Galvenie notikumi un dalībnieki Pirmos bēgļu laivu braucienus uz Zviedriju jau 1943. gadā individuāli un neorganizēti īstenoja Kurzemes piekrastes iedzīvotāji, lielākoties zvejnieki un viņu ģimenes locekļi. Atsevišķi bēgļi bija latviešu jūrnieki, kas pameta vācu kuģus, tiem piestājot Zviedrijas ostās.
Masveidīgāka bēgļu laivu kustība uz Zviedrijas salu Gotlandi sākās 1944. gada augustā, vislielāko apjomu sasniedzot oktobrī. Kustība praktiski apstājās līdz ar 1944. gada ziemas iestāšanos, tomēr nelielā intensitātē atsākās 1945. gada pavasarī un turpinājās līdz 1945. gada maijam, kad līdz ar nacistiskās Vācijas kapitulāciju 8. maijā beidzās Otrais pasaules karš.
Pirmais posms organizētajā bēgļu laivu akcijā bija 1943. gadā uzsāktie sakari starp LCP un Latvijas sūtni Stokholmā V. Salno, kas sākotnēji izpaudās kā informācija apmaiņa. Pastiprinoties nacistu okupācijas varas represijām pret iedzīvotājiem, kara darbībai Latvijas teritorijā un otrreizējās padomju okupācijas atgriešanās draudiem, LCP izvirzītā mērķa sasniegšana uz vietas Latvijā sarežģījās, tāpēc jau no 1943. gada tika apsvērta nepieciešamība evakuēt Latvijas iedzīvotājus uz ārzemēm. Saprotot, ka masveida cilvēku evakuācija no Latvijas ir neiespējama, jo to oficiālā ceļā neatļautu ne Zviedrija, ne nacistu okupācijas vara Latvijā, V. Salnais saziņā ar LCP priekšsēdētāju Konstantīnu Čaksti, norādīja, ka būtu jādomā par atsevišķu personu un viņu ģimeņu evakuāciju, jo viņu palikšana okupētajā Latvijā apdraudētu viņu dzīvību.
05.1944. ASV vēstnieks Stokholmā Heršels Džonsons (Herschel Vespasian Johnson) panāca, ka Zviedrija piekrita 2000 bēgļu uzņemšanai no Baltijas. Finansiālo atbalstu slepenajai bēgļu laivu kustībai nodrošināja amerikāņu KBP. Zviedrijas ārlietu ministrs Kristians Ginters (Christian Günther) to paziņoja sociāldemokrātiem no Latvijas (Fēliksam Cielēnam) un Igaunijas (Augustam Rejam, August Rei), norādot, ka Zviedrija neliks šķēršļus, ja pretošanās kustības Igaunijā un Latvijā pašas organizēs bēgļu evakuācijas akcijas jeb bēgļu laivu akciju. Pēc V. Salnā ierosinājuma 15.10.1943. Stokholmā nodibināja ZLPK, kuras galvenais mērķis bija jau Zviedrijā ieradušies bēgļi no Latvijas, tomēr vēlāk tās ietvaros notika arī slepeno organizēto bēgļu laivu kustības organizēšana no Latvijas uz Zviedriju. 15.06.1944. tika izveidota Latvijas pilsoņu evakuācijas fonda pārvalde, kur par evakuācijas tehnisko vadītāju nozīmēja LCP pārstāvi L. Siliņu. Viņa funkcijas bija ļoti plašas: saziņa ar Latvijas diplomātiem Stokholmā, zviedru izlūkdienesta darbiniekiem, latviešu laivu pārcēlājiem un saziņa ar LCP vadību Latvijā un vēlāk Zviedrijā.
