistra un mantojuma lietu vešanu”, kā arī citi saistītie normatīvie akti.

Mantojuma tiesības Latvijā aptver visus trīs mantošanas pamatus – līgumiskā mantošanu, testamentāro mantošanu un likumisko mantošanu – un to nozīmīgākos tiesību institūtus – neatņemamās daļas tiesīgie un neatņemamā daļa, laulāto mantošana, radinieku šķiras un pakāpes. Mantojuma tiesībās būtiska nozīme ir mantojuma pieņemšanas gribas izpaudumam noteiktā termiņā un kārtībā, kā arī mantojuma tiesību izbeigšanās un zaudēšanas regulējumam. Mantojuma dalīšana jeb mantojuma masas reālā sadale ir noslēdzošais posms mantojuma lietas kārtošanā, kas savukārt notiek pie zvērināta notāra, kurš ved mantojuma lietu.

Tagadējās Latvijas teritorijā mantojuma tiesības regulēja 1864. gada Baltijas vietējo likumu kopojuma III daļa jeb Baltijas Civillikums, kas tika izstrādāts vācu vēsturiskās tiesību skolas pandektu doktrīnas garā, ievērojot romiešu–ģermāņu tiesību tradīciju, saglabājot likuma tekstā atsevišķas vietējās baltiešu paražas, savukārt no 01.01.1938. – Civillikuma mantojuma tiesību daļa. Civillikuma darbība tika pārtraukta ar 25.11.1940., kad Latvijā sāka darboties Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas 1922. gada Civilkodekss, kurš ar pārtraukumiem bija spēkā līdz 31.05.1964., jo 01.06.1964. stājās spēkā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (Latvijas PSR) Civilkodekss.

Civillikuma mantojuma tiesību daļas darbība tika atjaunota 01.09.1992. ar nelieliem grozījumiem. Savukārt vēlākos gados stājās spēkā vairāki būtiski mantojuma tiesību daļas grozījumi, ieviešot mantojuma lietu vešanu pie zvērināta notāra, izslēdzot vairākas privātā testamenta formas, grozot neatraidāmo mantinieku jēdzienu uz “neatņemamās daļas tiesīgie” un nostiprinot šī jēdziena saturu. Jēdziens “neatraidāmais mantinieks” jau pašā sākumā neatbilda Civillikumā ieviestajai materiālajai radinieku aizsardzības sistēmai un Civillikumā nostiprinātajām tiesībām izprasīt neatņemamo daļu, nevis mantojumu.

Daļa grozījumu (piemēram, privileģēto testamentu formas izslēgšana) bija saistīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju piemērojamajiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi, publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un Eiropas mantošanas apliecības izveidi (Romas IV regula) spēkā stāšanos 17.08.2015.

Mantojuma tiesības Latvijā pamatā ir nostiprinātas Latvijas Republikas Civillikuma Otrajā daļā “Mantojuma tiesības”.

Joprojām turpinās darbs pie Civillikuma mantojuma tiesību daļas modernizācijas un attīstības, 21.03.2024. Saeima trešajā lasījumā pieņēma likumprojektu “Grozījumi Civillikumā”, kā arī saistītajos likumos, tie stāsies spēkā 01.01.2025. Jāņem vērā arī Eiropas Parlamenta un Padomes regula (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamajiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi, publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un Eiropas mantošanas apliecības izveidi (Romas IV regula), kuras uzdevums ir atvieglot mantojuma lietu vešanu, ja mantojuma atstājēja manta atrodas vairāk nekā vienā valstī.

