Mo Jeņs ir viens no zināmākajiem Ķīnas modernās literatūras pārstāvjiem, kura darbiem raksturīgs reālisma un pārdabiskā sajaukums, vardarbība un seksuāla rakstura tematika. Rakstnieks ir piedzīvojis Lielo badu (三年苦难时期, san nian kunan shiqi, 1959–1961) un Kultūras revolūcijas (文化大革命, Wenhua dageming) laiku (1966–1976), kas uz viņa darbiem ir atstājuši neizdzēšamu iespaidu. Mo Jeņs rakstnieka karjeru aizsāka 1981. gadā. Literatūras kritiķi autora daiļradi saista ar sakņu meklēšanas literatūru (寻根文学, Xungen wenxue), taču vienlaikus tā ir ļoti daudzpusīga un iekļauj arī ekspresionisma, modernisma un maģiskā reālisma elementus. Mo Jeņa daiļradi visspēcīgāk ir ietekmējuši šādi rakstnieki: Henriks Senkevičs (Henryk Sienkiewicz), Hulio Kortāsars (Julio Cortázar), Džeimss Džoiss (James Joyce), Gabriels Garsija Markess (Gabriel García Márquez) un Lu Sjuņs (鲁迅, Lu Xun).

Rakstnieks piedzima zemnieku augstākās vidusšķiras ģimenē, kas neatbilda tālaika sabiedrības normām, tāpēc Mo Jeņam bija grūta bērnība. Viņš bieži cieta izsalkumu un, neskatoties uz savām labajām atzīmēm, Kultūras revolūcijas sākumā bija spiests pamest skolu, strādāt lauku darbus un kā līgumstrādnieks darboties kokvilnas sēklu eļļas rūpnīcā. Mo Jeņs 1976. gadā iestājās Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijā (中国人民解放军, Zhongguo renmin jiefangjun), kur bija politiskais komisārs un propagandas ierēdnis.

20. gs. 80. gadu sākumā Mo Jeņs arī nopietni pievērsās rakstniecībai. Viņa stāstus atzinīgi novērtēja militārās prozas rakstnieki Sju Huaidžuns (徐怀中, Xu Huaizhong) un Liu Jižaņs (刘毅然, Liu Yiran). Šie panākumi deva iespēju no 1984. līdz 1986. gadam studēt literatūru bakalaura līmeņa studijās Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijas Nacionālās aizsardzības universitātes Mākslas institūtā (中国人民解放军国防大学军事文化学院, Zhongguo renmin jiefangjun guofang daxue junshi wenhua xueyuan).

No 1989. līdz 1991. gadam rakstnieks studēja Lu Sjuņa Literatūras institūta (鲁迅文学院, Lu Xun wenxueyuan) un Pekinas Pedagoģijas universitātes (北京师范大学, Beijing shifandaxue) kopīgi izveidotajā maģistrantūras programmā.

Mo Jeņa dienesta laikā, 1981. gadā, literatūras laikraksta “Liaņči” (莲池, Lianchi) 5. izdevumā rakstnieks publicēja savu pirmo prozas darbu “Līst pavasara lietus” (春夜雨霏霏, Chun yeyu feifei). Nākamo četru gadu laikā paralēli armijas pienākumiem ziņu un propagandas jomā rakstnieks ieguva vairākas militārās pakāpes, piemēram, pirmās pakāpes instruktors, vecākais leitnants un trešā ranga kapteinis. Literatūras laikrakstos “Liaņči” un “Sjaošuo Juebao” (小说月报, Xiaoshuo yuebao) Mo Jeņs publicēja vairākus īsprozas darbus – “Ceļš, kur tirgo kokvilnu” (售棉大路, Shoumian dalu, 1983) un “Tautas mūzika” (民间音乐, Minjian yinyue, 1983) –, taču 1985. gadā lasītāju uzmanību sāka pievērst ar garstāstiem “Caurspīdīgais redīss” (透明红萝卜, Touming hongluobu), “Sprādziens” (爆炸, Baozha) un “Baltā suņa šūpoles” (白狗秋千架, Baigou qiuqianjia). 1986. gads bija viens no svarīgākajiem rakstnieka karjerā, kad dažādos literatūras laikrakstos sērijveidā tika publicētas piecas nodaļas no autora viszināmākā darba “Sarkanais gaoļans” (红高粱, Hong gaoliang), kas nākamajā gadā tika izdots kā romāns.

