M. Pankoks piedzima zvejnieku Andreja un Maigas Pankoku ģimenē. Bija vienīgais bērns, jo māsas nomira bērnībā. 1907. gadā pabeidza Rūces I. pakāpes pamatskolu Paipu ciemā, kur mācījās no 1904. gada. Turpmāk savas dzīves laikā paplašināja zināšanas pašmācības ceļā, lasot dažādas grāmatas par veselības kopšanu un visuma iekārtu, kā arī patstāvīgi mācījās angļu valodu. 1919. gadā iestājās karadienestā Latvijas armijā. M. Pankoks piedalījās Latvijas Neatkarības karā Latgales frontē. M. Pankoks uzskatīja, ka viņu ložu ielenkumā šajās cīņās no nāves paglāba tikai daži koku celmi, kas bija kaujas laukā, – tas vēlāk noteica viņa pievēršanos koktēlniecībai. 1920. gadā M. Pankoku nosūtīja uz feldšeru kursiem Rīgas Kara slimnīcā, kur viņš ieguva pamatzināšanas medicīnā.
1922. gadā pēc atvaļināšanas no armijas un atgriešanās Jūrmalciemā viņš pievērsās koktēlniecībai, jo zvejniecība viņam nebija tuva. M. Pankoka tēvs neatbalstīja dēla aizraušanos ar mākslu, jo uzskatīja, ka ar to nevar neko nopelnīt. Par M. Pankoku kokgriezumiem zobojās arī apkārtējie. Pēc 1925. gada sarīkotās darbu izstādes Nīcas baznīcas krogā koktēlnieks iemantoja tēva un ciema ļaužu cieņu, bet vislielākā M. Pankoka atbalstītāja bija māte; pirmajās izstādēs māklsinieks bija zināms ar vārdu Veckupšu Miķis. 1924. gadā M. Pankoks neveiksmīgi mēģināja iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, jo viņam trūka elementāru zināšanu zīmēšanā.
M. Pankoks dzīvoja askētiski un vientulībā nodevās koktēlniecībai. Tēlniecība viņam bija kā nebeidzams izziņas un radīšanas process ar skaistā meklējumiem visumā, dabā un cilvēkos. Naivi autodidaktiskās, robustās skulptūras M. Pankoks traktēja kā paša iniciētas pētniecības projekta rezultātu, kurā ilgi lolotās un rūpīgi pārdomātās domas iemūžinātas kokgriezumā.
Darbus raksturo robustas formas noskaņu nianses un detaļas. Līdz Latvijas padomju pirmajai okupācijai M. Pankoks ar izstādēm braukāja pa Latvijas pilsētām un ieguva aizvien lielāku atpazīstamību; kopumā M. Pankoks sarīkoja piecpadsmit izstādes. Vienlaikus 20. gs. 30. gadu mākslas kritika tēlnieka darbus vērtēja pretrunīgi, pārmeta M. Pankokam profesionālās mākslas izglītības trūkumu un noliedza viņa skulptūru māksliniecisko vērtību; tā laika mākslas kritikā Latvijā naivisms netika akceptēts kā estētiska vērtība (kā citviet Eiropā) un patstāvīgs mākslas virziens, naivā māksla vairāk tika uztverta kā kuriozs, savdabīgs laika kavēklis.
Pēdējo savu darbu izstādi M. Pankoks 1943. gada decembrī sarīkoja Liepājas muzejā. Visi izstādē eksponētie darbi, kā arī tēlnieka dokumenti, vēstules, dienasgrāmatas, palika muzeja krājumā. Mūsdienās Liepājas muzejā glabājas 128 M. Pankoka darbu kolekcija. To lielākā daļa ir skatāma pastāvīgajā ekspozīcijā “Koktēlnieka Miķeļa Pankoka dzīve un daiļrade”.
Otrā pasaules kara beigās M. Pankoks devās bēgļu gaitās. Līdz Latvijas neatkarības atgūšanai 1991. gadā viņu uzskatīja par bezvēsts pazudušu, jo par tēlnieka turpmākajām gaitām nebija nekādu ziņu. Mūsdienās ir zināms, ka 1944. gadā M. Pankoks nokļuva Vācijas bēgļu nometnēs, pēc tam līdz 1950. gadam dzīvoja Austrijas rietumu federālās zemes Forarlbergas bēgļu nometnē. 1951. gada 17. maijā nometnē viņam ārstu komisija konstatēja šizofrēniju un Eiropas palīdzības organizācija (International Refuge Organization) ievietoja M. Pankoku Šveices Valdhauza psihiatriskajā klīnikā (Klinik Waldhaus), kur aizritēja trīsdesmit divi viņa gadi dzīves gadi. Dzīvojot psihiatriskajā slimnīcā, viņš turpināja griezt nelielas koka figūriņas (līdz 40 cm), kuru sižetos dominē ziedi, putni, meiteņu figūras un madonnas (“Meitene”, starp 1960–1975, privātkolekcija, “Figūra bez nosaukuma”, starp 1960–1975, Garīgi slimo mākslas muzejā, Collection de l’Art Brut, Lozannā). Šajā laikā M. Pankoka tēlniecība saņēma starptautisku atzīšanu. Viņa skulptūras tika eksponētas garīgi slimo (l’Art Brut), autsaideru un naivās mākslas mākslinieku izstādēs Austrijā, Šveicē un Parīzē. Šo izstāžu rīkotāju galvenais mērķis bija atrast tādu sava veida naivismu, tā saucamo primitīvo tautu, bērnu un garīgi slimo autodidaktu darbos, lai uzskatāmi parādītu antiklasiskās mākslas avotus. M. Pankoka skulptūras atrodas Garīgi slimo mākslas muzejā Lozannā, Kūras Bīndnera mākslas muzejā (Bündner Kunstmuseum Chur) un atrodas vairākās prestižās naivās mākslas privātkolekcijās.
