Tūrisma ģeogrāfija ir cilvēka ģeogrāfijas apakšnozare, kas pēta tūrisma resursu un maršrutu telpisko sadalījumu, cilvēku pārvietošanos un mijiedarbību starp tūristiem un galamērķiem (vidi). Atšķirībā no tūrisma vadības, kas koncentrējas uz uzņēmējdarbības darbībām, tūrisma ģeogrāfija pēta tūrisma galamērķus, aplūkojot, kā šīs vietas ir telpiski strukturētas, kā tās uztver ceļotāji (tūristi) un kā tūrisma plūsmas ietekmē vietējo ekonomiku un dabas ekosistēmas.

Izdalāmai vairāki tūrisma veidi. Tūrisms var būt rekreācijas (atpūtas, sporta un izklaides), izzinošais, veselības un medicīniskais, reliģiskais, biznesa un profesionālais tūrisms un ekotūrisms. Šie tūrisma veidi savukārt iedalāmi vēl sīkāk, piemēram, rekreācijas tūrisms pēc mērķa ir iedalāms daudzos veidos – aktīvajai atpūtai, kruīziem, iedvesmai un citiem. Tūrisma resursi ir dabas, kultūras un infrastruktūras objekti, kas piesaista vai kam pastāv potenciāls piesaistīt tūristus. Tūrisma ģeogrāfijā šie resursi parasti tiek klasificēti primārajos (pievilcības) resursos un sekundārajos (atbalsta) resursos.

Galvenās tēmas tūrisma ģeogrāfijā:

• telpiskais izvietojums – tūrisma resursu un plūsmu telpiskais izvietojums saistībā ar transporta ceļiem un apdzīvojuma blīvumu;
• tūrisma plūsmas – pēta tūrisma plūsmas, to virzienus un intensitātes ciklus;
• vides ilgtspēja – tūrisma ietekme uz dabiskajām/tradicionālajām ainavām;
• tūrisma ietekme – pēta tūrisma ietekmes uz ekonomiku, sabiedrību, kultūru galamērķa valstī vai reģionā;
• tūrisma ekonomiskā ietekme – kādu lomu tūrisma industrija spēlē uzņemošo valstu un reģionu ekonomikās.

Centrālā tēma tūrisma ģeogrāfijā ir tūrisma dzīves cikla teorija, kas apraksta, kā vieta (potenciāls tūrisma galamērķis) attīstās no “atklājuma” līdz populāram galamērķim un galu galā – līdz tās lejupslīdei vai atdzimšanai. Ģeogrāfi pēta ne tikai kūrortu, transporta tīklu un infrastruktūras izvietojuma likumsakarības, bet arī sociāli telpisko ietekmi uz sabiedrību. Tas ietver arī “vietas identitātes” izpēti – kā tā tiek izmantota tūrisma mārketingā, bieži vien izmainot lauku vai pilsētu ainavu autentisko raksturu un tradicionālo dzīvesveidu.

Praktiski tūrisma ģeogrāfija palīdz uzlabot labākus telpiskās plānošanas procesus, balstoties uz zināšanām par cilvēku mobilitāti un tūrisma resursu izvietojuma likumsakarībām, dod iespēju aprēķināt tūrisma slodzes (“ekoloģisko ietilpību”), pilnveidot mārketingu un izprast galamērķa tēlu un mērķauditoriju, kā arī prognozēt un novērst pārmērīga tūrisma (overtourism) radītos riskus. 

Tūrisma ģeogrāfijas teorētiskā nozīme ietver apakšnozares devumu labākai cilvēku uzvedības un tūrisma industrijas ietekmes izpratnei. Tas ietver ar tūrismu saistīto procesu telpisko izvietojumu, cilvēku un vides mijiedarbību tūrisma kontekstos, reģionālās identitātes saglabāšanas aspektus, kā arī ilgtspējīgas attīstības tūrisma aspektus no teorētiskā skatpunkta.

Tūrisma ģeogrāfija ir viena no cilvēka ģeogrāfijas (jeb sociālās un ekonomiskās ģeogrāfijas) apakšnozarēm, kurai ir sena saikne ar reģionālo ģeogrāfiju (tās aprakstošajā formā). Tūrisma ģeogrāfijā nozīmīga ir starpdisciplinaritāte, atrodoties krustpunktā starp dabas zinātnēm, sociālajām zinātnēm un ekonomiku, jo tūrisms kā fenomens ietekmē gan vidi, gan sabiedrību, gan ekonomisko aktivitāti.