Ar jēdzienu “mantojums” jeb “mantojuma masa” Latvijas tiesībās saprot kopību, kurā ietilpst visa kustamā un nekustamā manta, kā arī citiem atdodamās tiesības un saistības, kas piederējušas mantojuma atstājējam. Visas tiesības un saistības, kas piederēja vienīgi mantojuma atstājējam (personiskās tiesības un saistības), uz viņa mantiniekiem nepāriet un izbeidzas ar mantojuma atstājēja nāvi. Tādējādi mantinieks, iestājoties mirušā mantisko attiecību kopībā, manto citiem atdodamās tiesības un saistības. Mantojums ir juridiska persona, tam piemīt tiesības, un tas var uzņemties saistības. Mantojums par tiesību subjektu kļūst ar mantojuma atstājēja nāves brīdi, tas var noslēgt tiesiskus darījumus un būt par prasītāju un atbildētāju tiesvedībā, tādējādi mantojuma atstājēja mantas kopība nepārstāj piedalīties civiltiesiskajā apgrozībā. Mantojuma masas kā juridiskas personas pārstāvībai ir nodibināma aizgādnība pār mantojuma masu un ieceļams aizgādnis. Aizgādnības nodibināšana piekrīt zvērinātam notāram, kas ved mantojuma lietu, bet konkrēta aizgādņa izraudzīšana ir bāriņtiesas kompetencē.

Latvijā mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā. Līgumiskai mantojuma tiesībai ir priekšroka pret testamentāro, un abām ir priekšroka pret likumisko, tomēr visi trīs mantojuma tiesību veidi var pastāvēt kopīgi, ja tie attiecas uz dažādām mantojuma masas daļām.

Likumiskā mantošana iestājas gadījumos, kad nav pēdējās gribas rīkojuma vai kad tas nav spēkā, vai tas ir spēkā tikai par vienu mantojuma daļu. Pēc likuma jeb likumiskās mantošanas kārtībā ir aicināti mantot laulātais, radinieki un adoptētie, jo likumisko mantojuma tiesību nodibina laulība, radniecība vai adopcija. Likumisko mantojuma tiesību nerada svainība. Pārdzīvojušais laulātais manto no mirušā neatkarīgi no tā, kāds mantisko attiecību veids pastāvējis starp laulātiem laulības laikā, svarīgi, lai laulība būtu spēkā kā mantojuma atklāšanās laikā, tā arī brīdī, kad tiek izdota mantojuma apliecība. Ja laulība ir šķirta vai atzīta par spēkā neesošu, bijušie laulātie viens no otra nemanto.

Pārdzīvojušais laulātais var mantot kopā ar lejupējiem (bērni, mazbērni, mazmazbērni utt.). Šādā gadījumā laulātā daļa ir atkarīga no bērnu skaita, jo laulātais saņem bērna daļu (jeb tādu pašu daļu kā katrs no bērniem), ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir mazāks par četriem, bet, ja gribu mantot izteikušo bērnu skaits ir četri vai vairāk, – ceturto daļu.

Savukārt, ja mirušam laulātam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto vai ja minētās personas atkrīt, tad pārdzīvojušais laulātais saņem pusi no mantojuma un dzīvokļa iekārtu. Ja mirušam laulātam nepaliek ne lejupējo, ne adoptēto, ne augšupējo, ne īsto brāļu vai māsu vai to bērnu, ne pusbrāļu vai pusmāsu vai to bērnu vai ja minētās personas atkrīt, tad visu mantojumu dabū pārdzīvojušais laulātais. Tādējādi pārdzīvojušais laulātais var mantot kopā ar 1. vai 2., vai 3. radinieku šķiru, bet nemanto kopā ar 4. šķiru, jo, esot 4. šķiras mantiniekiem un laulātajam, visu mantojumu saņem laulātais.

