Fantāzijas literatūrā darbības vide tiek atspoguļota kā iedomāta vai hipotētiska paralēlā pasaule, kurā dzīvo vai uz laiku nokļūst darba varoņi. Stāstījumā nozīmīga loma ir pārdabiskām būtnēm (pūķiem, nārām, vilkačiem), maģijai, aizguvumiem no dažādu tautu mitoloģiskajiem tekstiem. Sižets atbilst mītiskā meklējuma (quest) struktūrai; darbu centrālā tēma parasti ir globāls konflikts starp labo un ļauno.

Žanra vispārējās teorētiskās iezīmes pirmo reizi definēja angļu rakstnieks un valodnieks Džons Ronalds Ruels Tolkīns (John Ronald Reuel Tolkien) esejā “Par teiksmainiem stāstiem” (On Fairy Stories, 1947), kurā fantāzija raksturota kā redzamajai pasaulei līdzās pastāvošu alternatīvu pasauļu veidošana rakstnieka iztēlē. Dž. R. R. Tolkīna skatījumā fantāzijas žanrs, neparastos veidos kombinējot reāli esošas parādības, spēj savienot dažādus skatījumus uz pasauli un ar iztēles palīdzību ļauj izdarīt secinājumus par pastāvošo realitāti. Tādējādi fantāzija ne tikai izmaina ierasto skatījumu uz pasauli, bet arī izskaidro mītu mūsdienu cilvēkam saprotamā laikmeta kontekstā, tāpēc fantāzijas žanram ir gan modernā mīta, gan psiholoģiskās prozas funkcijas. 

Fantāzijas literatūras pirmsākumi Rietumu kultūrvidē atrodami gan folklorā, gan viduslaiku bruņinieku romānā, tomēr tai raksturīgās īpatnības sāka veidoties tikai romantisma laikmetā. Tas skaidrojams gan kā reakcija uz apgaismības racionālisma tendencēm, gan kā sekas interesei par folkloras mantojuma apzināšanu, kas aizsākās romantisma laikmetā. Jau šajā laikā veidojās žanra pamatpozīcijas: fantāzija atrodas opozīcijā reālistiskajam romānam un apstrīd atzinumu, ka pastāv viens nosacīti patiess īstenības attēlojums; žanrs izmanto pārdabiskos elementus kā simbolisku garīgu procesu atainojuma paņēmienu. Kā atsevišķs žanrs fantāzija tika formulēta Dž. R. R. Tolkīna literārās darbības laikā, kuras kulminācija bija romāns “Gredzenu Pavēlnieks” (The Lord of the Rings, 1954–1955). Šis romāns fantāzijas žanru padarīja popularu gan literātu, gan lasītāju vidū. Fantāzijas žanrs mūsdienās iedvesmojis arī citus kultūras virzienus: mākslu (Fantasy art stilistika), mūziku (īpaši spēlfilmām un datorspēlēm komponēta mūzika, kurā bieži sastopami folkloras un postfolkloras mūzikas virzienu elementi) un kinematogrāfiju (populāru žanra darbu ekranizācijas), lomu un galda spēles (LARP – live action role playing games, fantāzijas kāršu spēles). Kopš 20. gs. 60. gadiem fantāzijas žanrs ieguvis nozīmīgu vietu literatūrpētniecībā.

Fantāzijas žanru iedala vairākos paveidos, kuros nereti vērojama dažādu žanru (šausmu literatūras, zinātniskās fantastikas u. c.) pazīmju apvienošana. Populārākie no šiem paveidiem: zobena un burvestību fantāzija (uzsvars uz piedzīvojumiem, dominē stereotipiski varoņtēli), varoņfantāzija (varoņa piedzīvojumi iedomātā pasaulē, kurā būtiska ir maģija un pārdabiskais), pilsētas jeb laikmetīgā fantāzija (darbība notiek mūsdienu pilsētvidē), kristīgā fantāzija (labā un ļaunā konflikts kristīgajā reliģijā), tumšā jeb šausmu fantāzija (līdzās pastāv fantāzijas un šausmu literatūras elementi), zinātniskā fantāzija (apvienotas fantāzijas un zinātniskās fantastikas pazīmes), paranormālā romance (saplūst fantāzijas un romantiskā romāna iezīmes), komiskā fantāzija (tiek parodēti klasiskās varoņfantāzijas elementi) un citi. Mūsdienu fantāzijai raksturīga rotaļa ar žanra tradicionālajām sastāvdaļām un ierasto paradigmu maiņa. Arvien nozīmīgāku vietu fantāzijas žanrs ieņem arī bērnu un jauniešu literatūrā.

Anglofonajā kultūrā laikposmā no 19. gs. līdz 21. gs. sākumam: Mērijas Šellijas (Mary Shelley) darbs “Frankenšteins jeb Jaunais Prometejs” (Frankenstein Or The Modern Prometheus, 1818), Brema Stokera (Bram Stoker) “Drakula” (Dracula, 1897), Edgarsa Alana Po (Edgar Allan Poe) stāsti (1832–1849), Hovarda Filipa Lavkrafta (Howard Phillip Lovecraft) stāsti (1919–1935), Dž. R. R. Tolkīna “Hobits” (The Hobbit, 1937), “Gredzenu pavēlnieks” un “Silmarilliona” (The Silmarillion, 1977), Klaiva Steipla Lūisa (Clive Staples Lewis) “Nārnijas hronikas” (Chronicles of Narnia, 1950–1956), Ursulas Krēberes Le Gvinas (Ursula Kroeber Le Guin) “Jūrzemes burvis” (Wizard of Earthsea, 1968–2001), Annas Raisas (Anne Rice) “Intervija ar vampīru” (Interview with a Vampire, 1976), Terija Pračeta (Terry Pratchett) “Diskpasaule” (Discworld, 1983–2015), Terija Bruksa (Terry Brooks) “Šannara” (Shannara, 1977–1985), Stīvena Kinga (Stephen King) “Tumšais tornis” (Dark Tower, 1982–2012), Roberta Džordana (Robert Jordan) “Laika rats” (Wheel of Time, 1990–2013), Terija Gudkainda (Terry Goodkind) “Patiesības zobens (Sword of Truth, 1994– ), Filipa Pulmana (Phillip Pullman) “Tumšās matērijas” (His Dark Materials, 1995–2000), Džordža Reimonda Ričarda Mārtina (George Raymond Richard Martin) “Dziesma par ledu un uguni” (Song of Ice and Fire, 1996– ), Dž. K. Roulingas (J. K. Rowling) “Harijs Poters” (Harry Potter, 1997–2007), Nīla Geimena (Neil Gaiman) “Amerikāņu dievi” (American Gods, 2001) un citi. Žanram attīstoties arī ārpus anglofonās kultūrvides, starptautisku atpazīstamību iemanto arī citu valstu fantāzijas rakstnieki: vācu autoru Mihaela Endes (Michael Ende) darbs “Bezgalīgais stāsts” (Die unendliche Geschichte, 1979) un Kornēlijas Funkes (Cornelia Funke) “Tintessirds” (Tintenwelt, 2004–2007), poļu autora Andžeja Sapkovska (Andrzej Sapkowski) “Raganis” (Wiedźmin, 1994–1999), krievu autores Marijas Semjonovas (Мария Васильевна Семёнова) “Vilku suns” (Волкодав, 1995–2000) un citi.