“Dzīves un nāves līdzenums” Sjao Hunas daiļradi padarīja daudz atpazīstamāku. Darbs stāsta par nabadzīgo lauku cilvēku dzīvi ciematā netālu no Harbinas (Ķīnas ziemeļaustrumos) un akcentē pazemojošo attieksmi un vardarbību pret sievietēm, viņu bezpalīdzīgo stāvokli. Notikumi vēsta par trīs ģimeņu smago likteni gan pirms, gan japāņu armijas okupācijas laikā 20. gs. 30. gados. Darbā saskatāma arī antiimperiālisma, antifeodālisma un patriotisma tematika. 

Sjao Huna ir viena no pazīstamākajām “Kreisā spārna Rakstnieku apvienības” (左翼作家联盟, Zuoyi zuojia lianmeng) rakstniecēm. Viņas daiļradē ietilpst 4 romāni, 69 īsprozas un 8 dzejas darbi.

“Dzīves un nāves līdzenums” tika iesākts 1934. gadā, kad japāņu karaspēks kontrolēja Ķīnas ziemeļaustrumos esošo Mandžūriju, tagadējās Heilundzjanas, Dzjiliņas un Liaoninas provinces (no 1932. līdz 1945. gadam). Japāņu okupanti tur izveidoja pagaidu valdību ar pēdējo Cjiņu dinastijas (清朝, Qing Chao) valdnieku Puji (溥仪/溥儀, Puyi) priekšgalā, taču viņam nebija nekādas reālas politiskās varas. 

Darbā ir 17 nodaļas, kas ataino trīs ģimeņu dzīvi pirms un pēc japāņu okupācijas. Sižeta attīstības gaitā darba varoņu likteņi ir savstarpēji saistīti. Pirmā nodaļa “Labības lauks” (麦场/麥場, Maichang) iesākas ar Divarpus Li (二里半, Erli Ban) un viņa ģimenes – sievas un dēla – ikdienas darba gaitām. Ir arī raksturots Ķīnas ziemeļaustrumu dabas un cilvēku skarbums.

Otrā nodaļa “Sakņu dārzs” (菜圃, Caipu) pirmo reizi piemin vienu no galvenajām varonēm – jaunu meiteni vārdā Zelta Zars (金枝, Jin Zhi), kuru savaldzina jaunais puisis Čens Je (成业/成業, Cheng Ye). Meitene drīz saprot, ka ir stāvoklī. Šajā nodaļā stāstījums tiek atspoguļots gan no Zelta Zara, gan no Čena Je skatupunkta. Vēlāk ražas laikā strādājošo vidū sāk izplatīties baumas par meitenes grūtniecību, ko viņa cenšas noslēpt no mātes, taču tas neizdodas. Naktī ierodas Divarpus Li, kuru Čens Je ir izvēlējies kā savedēju, taču meitenes māte dusmās nepiekrīt abu kāzām.

Trešā “Vecā ķēve dodas uz kautuvi” (老马走进屠场/老馬走進屠場, Laoma zoujin tuchang), ceturtā “Vientulīgais kalns” (荒山, Huangshan) un piektā nodaļa “Kazu ganāmpulks” (羊群, Yangqun) iepazīstina ar Džao Saņu (照三, Zhao San) un viņa ģimeni – sievu Veco Vanu (王婆, Wang Po) un dēlu Pinu Er (平儿, Ping Er). Ģimene slīgst aizvien dziļākā nabadzībā un ir spiesta pārdot vecu darba zirgu lopkautuvei, lai varētu segt zemes nomas maksu. Vēlāk Džao Saņs tiek apcietināts par zagļa slepkavību un vairākus mēnešus pavada cietumā. Pēc iznākšanas brīvībā viņš ir spiests pārdot savu vērsi, lai samaksātu kompensāciju zagļa ģimenei. Lai spētu izdzīvot, Džao Saņs un viņa dēls tirgū pārdod vistu būrus, taču peļņa ir īslaicīga. Pins Er ir spiests atgriezties pie kazu ganīšanas.

Sestās nodaļas “Soda dienas” (刑罚的日子/刑罰的日子, Xingfa de rizi) sižets risinās pavasara sākumā un apraksta Zelta Zara, kura jau četrus mēnešus ir precējusies ar Čenu Je, un Divarpus Li sievas Vecās Bakurētainās (麻面婆, Mamian Po) dzemdības pēc ilgā un smagā ziemas perioda.

