Vides ģeogrāfija ir ģeogrāfijas apakšnozare, kas izmanto ģeogrāfisko perspektīvu un pētījumu metodes vides fenomenu un praktisko problēmu izpētē. Vides ģeogrāfijas galvenais fokuss ir cilvēka ietekmes izpēte uz dabas vidi (gan dzīvo, gan nedzīvo dabu). Tā balstās uz klimatoloģijas, hidroloģijas, ģeomorfoloģijas, bioģeogrāfijas, ģeoloģijas, sociolās ģeogrāfijas, ekonomikas, politikas un jurdiskajām zināšanām. Tā ir divu galveno ģeogrāfijas virzienu – dabas un cilvēka ģeogrāfijas – savienojums, pievēršoties cilvēka ietekmētām. pārveidotām ģeogrāfiskajām ainavām un izmaiņu procesiem, kurus var identificēt telpiski.

Vides ģeogrāfijā, līdzīgi kā vides zinātnē ir aktuālas vairākas vides uztveres konceptualizācijas pieejas, kas formalizē dažādas perspektīvas cilvēka un vides attiecībām praksē. Kā piemēru var minēt “ekoloģisko pieeju” (ecological approach), kas postulē ideju, ka cilvēks ir integrāla vides sastāvdaļa, respektīvi, cilvēka darbība nav jāskata atrauti vai pretstatā dabiskajiem procesiem, bet drīzāk kā dabisko procesu papildinoša (komplementāra). Tādejādi, šī pieeja ir cieši saistīta ar vides ētikas un ilgtspējas jautājumiem.

Vides ģeogrāfija ir starpdisciplināra zinātnes apakšnozare, kura integrē daudzas perspektīvas praktisku fenomenu un problēmu izpētei. Vides ģeogrāfijas uzmanības lokā ir daudzas ar vidi saistītās problēmas un izmaiņu procesi, piemēram, piesārņojums, erozija, dabas resursu noplicināšana, dabas katastrofu prognozēšana un seku mazināšana, biotopu iznīcināšana, fragmentācija un degradācija, klimata pārmaiņu procesi un adaptācija, kā arī citi jautājumi. Praktiski tas nozīmē, ka vides ģeogrāfijas pētījumi ir sasaistīti ar vides un resursu pārvaldību, noturības (resilience) veicināšanu pret dabas katastrofām, gaisa, ūdens, augsnes un cita veida piesārņojumu monitoringu, pārtikas drošību un citām jomām.

Ilgtspējīgas attīstības ideja ir ļoti nozīmīga arī vides ģeogrāfijā, kuras pētījumos papildus vides zinātnes pieejām tiek izmantotas telpiskās analīzes metodes. Piemēram, tropisko mežu izciršanu var novērtēt ietekmētās platības izteiksmē, bet, izmantojot satelītu attēlu datus un telpiskās analīzes metodes, iespējams analizēt atmežoto teritoriju telpiskos rakstus (spatial patterns), kā arī novērtēt tiem blakus esošo biotopu apdraudējuma pakāpes (atlikušo meža biotopu fragmentāciju mežizstrādes ietekmē). Šis piemērs parāda, ka ģeogrāfiskā perspektīva pētījumos sniedz iespēju iegūt visaptverošāku skatījumu, salīdzinot ar vienkāršu ietekmētās platības novērtējumu.

Šādi pētījumi sniedz ieguldījumu arī dabas aizsardzībā, ģeogrāfisko ainavu aizsardzībā un apsaimniekošanā, kā arī pētījumos, kas skar cilvēku labbūtību (well-being) saistībā ar dzīves vides apstākļiem.

Vides ģeogrāfija ir ģeogrāfijas apakšnozare, kas mūsdienās ir daļa no Zemes zinātnēm jeb ģeozinātnēm (geosciences). Ģeozinātnes ir apkopojošs termins, kas apvieno visas apakšnozares, kas pēta dzīvības sfēru – Zemes virsmu, atmosfēras zemākos slāņus, litosfēru, ģeoloģiskos procesus, reljefa ietekmi, kriosfēru un hidrosfēru.

Vides ģeogrāfija ir cieši saistīta ar vides zinātni, vides pārvaldību, fizikālo ģeogrāfiju, ģeomorfoloģiju, telpisko plānošanu, dabas aizsardzību, ekonomiku un citām nozarēm.

Teorijas vides ģeogrāfijā ir saistītas ar cilvēka un vides attiecību konceptualizāciju, kā arī ar šo attiecību telpisko uztveri. Nozīmīgākās teorijas ir vides determinisms, posibilisms, marksisms, vispārējā sistēmu teorija (General Systems Theory), kontinentu drifta teorija un citas. Lielākā daļa no šīm terorijām ir formulētas 18. gs. vai līdz 20. gs. vidum, un ir aktuālas arī ģeozinātnēs kopumā.

Pasaulē plašu atpazīstamību ieguvis Šveices ģeogrāfa Valdo Toblera (Waldo R. Tobler) formulētais Pirmais ģeogrāfijas likums (Tobler’s first law of geography), kas nosaka, ka viss ir savstarpēji saistīts, bet tuvāk esošās lietas ir ciešāk saistītas. Zinātnieka postulētais Otrais ģeogrāfijas likums (Tobler’s second law of geography) vēsta, ka fenomens, kas darbojas ārpus pētāmās teritorijas, ietekmē arī šīs teritorijas iekšieni. Šiem likumiem ir praktisks pielietojums ģeogrāfiskajos pētījumos, tajā skaitā konkrētos telpiskās analīzes pielietojumos, izmantojot ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS).

