Latvijā reģistrētas 144 zvirbuļveidīgo putnu sugas, 98 no tām ligzdošana šeit ir pierādīta. Apdzīvo visdažādākos biotopus – mežus, lauksaimniecības zemes, purvus un ūdeņus, arī pilsētas un citas apdzīvotas vietas. Arī citi ekoloģijas aspekti ir ļoti daudzveidīgi, ņemot vērā lielo šajā kārtā iekļauto sugu skaitu. Latvijā sastopamie zvirbuļveidīgie putni ir t. s. dziedātājputni – vairākumam sugu raksturīga melodiska dziesma. 

Zvirbuļveidīgie ir lielākā no putnu kārtām. Tā ietver 145 dzimtas ar 6705 sugām. Latvijā savvaļā reģistrētas 144 sugas no 29 dzimtām. 

Zvirbuļveidīgie ir nelieli vai vidēji lieli putni. Mazākais no Latvijā sastopamajiem zvirbuļveidīgajiem un arī mazākais Latvijas putns kopumā ir zeltgalvīšu dzimtai piederīgais zeltgalvītis (ķermeņa garums – 8,5–9,5 cm), lielākais – vārnu dzimtā iekļautais krauklis (ķermeņa garums – 54–67 cm). Zvirbuļveidīgo kājas ir piemērotas tam, lai satvertu tievus zarus, un liela daļa sugu uzturas kokos. Kājām ir četri pirksti, kas savienoti vienā līmenī. Trīs no tiem ir vērsti uz priekšu, viens – atpakaļ.

Ķermeņa apspalvojums ir ļoti daudzveidīgs – no vienmērīga un neuzkrītoša, piemēram, sisinātājķauķu un kāpelētājķauķu dzimtā, līdz košam un daudzkrāsainam, piemēram, žubīšu un stērstu dzimtā. Lielākajai daļai sugu abu dzimumu putni pēc apspalvojuma ir līdzīgi, taču ir arī sugas, kurām apspalvojumā ir ļoti izteikts dzimumu dimorfisms, piemēram, vālodze, brūnā čakste, melnais mežastrazds un žubīte.

Vairākumam zvirbuļveidīgo sugu ir melodiskas dziesmas, kas var būt stipri sarežģītas, tāpēc šos putnus mēdz dēvēt par dziedātājputniem. Dziesmai ir vairākas funkcijas, no kurām būtiskākās ir teritorijas aizsardzība un mātītes piesaiste. Latvijā sastopamajām sugām lielākoties dzied tēviņi, taču daudzām sugām pētījumos atzīmēta arī mātītes dziesma. Lielākajai daļai sugu dziedāšanas aktivitātes maksimums diennakts griezumā ir agri no rīta (ap saullēktu), taču daļa sugu priekšroku dod dziedāšanai vakarā vai naktī. Sezonas griezumā visaktīvāk putni dzied ligzdošanas sezonas sākumā – pavasarī un vasaras pirmajā pusē. Dziesmas zvirbuļveidīgie putni iemācās, nevis tās ir iedzimtas (kā lielākajai daļai citām kārtām piederošo putnu).

Latvijā ir pierādīta 98 zvirbuļveidīgo putnu sugu ligzdošana (sk. tabulu). Šajā skaitā iekļautas arī sugas, kuru ligzdošana Latvijā ir pierādīta tikai vienu vai dažas reizes vai arī sen (piemēram, melnpieres čakste, grīšļu ķauķis, baltkakla mušķērājs un meža stērste). Ligzdojošo sugu vidū ir arī Latvijā visbiežāk satopamā putnu suga – žubīte –, kuras ligzdojošā populācija ir 1,7–2 miljonus pāru liela. Latvijā neligzdojošās sugas ir vai nu regulāri caurceļotāji un ziemotāji (piemēram, zīdaste, sniedze un ausainais cīrulis), vai reti ieceļotāji (piemēram, rudastes čakste, tuksneša ķauķis un melnrīkles strazds). Arī vairākas no sugām, kas Latvijā ir ligzdojušas, lielākā skaitā novērojamas ārpus ligzdošanas sezonas (piemēram, ūdensstrazds, ziemas žubīte un parastais ķeģis).

Starp Latvijā ligzdojošajām zvirbuļveidīgo putnu sugām ir gan izteikti nometnieki (piemēram, cekulzīlīte, mājas zvirbulis un lauku zvirbulis), gan tuvie gājputni, kas lielākoties pārziemo Eiropā (piemēram, lauku cīrulis, mājas strazds un baltā cielava), gan tālie gājputni, kas ziemu pavada Āfrikā (piemēram, vālodze, lakstīgala un melnais mušķērājs) vai Dienvidāzijā (mazais svilpis un zaļais ķauķītis). Līdz ar to daļa zvirbuļveidīgo gājputnu ligzdošanas vietās Latvijā var atgriezties jau februārī (lauku cīrulis un krauķis), bet pēdējie – tikai maija vidū­­–beigās (mazais svilpis, purva ķauķis, zaļais ķauķītis).

Zvirbuļveidīgie putni Latvijā apdzīvo dažādas dzīvotnes: mežus, parkus un dārzus ar kokiem (piemēram, vālodze, dziedātājstrazds, zeltgalvītis un ķivulis), dažādā intensitātē apsaimniekotas lauksaimniecības zemes (piemēram, brūnā čakste, lauku cīrulis, lukstu čakstīte un dzeltenā stērste), upes, ezerus, dīķus un to krastus (piemēram, somzīlīte, ūdensstrazds, krastu čurkste un pelēkā cielava). Daļa sugu labprāt ligzdo cilvēku apdzīvotās vietās (piemēram, vārna, mājas čurkste, mājas strazds, melnais erickiņš un mājas zvirbulis).

Arī pēc barības izvēles zvirbuļveidīgie putni ir ļoti dažādi. Starp tiem ir gan izteikti kukaiņēdāji (piemēram, koku čipste, zeltgalvītis, bezdelīga un lukstu čakstīte), gan sēklēdāji (piemēram, žubīšu dzimtas putni), gan visēdāji (piemēram, vārnu dzimtas putni). Daļai sugu barības sastāvs mainās atkarībā no tās sezonālās pieejamības. Taču neatkarīgi no tā, kādai barībai priekšroku dod pieaugušie putni, mazuļi tiek baroti galvenokārt ar dzīvnieku izcelsmes barību (galvenokārt kukaiņiem un citiem bezmugurkaulniekiem).

Ligzdu var būvēt uz zemes (piemēram, sila cīrulis, lukstu čakstīte un koku čipste), koku zaros (piemēram, vālodze, sīlis un sila strazds), krūmos (piemēram, brūnā čakste, svītrainais ķauķis un kaņepītis), dobumos un putnu būrīšos (piemēram, zīlītes, dzilnītis un mājas strazds), dažādās būvēs (piemēram, kovārnis, mājas čurkste un ūdensstrazds), niedrēs (piemēram, bārdzīlīte, ezeru ķauķis un niedru strazds), citos lakstaugos (piemēram, krūmu ķauķis, grīšļu ķauķis un purva ķauķis), arī alās iežu atsegumos (krastu čurkste). Dobumos ligzdojošie zvirbuļveidīgie lielākoties ir sekundārie dobumperētāji (t. i., paši dobumus nekaļ), taču pelēkā zīlīte un cekulzīlīte var pašas izkalt dobumus satrupējušos kokos.

Dējumu lielums variē arī vienas sugas ietvaros, un kārtā variācija ir vēl lielāka – no divām līdz pat 16 olām. Daļai sugu olas perē tikai mātīte, citām – abu dzimumu putni. Perēšanas ilgums variē no 10 līdz 22 dienām (var būt liela variācija arī sugas ietvaros). Mazuļi ir ligzdguļi, un tos baro abi vecāki. Daudzām sugām gadā ir divi perējumi, dažām to var būt arī trīs (piemēram, lauku un mājas zvirbulim, dzeltenajai stērstei, lielajai zīlītei). Tiek uzskatīts, ka labvēlīgos gados bārdzīlītes, kas šķīlušās sezonas sākumā, sezonas beigās jau pašas var dēt olas, taču tas, ka pēdējo 50 gadu laikā trūkst pārliecinošu novērojumu dabā, liek domāt, ka šādi gadījumi ir reti. 

Melnpieres čakste un grīšļu ķauķis kā ligzdotāji Latvijā ir izzuduši. No visām Latvijā ligzdojošajām zvirbuļveidīgo putnu sugām 2018. gadā populācijas sarukums ilgtermiņā (kopš 20. gs. 90. gadu sākuma–vidus) vai īstermiņā (kopš 2005. gada) atzīmēts 32 sugām. Tā kā sarūkošo populāciju skaits ir liels, arī iespējamo populāciju lejupslīdes cēloņu spektrs ir plašs – mežizstrādes un lauksaimniecības intensitātes kāpums, klimata pārmaiņas, nelabvēlīgi apstākļi ziemošanas vietās un arī citi, šobrīd nezināmi, faktori.

No Latvijā reģistrētajām zvirbuļveidīgo putnu kārtas sugām par pasaulē apdraudētām atzītas trīs: grīšļu ķauķis, birztalu stērste un meža stērste. Vēl viena suga – plukšķis – klasificēta kā gandrīz apdraudēta. 

No Latvijā reģistrētajām zvirbuļveidīgo putnu sugām 12 ir īpaši aizsargājamas Eiropas Savienībā (iekļautas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2009/147/EK (30.11.2009.) par savvaļas putnu aizsardzību 1. pielikumā). No tām lielākās Latvijā ligzdojošās populācijas ir mazajam mušķērājam, brūnajai čakstei un sila cīrulim.

Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā iekļautas 16 zvirbuļveidīgo putnu sugas. Mikroliegumu veidošana nav paredzēta nevienai no tām.