Šajā un nākamajā nodaļā “Grēcīgais gadalaiks” (罪恶的季节/罪惡的季節, Zuie de jijie) liela nozīme ir vīru nežēlīgajai un pazemojošajai attieksmei pret savām sievām. Šajā nodaļā Čens Je dusmās nogalina savu jaundzimušo meitu. Vecā Vana mēģina izdarīt pašnāvību noindējoties, jo bandīti nogalināja viņas dēlu. Ciema iedzīvotāji un ģimene uzskata, ka viņa ir mirusi, neskatoties uz joprojām esošajām dzīvības pazīmēm. Bēru procesijas laikā Vecā Vana pamostas.

Astotā “Nevaļīgie odi” (蚊虫繁忙着/蚊蟲繁忙著, Wenchong fanmangzhe) un devītā nodaļa “Epidēmija” (传染病/傳染病, Chuanranbing) apraksta laiku, kad ciematā plosās slimības. Rietumu ārsti cenšas glābt tos, kuri vēl ir dzīvi.

Desmitā nodaļa “Desmit gadi” (十年, Shinian) raksturo laiku pēc 10 gadiem, kad bērni jau ir paaugušies, taču ciemata dzīve nav mainījusies.

No vienpadsmitās nodaļas “Laika ritējums” (年轮转动了/年輪轉動了, Nianlun zhuandong le) darbā tiek atspoguļota japāņu okupācija. Vienpadsmitā un divpadsmitā nodaļa “Melnā mēle” (黑色的舌头/黑色的舌頭, Heise de shetou) tēlo japāņu iebrucēju zvērības pret ciemata sievietēm, tāpēc daudzas no viņām aizbēg uz pilsētu.

Trīspadsmitajā nodaļā “Vai Tu gribi aiziet bojā?” (你要死灭吗?, Ni yao si mie ma?) pie Džao Saņa ģimenes ierodas japāņu okupanti un pieprasa informāciju par partizāniem, taču neviens neko nestāsta. Ciema iedzīvotājs Li Cjinšaņs (李青山, Li Qingshan) rīko slepenu tikšanos, lai organizētu partizānu kustību pret japāņu iebrucējiem.

Četrpadsmitā nodaļa “Uz pilsētu” (到都市里去/到都市裏去, Dao dushi li qu) apraksta Zelta Zara bēgšanu uz Harbinu. Lai neizraisītu aizdomas, viņa pārģērbjas par ubadzi. Ierodoties pilsētā, Zelta Zars nakti pavada uz ielas. Nākamajā dienā meitene iegūst šuvējas darbu, bet gandrīz visu naudu ir spiesta atdot par naktsmītni. Vēlāk kāds vīrs naivo meiteni ievilina viesnīcas istabā un izvaro. Meitene atgriežas mājās pie savas mātes.

Piecpadsmitā nodaļa “Tukšais, dzeltenais lādiņš” (失败的黄色药包/失敗的黃色藥包, Shibai de huangse yao bao) parāda, ka japāņi pret sievietēm kļūst arvien nežēlīgāki un joprojām meklē partizānu kustības dalībniekus – bēguļojošo Pinu Er. Izmisumā iedzītā ciema sieviete Lina Hua (菱花, Ling Hua) un viņas vecmāmiņa izdara pašnāvību pakaroties.

Priekšpēdējā nodaļā “Mūķene” (尼姑, Nigu) Zelta Zars grib kļūt par mūķeni, taču viņas vēlme ir nolemta neveiksmei, jo templis ir pamests.

Pēdējā nodaļā “Nestabilā kāja” (不健全的腿, Bu jianquan de tui) Divarpus Li ar Li Cjinšaņu aizbēg uz pilsētu. 

Darbā ir vairākas darbojošās personas. Galvenokārt tiek akcentēti trīs varoņi: Džao Saņs, Vecā Vana un Zelta Zars. 

Džao Saņs, Vecās Vanas vīrs, ir mērķtiecīgs cilvēks, kurš dara visu, lai izbēgtu no nabadzības. Viņš vēlas doties darba meklējumos uz pilsētu, taču pēc tam, kad uz pāris mēnešiem tiek ieslodzīts cietumā, Džao Saņs zaudē drosmi, kļūst nomākts un vienaldzīgs. Pēc desmit gadiem Džao Saņs pievienojas partizānu grupējumam, lai cīnītos pret japāņu okupantiem. 

Vecā Vana ir Džao Saņa sieva ar diezgan neatkarīgu raksturu. Viņa ir izcietusi daudz dzīves grūtību, taču atsakās padoties liktenim. Šī varone simbolizē sieviešu pretošanos feodālās sabiedrības normām, un romāna beigās Vecā Vana pievienojas partizānu kustībai pret japāņu iebrucējiem. 

Zelta Zars tiek raksturota kā trausla un naiva jauna meitene, kura cer uz Čena Je mīlestību. Meitene cenšas aizbēgt no smagās dzīves laukos un meklē laimi pilsētā, taču tas neizdodas. Viņa ir spiesta atgriezties laukos. Atgriežoties Zelta Zars nerod piederības sajūtu. Šī varone, visticamāk, ir pašas Sjao Hunas prototips, jo autore bija iepazinusi nežēlību un neiecietību pat no sava tēva puses, turklāt klejojumu laikā bija ubagojusi uz ielām. 

Darbam ir raksturīgs Ķīnas ziemeļaustrumu skarbās dabas atainojums, cilvēku un dzīvnieku salīdzinājums un to vienlīdz smagā cīņa par izdzīvošanu. Stāsta gaitā sievietes bieži vien iegūst dzīvnieciskas īpašības, piemēram, Piektā Māsa (五姑姐, Wu Gujie) tiek pielīdzināta “mazam, dzīvelīgam balodim”, Divarpus Li sieva ir “lācene, kura ielien savā alā”, Vecā Vana tiek atainota kā pūce, savukārt Zelta Zars tiek salīdzināta ar mazu cālēnu. Kaut gan darbā ir saredzami nacionālās identitātes un patriotisma motīvi, autores mērķis bija atspoguļot cilvēka dzīvi ne no politiskās, bet gan no eksistenciālās perspektīvas. Sjao Huna atsakās no tradicionālā stāstījuma, ko nosaka viena noteikta varoņa skatupunkts. Ar dažādo varoņu raksturu un dzīvesstāstu vinješu palīdzību viņa parāda nabadzības, slimību un netaisnības mocīto zemnieku dzīves ainu. Kaut gan darba gaitā abi dzimumi ir vienādi pakļauti nabadzības un tirānijas jūgam, sievietes cieš arī no vīriešu nežēlības. Romānā redzam vardarbīgas ainas – neplānota bērna nogalināšanu, piedzēruša vīra vardarbību pret savu dzemdējošo sievu, novārtā atstātas un paralizētas sievietes nāvi, Zelta Zara izvarošanu u. c. Laika atainojums nepakļaujas lineāram laika plūdumam, bet gan dabas ritmam un gadalaiku maiņai. 

Atrodoties Harbinā 1934. gadā, Sjao Huna uzsāka darbu pie romāna manuskripta, kuru pabeidza pēc ierašanās Cjindao. Šī paša gada oktobrī manuskripts tika aizsūtīts Lu Sjuņam (鲁迅, Lu Xun) uz Šanhaju. 1935. gadā manuskriptu publicēja literatūras krājumā “Vergi” (奴隶丛书/奴隸叢書, Nuli congshu). 

Darbs pirmo reizi pilnībā izdots 1935. gadā, taču no 1934. gada 20. aprīļa līdz 17. maijam Harbinas literatūras laikrakstā “Guodzji Sjiebao” (国际协报/國際協報, Guoji xiebao) tika izdotas darba pirmās divas nodaļas “Labības lauks” un “Sakņu dārzs”.

Darbs ir tulkots dažādās pasaules valodās: angļu, japāņu, vācu un franču.

Darbu angļu valodā ir tulkojis Hovards Goldblats (Howard Goldblatt): “Dzīves un nāves līdzenums un Hulanhes memuāri” (Field of Life and Death and Tales of Hulan River, 1979); vācu valodā – Volfgangs Kubins (Wolfgang Kubin): “Dzīves un nāves vieta” (Ort des Lebens und des Sterbens, 1989); franču valodā – Katerina Viņāla (Catherine Vignal): “Dzīves un nāves zeme” (Terre de vie et de mort, 1987); japāņu valodā – Satoši Nakazatomi (中里見敬, Satoshi Nakazatomi): “Dzīves un nāves līdzenums (pirmais sējums)” (「生死の場」（下, 2008), “Dzīves un nāves līdzenums (otrais sējums)” (「生死の場」（上, 2008). 

Sjao Hunas darbs atstāja dziļu iespaidu uz Kreisā spārna Rakstnieku apvienības biedriem un uz lasītājiem, jo Lu Sjuņa priekšvārds interpretēja to kā paraugu darba ļaužu un zemnieku revolucionārajai atmodai un cīņai pret pašmāju ekspluatētājiem un ārzemju imperiālistiem. 

Pēc Sjao Hunas darba motīviem 1999. gadā režisore Tiaņa Cjiņsjiņa (田沁鑫, Tian Qinxin) iestudēja teātra izrādi Pekinā, bet 2005. gadā ar to devās uz turneju Dienvidkorejā. 2015. gadā šī izrāde tika iestudēta no jauna, svinot uzvaru pār japāņu armiju 1945. gadā.