Tūrisma ģeogrāfija ir cieši saistīta arī ar apdzīvojuma ģeogrāfiju, vides ģeogrāfiju un lietišķo ģeogrāfiju, jo izmanto kartogrāfijas un ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS) rīkus pētniecībā.

Batlera tūrisma dzīves cikla teoriju (Butler Tourism Area Life Cycle) izstrādāja Ričards Batlers (Richard Butler) 1980. gadā, tā skaidro tūrisma galamērķu dzīves cikla fāzes: atklāšanu, iesaisti, attīstību, konsolidāciju, stagnāciju un lejupslīdi vai atdzimšanu. Nīls Leipers (Neil Leiper) izstrādāja Leipera tūrisma pārvaldes sistēmu (Leiper Tourism System Model), kas ir pamatprincipu ietvars, kas konceptualizē tūrismu kā atvērtu, savstarpēji savienotu (interconnected) sistēmu ar trim galvenajām sastāvdaļām: tūristiem, ģeogrāfiskā izvietojuma elementiem (“avota” reģions, tranzīta maršruts, galamērķa reģions) un tūrisma nozari. Everets Lī (Everett S. Lee) izstrādāja pievilkšanas un atgrūšanas teoriju (Push-Pull Theory), kas skaidro tūristu motivāciju, kur “atgrūšanas” faktori ir virzošie spēki, piemēram, nepieciešamība pēc atpūtas vai vides izziņas, bet “pievilkšanas” faktori ir ārēji ģeogrāfiski objekti – pludmales, unikālas ainava, konkrētas kultūras. Centra un perifērijas struktūra (Core-periphery structure) – konceptuāls modelis, kas skaidro tūrisma plūsmas no ekonomiski attīstītajiem (centrālajiem) reģioniem uz perifēriju. Šis modelis arī iezīmē reģionu ekonomiskās nevienlīdzības dimensiju tūrisma industrijas kontekstā.

Tūrisma ģeogrāfijā izmanto telpiskos modeļus, lai izskaidrotu, kāpēc vienas teritorijas vai vietas kļūst par tūrisma centriem, bet citas paliek perifēras. Šādi pētījumi bieži fokusējas uz mijiedarbības formām starp globālajiem ekonomikas virzošajiem spēkiem un lokāliem ģeogrāfiskajiem ierobežojumiem (apstākļiem). Tūrisma ģeogrāfijā plaši izmanto ĢIS, kas palīdz gan telpiski apkopot un apstrādāt tūrisma datus, gan analizēt un prognozēt tūrisma plūsmu izmaiņas nākotnē dažādu faktoru, piemēram, klimata pārmaiņu, ietekmē. Cita nozīmīga pētniecības metode ir viedokļu aptaujas, kuras izmanto, lai noskaidrotu sabiedrības viedokļus, konkrēti – pieprasījumu pēc tūrisma galamērķiem, transporta veidiem un citiem.

Tūrisma ģeogrāfijas akadēmiskie sākumi rodami 20. gs. Rietumeiropā. Šajā periodā tūrisma ģeogrāfija lielākoties bija idiogrāfiska, kas nozīmē, ka dominēja vienkāršas aprakstošās metodes par tūrisma resursu un plūsmu telpisko izvietojumu bez sarežģītām analīzēm par to cēloņiem un ietekmēm. Mērķis bija uzskaitīt un kartēt, kurp tūristi devās un kādi ģeogrāfiskie objekti vai reģioni (klimata vai ainavu kontekstos) viņus piesaistīja. Tā būtībā bija reģionālās ģeogrāfijas paplašinājums, uzskatot tūrismu par mazsvarīgu ekonomiskās aktivitātes kategoriju, nevis par nozīmīgu sociālo faktoru.

Pēc Otrā pasaules kara tūrisma ģeogrāfija kļuva zinātniskāka un sistemātiskāka – koncentrējās uz kvantitatīvajām metodēm, piemēram, telpisko modelēšanu. Ģeogrāfi sāka izmantot matemātiku un statistiku, lai izprastu cilvēku plūsmu. Viens ieguvums no šī perioda ir attāluma samazināšanās (Distance Decay) tēze, kas vēsta, ka, jo tālāk atrodas galamērķis, jo mazāka iespēja, ka cilvēki to apmeklēs. 20. gs. 70. gados tika radīta arī fundamentālā Batlera tūrisma dzīves cikla teorija.