Vides ģeogrāfijā galvenās pētījumu metodiskās pieejas ir saistāmas ar tālizpētes un kartogrāfijas izmantošanu, telpisko analīzi, izmantojot ĢIS, matemātiskajām metodēm, kā arī modelēšanu un simulācijām. Piemēri – trokšņa piesārņojuma ietekmes modelēšana no lidostām, meža ugunsgrēku izplatības riski saistībā ar meža tipiem un to apsaimniekošanas veidiem, kā arī plūdu un erozijas risku prognozēšana, balstoties uz telpiskiem datiem.

Līdz ar straujo tālizpētes metožu attīstību, plašāk tiek izmantotas šādas metodes – laika rindu analīze, ģeogrāfiski svērtā regresija, sintētiskās apertūras radara (SAR) inferometrija, objektu orientētā attēlu analīze (object-oriented image analysis, OBIA), zemes seguma veidu klasifikācija, telpiskā sajaukuma analīze (Spatial Mixture Analysis) un citas. 

Par vides ģeogrāfiju kā zinātnes apakšnozari sāka runāt tikai 20. gs., tomēr pētījumi par šīm tēmām bija notikuši jau agrāk. Ap 20. gs. sākumu vides ģeogrāfijas pētījumu centrālā tēma bija vides determinisma ideja, kas postulēja, ka cilvēces aktivitātes lielā mērā ietekmē (kontrolē) vides apstākļi – klimats, ģeogrāfiskais un topogrāfiskais novietojums un citi. Vēlākās desmitgadēs šī ideja zaudēja popularitāti saistībā ar dziļākiem skaidrojumiem no sociālās ģeogrāfijas, demogrāfijas un politiskās ģeogrāfijas pētījumiem.

Vides ģeogrāfijas atpazīstamības pieaugums notika, attīstoties gan globālo vides problēmu aktualitātei, gan tālizpētes metodēm, kas palielināja pētījumos aptverto teritoriju apjomu un ļāva labāk ievērot telpiskās kopsakarības, tajā skaitā plašai sabiedrībai pieejamā formā masu medijos.

Mūsdienās jēdzienu “vides ģeogrāfija” lieto tikai dažās valstīs (Apvienotā Karaliste, Kanāda, Norvēģija un citas) un to arvien biežāk pārdēvē par “integrālo ģeogrāfiju”. Līdzīgi nosaukumi tiek mainīti arī citās nozarēs, piemēram, zooloģijas nodaļas dažās Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) universitātēs tiek pārsauktas par integrālās bioloģijas nodaļām.

Vides ģeogrāfijas pētījumu jomas plašākai sabiedrībai vislabāk zināmas no populārzinātniskā žurnāla National Geographic, kura publikācijās tiek skarts plašs vides problēmu loks tieši no ģeogrāfiskās perspektīvas. Vides problēmu (un arī to risinājumu) efektīvai komunikācijai plaši tiek izmantoti augstas izšķirtspējas satelītu attēli, parādot gan naftas produktu noplūdes un meža ugunsgrēku sekas, gan citas tēmas.

Vides jeb integrālo ģeogrāfiju var apgūt daudzās universitātēs, piemēram, Bergenas Universitātē (Universitetet i Bergen) Norvēģijā, Vaterlo Universitātē (University of Waterloo) Kanādā, Kārdifas Universitātē (Cardiff University) Apvienotajā Karalistē un citur.

Lielākās profesionālās organizācijas – Eiropas Ģeozinātņu apvienība (European Geosciences Union, EGU), Amerikas Ģeogrāfu asociācija (Association of American Geographers, AAG), Nacionālā Ģeogrāfijas biedrība (National Geographic Society) un citas.

Nature Sustainability (izdevējs Nature Publishing Group, kopš 2018. gada), Applied Geography (izdevējs Elsevier, kopš 1981. gada), Environmental Management (izdevējs Springer, kopš 1977. gada), Science of the Total environment (izdevējs Elsevier, kopš 1972. gada).

Ģeogrāfs Aleksandrs Humbolts (Alexander von Humboldt) bieži tiek uzskatīts par vides ģeogrāfijas izveidotāju, kaut gan tajā laikā šāda termina nebija. Profesors Karls Zauers (Carl O. Sauer) no Kalifornijas Universitātes Bērklijā (University of California, Berkeley) sniedzis būtisku ieguldījumu vides ģeogrāfijā kultūrainavu jomā. Jifu Tuans (Yi-fu Tuan) no Kalifornijas Universitātes Bērklijā veicis nozīmīgus atklājumus vides uztveres jomā. Profesors Folkers Radelofs (Volker Radeloff) no Viskonsīnas Universitātē Medisonā (University of Wisconsin-Madison) pētījis zemes seguma izmaiņas apsaimniekošanas un militāro konfliktu ietekmē, kā arī dabas un urbāno teritoriju saskares zonu ekoloģiskos aspektus.