03.05.1944. V. Salnais tika informēts par KBP darbību Zviedrijā un iespējamo cilvēku evakuāciju pāri Baltijas jūrai. Pēc Baltijas valstu sūtņu pārrunām tika panākta kopīga vienošanās par sadarbību plāna realizācijā. Laivas, kas tika finansētas ar amerikāņu KBP atbalstu no Latvijas uz Zviedriju devās no 06.1944. līdz 09.1944., kopā veicot vismaz 18 laivu braucienus. Kopējais amerikāņu KBP finansiālais atbalsts politisko bēgļu pārvešanai no Latvijas uz Zviedriju bija vairāk nekā 55 000 zviedru kronu.
Atsevišķā laika posmā paralēli notika gan zviedru C biroja tehniski atbalstītie, gan amerikāņu KBP finansiāli atbalstītie bēgļu laivu braucieni.
Liela nozīme bēgļu laivu akciju īstenošanā bija LCP Ventspils sakaru grupai. Tās vadītāji bija inženieris A. Arnītis (segvārds “Arājs”; līdz 05.1944.), darbvedis O. N. Alksnītis (“Krišs”; līdz 10.1944.) un tautsaimnieks O. Bileskalns (“Osis”). Bez sakaru grupas vadītājiem tajā aktīvi darbojās Kārlis Ernests Frišenfelds (“Frišiņš”), Žanis Edgars Gerge, Valentīne Jaunzeme, Voldemārs Jurjaks (“Mazais”), Arvīds Krasts, Voldemārs Mežaks (“Garais”), Alfonss Priedīte (“Janka”), Fricis J. Šteinmanis (“Vilnis”) un citi. No 10.1944. līdz 08.05.1945. Ventspils sakaru grupas darbību koordinēja arī LCP vadības pārstāvis Kurzemē Valdemārs Ģinters (“Dakteris”, “Dārznieks”).
Bēgļu laivu akciju praktiski īstenoja laivu pārcēlāji jūrnieki un zvejnieki: Eduards Andersons (“Laurents”), Žanis Fonzovs (“Robežnieks”), Aleksejs Grīvainis, Fricis Haibergs (“Lauskis”), Pēteris Jansons (“Mārtiņš”), Voldemārs Kalniņš, Žanis Kārkliņš, Teodors Krimšķis, Laimonis Pētersons Jānis Priedoliņš, Kārlis Prulis, Pēteris Robežnieks, Ferdinands Silevičs, Žanis Skrube, Andrejs Spāde, Gunārs Šteinerts un citi, kas šķērsoja Baltijas jūru starp Latviju un Zviedriju ļoti daudz reižu. Pārcēlāji bija tie, kas nodrošināja informācijas nodošanu no LCP sūtnim Zviedrijā.
Līdz ar Vācijas militārā stāvokļa pasliktināšanos no 10.1944. C biroja organizētie braucieni uz Baltijas valstīm, tostarp Latviju, tika pakāpeniski pārtraukti, bet pavisam neapstājās, – pēdējā C biroja atbalstītā laiva “Guna” no Zviedrijas uz Latviju devās 05.03.1945., kas pēc pāris dienām atgriezās Zviedrijā ar 57 bēgļiem. Braucienu intensitāti ietekmēja arī Padomju Savienības diplomātiskās pārstāvniecības Stokholmā vērstā propagandas kampaņa zviedru komunistu presē pret baltiešu bēgļiem. 17.10.1944. zviedru laikrakstā Ny Dag tika publicēts raksts “Baltiešu fašisti lielā skaitā Zviedrijā. Zviedru varas iestādes un Amerikas vēstniecība kā organizatori?”, kas izsauca starptautisku rezonansi. 16.12.1944. zviedru C biroja vadītājs K. Petersēns pavēlēja līdzšinējo darbību Baltijas valstīs izbeigt, par to tika informēta arī ZLPK L. Siliņa vadībā. No 1945. gada sākuma Zviedrijā tika veikta izmeklēšana par C biroja organizētajiem laivu braucieniem un izlūkošanu, kas tika veikta paralēli laivu braucieniem, un ZLPK darbību.