Kopš 20. gs. 80. gadiem šī joma ir attālinājusies no tikai karšu un skaitļu analīzes un virzījusies uz kompleksu tūrisma ietekmes un nozīmes izpēti. Daļa no šī virziena ir sociālā un politiskā perspektīva pētot, kā tūrisms veicina nevienlīdzību starp “bagātajiem” apmeklētājiem un “nabadzīgajiem” saimniekiem. Tiek pētīts, kā tūrisma mārketings konstruē vietas identitāti, piemēram, kā lauku ciemats tiek pārdēvēts par “romantisku atpūtas vietu”. Protams, arī vides ilgtspējas jautājumi ir aktuāli, jo tiek pētīts, kā tūrisms veicina klimata pārmaiņas un kā industrija var ietekmēt šos procesus.

Mūsdienās tūrisma ģeogrāfija arvien vairāk fokusējas uz ilgtspējības aspektiem, klimata pārmaiņu ietekmi un ģeopolitiskajām robežām. Zinātnieki pēta, kā mainīgie laika apstākļi ietekmē sezonālos galamērķus, piemēram, slēpošanas kūrortus, ledājus vai tropiskās salas, vai kā politiskā stabilitāte valstīs vai robežu politika ietekmē globālās ceļotāju plūsmas. Būtisks uzsvars mūsdienās tiek likts arī uz “pārmērīgu tūrismu” un cilvēku plūsmas telpisko pārvaldību, lai aizsargātu jutīgas mantojuma vietas un dabisko vidi no nomīdīšanas, piesārņojuma un citām negatīvām ietekmēm. Tūrisma ģeogrāfija nodrošina zinātniski pamatotu ietvaru, lai pētītu, kā viena no pasaules lielākajām ekonomikas nozarēm ietekmē ekosistēmas, sabiedrības un kultūras mantojumu.

Nozīmīgākā globālā institūcija, kas fokusējas tieši uz tūrisma ģeogrāfisko dimensiju, ir Starptautiskā ģeogrāfijas biedrība (International Geographical Union). Viena no lielākajām un aktīvākajām pētnieku grupām pasaulē ir Amerikas ģeogrāfu asociācija (American Association of Geographers), kas nodarbojas arī ar lietišķo un akadēmisko tūrisma ģeogrāfiju. Tūrisma un atpūtas izglītības un pētniecības asociācija (Association for Tourism and Leisure Education and Research) ir Eiropā bāzēts tīkls, kas veicina starptautisku sadarbību tūrisma pētniecībā un izglītībā.

Vāgeningenas Universitāte un pētniecības centrs (Wageningen University & Research) Nīderlandē izceļas ar augsta līmeņa pētījumiem par tūrisma, dabas aizsardzības un lauku telpas mijiedarbību. Latvijā tūrisma ģeogrāfijas pētījumi notiek Latvijas Universitātē un Biznesa augstskolā “Turība”.

Tourism Geographies (izdevējs Routledge, kopš 1999. gada), Annals of Tourism Research (izdevējs Elsevier, kopš 1973. gada), Tourism Management (izdevējs Elsevier, kopš 1980. gada), Journal of Sustainable Tourism (izdevējs Taylor & Francis, kopš 1993. gada), Journal of Travel Research (izdevējs SAGE Publications, kopš 1982. gada), Current Issues in Tourism (izdod Taylor & Francis, kopš 1998. gada).

R. Batlers izstrādāja tūrisma dzīves cikla teoriju, kas ir fundamentāla mūsdienu pētniecībā. Alans Levs (Alan A. Lew) bija ilgtspējīga tūrisma pētnieks. Maikls Halls (C. Michael Hall) publicējis vairākus darbus par tūrisma plānošanu, rīcībpolitiku un tūrisma ietekmi uz vidi. Stīvens Peidžs (Stephen J. Page) ir vairāku mācību grāmatu, piemēram, “Tūrisma un atpūtas ģeogrāfija” (The Geography of Tourism and Recreation, 1999), autors.