Radinieku mantošanas kārtība ir balstīta uz šķirām un pakāpēm. Latvijas tiesiskais regulējums izšķir četras radinieku šķiras:

1. 1. šķirā manto bez pakāpju tuvuma izšķirības visi tie mantojuma atstājēja lejupējie, starp kuriem, no vienas puses, un mantojuma atstājēju, no otras puses, nav citu lejupējo, kam būtu tiesība mantot;
2. 2. šķirā manto mantojuma atstājēja pēc pakāpes tuvākie augšupējie, kā arī mantojuma atstājēja īstie brāļi un māsas un pirms viņa mirušo īsto brāļu un māsu bērni;
3. 3. šķirā manto mantojuma atstājēja pusbrāļi un pusmāsas un pirms mantojuma atstājēja mirušo pusbrāļu un pusmāsu bērni;
4. 4. šķirā manto mantojuma atstājēja pārējie pēc pakāpes tuvākie sāņu radinieki, neizšķirot pilnīgo radniecību no nepilnīgās.

Divas šķiras kopā nemanto, jo zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks.

Mantojot no augšupējā, attālākie lejupējie iestājas sava pirms mantojuma atstājēja mirušā vecāka vietā, bez aprobežojuma pakāpju tuvuma ziņā, ar pārstāvības tiesību. Pēc pārstāvības tiesības lejupējie dabū to mantojuma daļu, kādu būtu dabūjis viņu vecāks, ja tas būtu mantojuma atstājēju pārdzīvojis un no viņa mantojis. Pārstāvības tiesība ir neierobežota 1. šķirā, ierobežota – 2. un 3. šķirā. 4. šķirā pārstāvības tiesības nav vispār, jo 4. šķirā noteicošais ir pakāpju tuvums, – visu mantojumu saņem pēc pakāpes tuvākais 4. šķiras mantinieks. Savukārt, ja mantot aicinātais nomirst pirms viņa gribas izteikšanai noliktā termiņa, neizteicies par mantojuma pieņemšanu, notiek mantojuma tiesību transmisija, – viņa mantiniekiem atvēlēti tie paši termiņi, lai viņi varētu izteikties tiklab par viņa atstāto, kā arī par mantiniekam piekritušo, bet vēl nepieņemto mantojumu.

Katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu. Testators var testamentu katrā laikā atcelt, grozīt vai papildināt. Ar testamentu var novēlēt visu mantojumu, tā daļu, kā arī konkrētus mantojuma masas priekšmetus (ja kādam novēlēts nevis viss mantojums, ne arī tā daļa attiecībā pret visu mantojumu, bet tikai atsevišķs mantojuma priekšmets, tad novēlējumu sauc par legātu, bet to, kam tas novēlēts, – par legatāru).

Testamentu var taisīt katra persona, izņemot nepilngadīgos, publiski (pie notāra vai bāriņtiesā) vai privāti (visu testamentu pašrocīgi uzrakstot un parakstot).

Testamentu par spēkā stājušos atzīst zvērināts notārs, izdodot mantojuma apliecību. Testamentu var apstrīdēt, ceļot prasību tiesā.

Saskaņā ar Civillikuma noteikumiem, līgumisko mantošanu nodibina ar līgumu, ar kuru viens līdzējs otram vai vairāki līdzēji cits citam piešķir tiesību uz savu nākamo mantojumu vai tā daļu, vai legātiem. Mantojuma līgumā nav atļauta atstumšana no mantojuma.

Mantojuma līgums ir taisāms notariālā akta kārtībā, un, lai tas būtu spēkā pret trešām personām, tas jāieraksta zemesgrāmatā, ja līgums skar arī mantojuma atstājējam piederošu nekustamo īpašumu. Tāpēc, kamēr mantojuma atstājējs ir dzīvs, tas sev vēl piederošo nekustamo īpašumu var atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt ar lietu tiesībām tikai ar līgumiskā mantinieka piekrišanu.

Līgumiskā mantinieka iecēlumu mantojuma atstājējs nevar atsaukt vienpusēji, un arī līgumiskais mantinieks nevar vienpusēji atteikties no līguma.