Laikā no 1988. līdz 1992. gadam tika izdoti Mo Jeņa romāni “Zālēdāju klans” (食草家族, Shicao jiazu) un “Vīna Republika” (酒国, Jiuguo). 1992. gadā angļu valodā pirmo reizi tika pārtulkots garstāsts “Sprādziens”. 1996. gadā izdeva romānu “Lielas krūtis, ražens dibens” (丰乳肥臀, Fengru feitun). Nākamajā gadā Mo Jeņs pameta armiju un uzsāka darba gaitas vietējā avīzē “Dzjaņča Žibao” (检察日报, Jiancha ribao), kurā nodevās scenāriju rakstīšanai. No 2003. līdz 2009. gadam iznāca tādi romāni kā “41 petarde” (四十一炮, Sishiyi pao, 2003), “Nogurums no dzīves un nāves” (生死疲劳, Shengsi pilao, 2006) un “Varde” (蛙, Wa, 2009). Mo Jeņs 2012. gadā ieguva Nobela prēmiju literatūrā. Tā paša gada nogalē viņš uzņēmās viesprofesora pienākumus Cjindao Zinātnes un tehnoloģiju universitātē (青岛科技大学, Qingdao keji daxue). 2013. gada maijā Mo Jeņs arī uzsāka darbu Pekinas Pedagoģijas universitātē kā pasniedzējs un Starptautiskā Rakstniecības centra (国际写作中心, Guoji xiezuo zhongxin) vadītājs. No 2013. gada Mo Jeņs ir saņēmis vairākus goda doktora titulus no dažādām pasaules universitātēm un ar panākumiem turpinājis rakstnieka karjeru.

Mo Jeņa darbi ir īpaši ar to, ka darbība vienmēr notiek lauku apvidū, arī viņa dzimtajā Gaomi. Darbos atspoguļojas patiesi vēsturiskie notikumi, sākot no Cjiņu dinastijas (清朝, Qing Chao) beigām līdz pat 21. gs. sākumam. Darbos tiek kritizēts koloniālisms, Mao Dzeduna (毛泽东/毛澤東, Mao Zedong) valdības sliktā vadība, reformu laikmeta komercializācija un dekadence. Mo Jeņa darbiem parasti ir raksturīgs pirmās personas stāstījums, ko vēsta dažādi varoņi. Rakstnieka daiļrade ir ļoti plaša un ietver 11 romānus, 39 garstāstus, 14 īsprozas darbus un 12 scenārijus. Starp viszināmākajiem darbiem ir romāni “Sarkanais gaoļans”, “Lielas krūtis, ražens dibens”, “Nogurums no dzīves un nāves”, “Vīna Republika” un citi.

Romānā “Sarkanais gaoļans” stāstīts par notikumiem no 1923. gada līdz atvēršanās politikas laikam rakstnieka dzimtajā Šaņdunas provincē. Darbs sākas ar to, ka galvenā varoņa jeb stāstnieka ‘es’ vectēvs Ju Džanao (余占鳌, Yu Zhanao) ar savu 15 gadus veco dēlu un dažiem ciema iedzīvotājiem dodas pretuzbrukumā japāņu okupantiem. Ju Džanao sievas nāve karalaukā ir kā pavediens, kas saista pagātni ar tagadni, kurā stāstnieks ‘es’ apraksta karalaiku un ģimenes vēsturi no brīža, kad kāzu nestuvju nesējs Ju Džanao iemīlas Dajā Fenliaņā (戴凤莲, