Sjao Hunas romānu, īsprozas darbu, dzejoļu un eseju tematikas pamatā ir dzīves laika notikumi un dzirdētie stāsti, ko rakstniece izmantoja savā daiļradē, lai runātu par jutīgām un reti apspriestām tēmām: sociālo nevienlīdzību, karu, novārtā atstātiem bērniem un vardarbību pret sievietēm. Sjao Huna tiek uzskatīta par Lu Sjuņa (鲁迅, Lu Xun) visnozīmīgāko sekotāju, kā arī nozīmīgāko reālisma rakstnieci 20. gs. 30. gados.

Sjao Huna ir dzimusi zemes īpašnieka ģimenē, taču attiecības ar tēvu Džanu Tindzju (张廷举, Zhang Tingju) bija ļoti saspringtas. Vectēvs Džans Veidžens (张维祯, Zhang Weizhen) bija vienīgais, kurš meiteni saprata un mīlēja. Saspringtās attiecības ar tēvu un tradicionālās sabiedrības normas bija galvenie iemesli, kāpēc Sjao Huna agrā vecumā pameta mājas. 1917. gadā Sjao Huna pirmo reizi iepazinās ar klasisko ķīniešu liriku – senā stila dzejas jeb guti ši (古體詩, gutishi) darbu “Tūkstoš meistaru dzejoļi” (千家诗/千家詩, Qianjia shi). Ar šo darbu meiteni iepazīstināja vectēvs. 1920. gadā Sjao Huna uzsāka mācības Hulaņas apgabala 2. pamatskolas (呼兰县立第二小学, hulanxian li dier xiaoxue) meiteņu nodaļā. No 1924. līdz 1926. gadam Sjao Huna mācījās Hulaņas apgabala 1. pakāpes pamatskolas (呼兰县立第一初高两级小学, Hulanxian li diyi chugao liangji xiaoxue) 5. un 6. klasē, taču tēvs nepiekrita mācībām skolā un lika uzsākt mājmācību. 1927. gadā Džans Tindzju tomēr piekrita meitenes izglītošanās vēlmēm, un mācības turpinājās Harbinā. Sjao Huna apmeklēja Austrumu provinces īpašā rajona sieviešu 1. vidusskolu (哈尔滨市东省特别区区立第一女子中学, Haerbinshi dongsheng tebiequ qu li diyi nvzi zhongxue). Šajā laikā rakstniece aktīvi pievērsās “jaunajai literatūrai”, t. sk. Lu Sjuņa darbiem un esejām. 1930. gadā Sjao Huna pabeidza mācības, un tēvs viņu apprecināja vietējā karakunga dēlam Vanam Endzja (王恩甲, Wang Enjia), taču meitene aizbēga uz Pekinu, kur turpināja mācīties Pekinas meiteņu vidusskolā (女子中学, Nvzi zhongxue). Naudas trūkuma dēļ pēc gada viņai nācās pamest mācības.

Sjao Huna visu savu atlikušo mūžu veltīja tikai literatūrai. Kādu laiku viņa dzīvoja kopā ar Vanu Endzja, taču 1932. gadā viņš rakstnieci pameta. Sjao Huna sāka sacerēt izmisuma un sāpju pilnu dzeju un aizsūtīja to Harbinas literatūras laikrakstam “Guodzji Sjiebao” (国际协报/國際協報, Guoji xiebao). Tajā pašā gadā Sjao Huna iepazinās ar reportieri un rakstnieku Sjao Dzjuņu (萧军, Xiaojun). 1932. gadā arī tapa pieci dzejoļi – “Kļavu lapas kā piemiņa” (可纪念的枫叶/可紀念的楓葉, Ke jinian de fengye), “Nejauši atcerēties” (偶然想起, Ouran xiangqi), “Miers” (静, Jing), “Audzēt puķes” (栽花, Zaihua), “Parks” (公园/公園, Gongyuan) –, kā arī neliels dzejas krājums “Pavasara dziesma” (春曲, Chunqu), kurā bija seši dzejoļi. 1933. gada maijā rakstniece publicēja pirmo īsprozas darbu “Pamestais bērns” (弃儿/棄兒, Qier). Oktobrī Sjao Huna un Sjao Dzjuņs kopā sarakstīja prozas izlasi “Ceļa grūtības” (跋涉, Bashe), kuras izdošanu sedza no pašu līdzekļiem. Darbs izpelnījās augstu lasītāju novērtējumu, kas abu autoru literatūru padarīja atpazīstamu. 1933. gada laikā Sjao Huna izdeva 15 īsprozas darbus (“Vanas Asao nāve” (王阿嫂的死, Wang Asao de si), “Vērojot pūķi” (看风筝/看風箏, Kan fengzheng), “Apsējs uz kājas” (腿上的绷带/腿上的綳帶, Tuishang de bengdai) u. c.), kas tika izdoti sērijās dažādos literatūras laikrakstos. Baidoties no politiskajām represijām, 1934. gadā Sjao Huna un Sjao Dzjuņs no Harbinas pārbēga uz Cjindao, jo darbs “Ceļa grūtības” rosināja uz tautas atmodu un pretošanos japāņu imperiālistiem, kuri 1932. gadā Mandžūrijā izveidoja marionešu valsti. Pēc ierašanās Cjindao autore pabeidza darbu pie sava slavenākā romāna “Dzīves un nāves līdzenums” (生死场/生死場, Shengsi chang, 1935), uzsāka korespondenci ar Lu Sjuņu un aizsūtīja viņam romāna manuskriptu. Lu Sjuņs to atzinīgi novērtēja un iekļāva savā literatūras krājumā “Vergi” (奴隶丛书/奴隸叢書, Nuli congshu). Šī gada laikā Sjao Huna uzrakstīja septiņus īsprozas darbus, piemēram, “Vasaras nakts” (夏夜, Xia ye), “Bēdās” (患难中/患難中, Huannan zhong), “Precības” (出嫁, Chujia) u. c., dzejoli “Halucinācija” (幻觉/幻覺, Huanjue). Šos darbus un “Dzīves un nāves līdzenuma” pirmās divas nodaļas “Labības lauks” (麦场/麥場, Maichang) un “Sakņu dārzs” (菜圃, Caipu) publicēja literatūras laikrakstā “Guodzji Sjiebao”. 1935. gadā Sjao Huna un Sjao Dzjuņs pārcēlās uz Šanhaju. Literatūras krājumā “Vergi” iznāca darbs “Dzīves un nāves līdzenums” ar Lu Sjuņa priekšvārdu un Hu Fena (胡风/胡風, Hu Feng) pēcvārdu, kā arī četri prozas darbi: “Mazais Liu” (小六, Xiao Liu), “Bads” (饿/餓, E), “Trīs garlaicīgi cilvēki” (三个无聊人/三個無聊人, Sange wuliao ren) un “Vectēva aiziešana” (祖父死的时候, Zufu si de shihou). 1936. gadā Sjao Huna un 67 rakstnieki, t. sk. Lu Sjuņs, Ba Dzjiņs (巴金, Ba Jin) un Mao Duņs (茅盾, Mao Dun), publicēja “Ķīnas literatūras un mākslas darbinieku deklarāciju” (中国文艺工作者宣言, Zhongguo wenyi gongzuozhe xuanyan), kurā visus mākslas un literatūras darbiniekus aicināja pretoties pilsoņu karam un cīnīties par neatkarību un atbrīvošanu. 16. jūlijā Sjao Huna devās uz Tokiju. 1936. gadā Sjao Huna kopumā uzrakstīja vairāk nekā 21 īsprozas darbu un 2 prozas krājumus – “Tirgus iela” (商市街, Shang shi jie) un “Tilts” (桥, Qiao) –, kas tika izdoti dažādos literatūras laikrakstos. 1937. gada janvārī rakstniece atgriezās Šanhajā, taču līdz ar japāņu uzbrukumu 13. augustā ar Sjao Dzjuņu pārbēga uz Vuhaņu un iepazinās ar rakstnieku Duaņmu Hunlianu (端木蕻良, Duanmu Hongliang), kā arī iesāka rakstīt “Hulanhes memuārus” (呼兰河传/呼蘭河轉, Hulanhe zhuan). Tie no 1941. gada septembra līdz decembrim sērijveidā tika izdoti Honkongas laikrakstā “Sjindao Žibao” (星岛日报/星島日報, Xingdao ribao). No 1937. līdz 1941. gadam Sjao Huna uzrakstīja vairākus prozas un dzejas darbus, kā arī apkopoja dažus stāstu, dzejoļu krājumus un vēstules, ko izdeva dažādos literatūras laikrakstos. 1941. gadā rakstniece uzsāka darbu pie sava pēdējā romāna “Ma Bole” (马伯乐/馬伯樂, Ma Bole) – satīras, kas stāsta par galveno varoni ar tādu pašu vārdu un viņa neveiksmīgajiem centieniem aizbēgt no kara. Šis romāns tika publicēts Honkongas literatūras laikrakstos. 1981. gadā tika izdota darba pilnā versija. 

Sjao Hunas daiļrade no dažādiem aspektiem apraksta Mandžūrijas lauku rajonu zemnieku un nabadzīgo cilvēku dzīvi, it īpaši sieviešu ciešanas, slimības, nabadzību un vardarbību tā laika vēstures fonā.

Darbs “Dzīves un nāves līdzenums” no sieviešu skatupunkta apraksta fiziskās un garīgās ciešanas, grūtniecību un dzemdības, izsalkumu, slimības un nāvi Mandžūrijas laukos 20. gs. 30. gados, kad Mandžūriju okupēja japāņu armija.

Darbs “Tirgus iela” ir Sjao Hunas autobiogrāfiskās esejas par noteiktu laikposmu viņas dzīvē, kas ir rakstītas, izmantojot stāstījumu, kas atspoguļo autores pasaules redzējumu. Darbs apraksta stāstnieces dzīvi Harbinā no 1932. gada vasaras līdz 1934. gada maijam, kas bija nosacīti stabils dzīves periods. Esejas sākas no brīža, kad viņa un Sjao Dzjuņs uzsāk kopdzīvi, līdz laikam, kad abi pamet Harbinu un dodas uz Cjindao.

“Hulanhes memuāri” ir autobiogrāfisks darbs, kas tematiski ir ļoti līdzīgs “Dzīves un nāves līdzenumam”. Darbs ir sadalīts septiņās nodaļās, kas stāsta par dažādām vietām, personām un likteņiem rakstnieces dzimtajā Hulaņas apgabalā. Darbs ir bagāts vēstījums par laiku kopā ar vectēvu. Tajā ir ainas no autores pašas dzīves un citu cilvēku traģiskajiem likteņiem. 

Sjao Hunas darbi ir tulkoti vairākās valodās – krievu, vācu, korejiešu, japāņu un angļu. Hovards Goldblats (Howard Godblatt) tiek uzskatīts par ievērojamāko autores darbu tulkotāju, kurš angļu valodā ir iztulkojis viņas trīs romānus un divus prozas darbus.

Autores darbi un dzīvesgājums ir ekranizēts filmās, operā un teātra uzvedumos. Režisora Huo Dzjeņcji (霍建起, Huo Jianqi) 2013. gadā uzņemtā filma “Sjao Huna” un Sjujas Aņhua (许鞍华, Xu Anhua) 2014. gada “Zelta laikmets” (黄金时代, Huangjin shidai) atspoguļo rakstnieces biogrāfiju. No 2017. līdz 2022. gadam Heilundzjanas provincē tika iestudētas divas teātra izrādes, viena opera Pekinā – Ķīnas Nacionālajā operā (中央歌剧院, Zhongyang gejuyuan). Arī to centrālais temats bija rakstnieces mūžs. 

Sjao Hunas darbi ir izpelnījušies tādu slavenu Ķīnas rakstnieku un dzejnieku kā Liņa Sjandži (林贤治, Lin Xianzhi), Sja Džicjina (夏志清, Xia Zhiqing), Lu Sjuņa un Mao Duņa uzslavas. 1986. gadā netālu no Sjao Hunas dzimtajām mājām Hulaņas apgabalā tika atvērts memoriālais muzejs (萧红纪念馆/蕭紅紀念館, Xiao Hong jinianguan). Savukārt 2009. gadā Heilundzjanas provincē tika nodibināta Sjao Hunas pētniecības asociācija (萧红研究会/蕭紅研究會, Xiao Hong yanjiuhui). 2009. gada jūlijā rakstnieces vārdā tika nosaukta literatūras balva (萧红文学奖/蕭紅文學將, Xiao Hong wenxuejiang), ko piešķir ik pēc četriem gadiem.