1993. gadā režisors Rodrigo Aivars Rikards studijā “Telefilma” kopražojumā ar Šveices kultūras fondu Pro Helvetia uzņēma dokumentālo filmu “Miķelis Pankoks. Fantāzijas Miglāji”. 2014. gadā režisors Pēteris Krilovs par godu mākslinieka 120 gadu jubilejai realizēja izrādes “Galdnieks un klusums” uzvedumu Liepājas muzejā. Tajā bija skatāma M. Pankoka dzīve viņa pēdējos gados psihiatriskajā dziednīcā Šveicē.
Agrākais zināmais M. Pankoka darbs ir kokgriezums “Sieviete jūrmalā” (1923, atrašanās vieta nezināma). Pirmajās M. Pankoka skulptūrās skaidri un tieši izpaudās viņa toreizējā tēlniecības izpratne. Skulptūras bija lielas – cilvēka augumā – un nokrāsotas baltas, lai radītu antīkai skulptūrai līdzīgas, brīnumainas figūras; vienlaikus atklājās arī M. Pankoka interese par prātniecību. Naivitāte, mīlestība un cerība vienlaicīgi ar pārdomām un sāpēm no nepanesamām cilvēciskām domām un izjūtām ir skulptūrās: “Pie kapa” (20. gs. pirmā puse, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs), “Vij rozes ap galvu”, “Dzelošais nemiers”, “Kritušas lapas”, “Nāras glāsts dzejniekam”, “Sapņotājs” (visu darbi datējami ar 20. gs. 20. gadiem), “Atbrīvošanās no verdzības važām” (20. gs. 30. gadi) – visi darbi atrodas Liepājas muzejā. Darbos dominē sižeta prioritāte pār formu, centienos savā dvēselē izauklētās atziņas ietērpt cildenā un apgarotā vizuālā tēlā, lai instinktīvi robustā formā attēlotu savu tā laika eksistenciālā lūzuma sajūtu.
Spēcīgu kontrastu šiem darbiem veido M. Pankoka kokā grieztie sadzīviskie sižeti, kas rāda cilvēka cīņu par eksistenci. Īpaši spilgti tas redzams zvejnieku dzīvei un viņu grūtajam darbam veltītajās, sižetiski saspriegtajās skulptūrās “Zvejnieks ar dēlēnu” (20. gs. 30. gadi), “Glābšanas laiva” (20. gs. 30. gadi), “Sieviete un vīrietis pie stūres rata” (20. gs. 20. / 30. gadi) – visi darbi Liepājas Vēstures un mākslas muzejā. Trešā sižetu vadlīnija ir daba, ziedi un putni, ūdens un vējš, dzīvnieki. Ceturtā vadlīnija ir M. Pankoka izjūtas par cilvēkus mūžīgi interesējošo zvaigžņu un visuma vilinājumu un par cilvēka gara būtību. Tāda ir skulptūra “Astronomija” (arī “Zvaigžņu pētnieks”, 20. gs. pirmā puse, Liepājas muzejs), kas vienlaicīgi attēlo zvaigžņu pētnieka galvu ar teleskopu un debesu loku ar zvaigznēm un sauli.
Īpaši spilgti ir pēc Otrā pasaules kara Šveicē radītie nelielie kokgriezumi. Šie iekšējas trauksmes un sprieguma piesātinātie, ar simbolisko tēla ieceri suģestējošie darbi atklāj meistara savdabīgo pasaules uztveri. Šajās skulptūrās M. Pankoks instinktīvi meklē atbildes uz jautājumiem: ko nozīmē būt patiesam viņa laikmetā un kā dvēseles romantiķim iespējams dzīvot skaistu un jēgpilnu dzīvi.
M. Pankoks ir viens no starptautiski pazīstamākajiem un izcilākajiem latviešu naivās mākslas pārstāvjiem, kurš skulptūrās radīja savu pasauli, kur robustas formas pārtapa simbolos un mīlestību bagātos, emocionālos tēlos. Viņa paveiktajam ir paliekoša vērtība Latvijas naivās mākslas un vernakulārās kultūras mantojumā.
Aivars Leitis "Miķelis Pankoks". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/201492-Mi%C4%B7elis-Pankoks (skatīts 21.05.2024)