Ar mantojuma atstājēja nāvi līgumiskam mantiniekam piekrīt tiesība mantot un līdz ar to arī tiesība pieņemt mantojumu. Atraidīt mantojumu līgumiskais mantinieks drīkst tikai tad, ja viņam tāda tiesība līgumā paredzēta. Savukārt, ja līgumiskais mantinieks mirst pirms mantojuma atstājēja, pirmajam piešķirtā mantojuma tiesība izbeidzas un mantojumā nepāriet.

Taisot testamentu un mantojuma līgumu, nedrīkst aizskart neatņemamās daļas tiesīgo intereses. Ja kāds neatņemamās daļas tiesīgais testamentā un mantojuma līgumā palicis neievērots vai bez likumiska iemesla atstumts no mantojuma, viņam ir tiesība prasīt, lai nodala viņa neatņemamo daļu, vai arī, ja viņam novēlēts mazāk par šo daļu, lai to papildina.

Neatņemamās daļas izdalīšana neietekmē pēdējās gribas rīkojuma aktā novēlētās mantojuma daļas apmēru.

Latvijā neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie. Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā, un to aprēķina no testatora skaidras mantas, atskaitot visus viņa parādus. Tomēr nav pamata uzskatīt, ka neatņemamās daļas tiesīgie nevarētu vienoties ar testamentāro vai līgumisko mantinieku par neatņemamās daļas izdošanu dabā kā zvērinātu notāru vestajās mantojuma lietās, tā arī noslēdzot izlīgumu civillietā, kas uzsākta sakarā ar neatņemamās daļas tiesīgā prasību par neatņemamās daļas izdošanu.

Neatņemamās daļas tiesīgajam ir jāpiesaka sava tiesība uz neatņemamo daļu līdz notāra uzaicinājumā noliktam termiņam, pretējā gadījumā ir atzīstams, ka viņš no tās atteicies.

Neatņemamo mantojuma daļu noteic pēc tā mantinieku skaita, kāds palicis testatora nāves dienā, ieskaitot pārdzīvojušo laulāto un ar testamentu atstumtos mantiniekus, bet neskaitot līdzi atteikušos mantotāju. Tāpēc, ja neatņemamās daļas tiesīgais atraida neatņemamo daļu, tad viņa neatņemamā daļa uz citiem neatņemamās daļas tiesīgajiem nepāriet, bet paliek testamentārajam vai līgumiskajam mantiniekam.

Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā. Neatņemamo daļu nevar aprobežot ar nosacījumiem vai termiņiem vai apgrūtināt ar legātiem vai citām nastām.

Neatņemamās daļas tiesīgos mantojuma atstājējs var atstumt no neatņemamās daļas vienīgi aiz likumā paredzētiem, rīkojumā nāves gadījumam tieši norādītiem un patiesībai atbilstošiem iemesliem.

Lai iegūtu mantojumu, kā likumiskiem, tā arī testamentāriem un līgumiskiem mantiniekiem jāpiedzīvo tā atklāšanās un reizē ar to aicinājums mantot, bet ar zināmu nosacījumu ieceltam mantiniekam jāpiedzīvo šī nosacījuma iestāšanās. Tomēr ar aicinājumu mantot nodibinās vienīgi iespēja kļūt par mantinieku. Mantojuma iegūšanai vēl vajadzīgs, lai aicinātais izteiktu savu gribu pieņemt viņam piekritušo mantojumu. Tieši tāpēc mantojuma iegūšanā būtiska nozīme ir mantojuma pieņemšanai noteiktā laikā un kārtībā. Kad mantot aicinātais mantojumu jau pieņēmis, viņš to vairs nevar atraidīt, savukārt atraidot mantojumu, to vēlāk vairs nevar pieņemt.

Civillikuma noteikumi paredz, ka mantot aicinātajam ir izvēles tiesība mantojumu pieņemt vai atraidīt, izņēmums ir vienīgi līgumiskais mantinieks, ja viņam mantojuma līgumā nav pielīgta mantojuma atraidīšanas tiesība. Gribu pieņemt mantojumu var izteikt kā personīgi, tā arī caur vietnieku, vietniecība ir nepieciešama, kad pats mantot aicinātais ir persona ar rīcībspējas ierobežojumiem vai nepilngadīgais. Personas ar rīcībspējas ierobežojumiem aizgādnis un nepilngadīgā aizbildnis mantojumu pieņemt vai atraidīt drīkst tikai ar bāriņtiesas atļauju.

Mantojumu var pieņemt, gribas izteikumu noformējot notariālā akta veidā pie zvērināta notāra vai pārņemot mantojumu faktiskā valdījumā ar mērķi to pārvaldīt un lietot kā savu.

Mūsdienās (2024. gadā) spēkā esošie likuma noteikumi paredz, ka, ja mantojuma pieņemšanai mantojuma atstājējs noteicis zināmu termiņu, tad ieceltam mantiniekam tas jāievēro. Ja tāds termiņš nav noteikts, bet zvērināts notārs ir uzsācis mantojuma lietu, un mantinieki ir uzaicināti, tad mantot aicinātam sava griba par mantojuma pieņemšanu jāizteic līdz uzaicinājumā noliktam termiņam. Uzaicinājuma termiņu nosaka zvērināts notārs. Ja uzaicinājuma nav bijis, tad mantiniekam jāizsaka sava griba pieņemt mantojumu gada laikā, skaitot šo termiņu no mantojuma atklāšanās dienas, ja mantojums atrodas viņa faktiskā valdījumā, bet pretējā gadījumā – no ziņu saņemšanas laika par to, ka mantojums atklājies.

Uzaicinājumā norādītais termiņš ir jāievēro ne tikai mantiniekiem, legatāriem un neatņemamās daļas tiesīgajiem, bet arī kreditoriem. Uzaicinājumā (sludinājumā par mantojuma atklāšanos) norādītajā termiņā nepieteiktās kreditoru pretenzijas tiek dzēstas, izdodot mantojuma apliecību vai Eiropas mantošanas apliecību vai taisot aktu par mantojuma lietas izbeigšanu.

Atteikties no mantošanas var arī pirms aicinājuma mantot, noslēdzot rakstveidā mantotāja atteikšanās līgumu, ar ko viena puse atsakās no mantošanas tiesības, kas viņai būtu piederējusi pēc otras puses nāves. Pēc līguma noslēgšanas persona, kas ir atteikusies no mantojuma tiesības, kļūst par mantotāju, kurš vairs netiek ņemts vērā, aprēķinot citu mantinieku mantojuma daļas un neatņemamās daļas, ir izbeigušās visas viņa mantojuma tiesības. Šāds līgums izbeidz arī mantotāja tiesības uz neatņemamo daļu no mantojuma atstājēja mantojuma. Mantotāja atteikšanās līgumu var atcelt, tikai rakstveidā vienojoties.

Ikviens testamentārais vai likumiskais mantinieks vai legatārs var brīvi izvēlēties mantojumu pieņemt vai atraidīt (līgumiskā mantinieka tiesību apjomu noteiks mantojuma līgums), taču ikviens mantinieks vai legatārs var zaudēt mantojumu, ja tiek atzīti par necienīgiem. Šādā gadījumā viņa saņemtais mantojums tiks atrauts prasības kārtībā, prasības tiesības būs personai, kurai pāries mantojums pēc tā atraušanas.

Mantot aicinātais var aprobežot savu atbildību par mantojuma atstājēja parādiem ar mantojumā saņemto mantu, ja divu mēnešu laikā no mantojuma atklāšanās vai ziņu par mantojuma atklāšanos saņemšanas pieņem mantojumu ar inventāra tiesību. Pieņemot mantojumu ar inventāra tiesību, mantinieks par mantojuma atstājēja saistībām nebūs atbildīgs ar savu paša mantu, bet tikai ar mantojumā saņemto mantu.

Mantojuma prasība ir mantojuma tiesības aizsardzības līdzeklis, ar kuru aizsargā pašu mantojuma tiesību. To var celt katrs mantinieks neatkarīgi no tā, vai viņš aicināts pēc likuma, testamenta vai līguma un vai viņš prasa visu mantojumu vai tikai tā daļu. Mantojuma prasības mērķis ir atzīt prasītāju vai nu par vienīgo mantinieku, vai par līdzmantinieku un saskaņā ar to izdot viņam ar visiem pieaugumiem vai nu visu atstāto mantojumu, vai viņam pienākošos daļu, vai arī tos mantojuma priekšmetus, kas atrodas atbildētāja valdījumā.

Ja mantojums piekritis vairākām personām kopīgi, tad viņas var vai nu valdīt to nedalīti, vai prasīt tā reālo sadali. Mantojuma dalīšana ir pēdējais mantojuma lietas kārtošanas posms.

Kamēr mantinieki valda mantojumu nedalīti, viņu attiecības ir pielīdzināmas kopīpašnieku savstarpējām attiecībām, tomēr nevienu nevar piespiest palikt mantojuma kopvaldījumā, un katrs līdzmantinieks var prasīt tā dalīšanu.

Pirms sākt mantoju dalīt, ir jānoteic dalāmā masa jeb īstais mantojuma masas sastāvs:

1) pievienojot tai visu to, ko atsevišķi mantinieki jau saņēmuši iepriekš;

2) pievienojot tai visus augļus un citus pieaugumus, kas radušies nedalītai masai kopš mantojuma atstājēja nāves;

3) atdalot svešu un legatāriem piešķirtu mantu, atskaitot uz mantojumu gulošos parādus, mantojuma masai taisītos izdevumus un legatāriem novēlētās summas, kuru izdošana nav uzlikta kādam mantiniekam personīgi, bet vispār visai masai.

Mantojumu dala labprātīgi (mājas kārtībā, pie notāra vai bāriņtiesā) vai tiesas ceļā, ja līdzmantinieki nevar vienoties. Ja starp līdzmantiniekiem ir aizbildnībā vai aizgādnībā esošas personas, tad mājas kārtībā izdarītas dalīšanas akts apstiprināms bāriņtiesā.

Ja pēc mantojuma atstājēja nāves viņam mantinieki nav palikuši, vai šie mantinieki likumiskā termiņā pēc publikācijas par mantojuma atklāšanos nav ieradušies vai nav pierādījuši savas mantojuma tiesības, mantojums tiek atzīts par bezmantinieka mantu un piekrīt valstij. Normatīvos aktos paredzētos gadījumos bezmantinieku manta piekrīt pašvaldībai. Ne valsts, ne pašvaldība šādā gadījumā netiek uzskatīta par mantinieku. Par parādiem, kas ietilpst šī mantojuma sastāvā, valsts vai pašvaldība atbild tikai ar to mantu, kuru šādā veidā iegūst. Valsts vai pašvaldība atzīst parādus, kuri nodrošināti ar hipotēku vai komercķīlu, kā arī tos parādus, kuri pieteikti kā kreditoru pretenzijas mantojuma lietā zvērinātam notāram uzaicinājumā (sludinājumā par mantojuma atklāšanos) norādītajā termiņā un ietverti publiskā aktā vai saistībā, kas atzīta ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu. Ar dienu, kad tiek taisīts notariālais akts par mantojuma lietas izbeigšanu un mantojuma atzīšanu par bezmantinieka mantu, apstājas procentu, līgumsoda un citu blakusprasījumu pieaugums.

Bezmantinieku mantu realizē zvērināts tiesu izpildītājs.

Latvijā kopš 01.01.2003. mantojuma lietas likumiskās, testamentārās un līgumiskās mantošanas gadījumā ved zvērināti notāri. Mantojuma lietu piekritība tiek noteikta pēc mantojuma atstājēja pēdējās dzīvesvietas, bet, ja tā nav zināma, – pēc mantojamās mantas vai tās galvenās daļas atrašanās vietas.

Mantojuma lietas tiek uzsāktas pēc mantinieku, legatāru, pirmmantinieku, pēcmantinieku, substitūtu, mantojuma atstājēja kreditoru, neatņemamās daļas tiesīgo, mantojuma atstājēju pārdzīvojušā laulātā, testamenta izpildītāja mantošanas iesnieguma iesniegšanas zvērinātam notāram.

Ikviena uzsāktā mantojuma lieta tiek reģistrēta mantojumu reģistrā, kura vienīgā īpašniece ir Latvijas valsts, savukārt tā pārzinis un turētājs ir Latvijas Zvērinātu notāru padome. Mantojumu reģistrs satur informāciju par mantojuma atstājēju un zvērinātu notāru, kurš ved mantojuma lietu. Pēc mantojuma lietas uzsākšanas zvērinātam notāram ir pienākums pārliecināties publisko testamentu reģistrā, kura pārzinis un turētājs ir Latvijas Zvērinātu notāru padome, vai tajā ir reģistrēts mantojuma atstājēja pēdējās gribas rīkojuma akts. Publisko testamentu reģistrs satur informāciju par dokumentiem, kuri satur pēdējās gribas rīkojumu, kā arī atsauc, groza, papildina vai atceļ to.

Gadījumos, ja līdz mantojuma apliecības izsniegšanai mantojamai mantai ir nepieciešama apsardzība vai aizgādnība, par to ir jāgādā zvērinātam notāram, kurš ved mantojuma lietu. Viņš aicina zvērinātu tiesu izpildītāju veikt nepieciešamās darbības mantojuma apsardzībai, norādot attiecīgu mantojuma apsardzības līdzekļa piemērošanu. Savukārt, ja līdz mantojuma apliecības izsniegšanai ir nepieciešams nodibināt mantojumam aizgādnību, tad zvērināts notārs taisa notariālo aktu par aizgādnības nodibināšanu mantojumam, nosūtot to bāriņtiesai mantojuma aizgādņa iecelšanai.

Mantojuma lieta ir apturama tikai tad, ja zvērināts notārs saņem tiesas paziņojumu, ka celta prasība par pēdējās gribas rīkojuma akta apstrīdēšanu. Šajā gadījumā lietvedība mantojuma lietā tiek apturēta līdz strīda izšķiršanai tiesā. Tas nozīmē, ka jebkurš cits strīds, kas skar mantošanas procesu, mantojuma lietu neaptur.

Ja uzsāktajā mantojuma lietā mantinieki nepiesakās vai arī atsakās no mantojuma, tad zvērināts notārs taisa notariālo aktu par mantojuma lietas izbeigšanu, atzīstot to par bezmantinieka mantu, kas piekrīt valstij. Ja mantinieki, pirmmantinieki, pēcmantinieki, substitūti, legatāri pieņem mantojumu, legātu, kā arī zvērināts notārs atzīst iesniegto mantošanas iesniegumu par pamatotu, tad tiek izdota mantojuma apliecība par tiesībām uz mantojumu pēc likuma vai par pēdējās gribas rīkojuma akta stāšanos likumīgā spēkā. Saskaņā ar mūsdienās (2024. gadā) Latvijā spēkā esošo regulējumu, mantinieks tiek apstiprināts mantojuma tiesībās, ja ir notikusi mantojuma apsardzība, ir izdarīts uzaicinājums, tiek mantots nekustams īpašums vai reģistrējama kustama manta, kā arī tad, ja mantinieks ir lūdzis apstiprināt viņu mantojuma tiesībās citos gadījumos, kaut arī nav konstatēta mantojuma atstājējam piederoša manta.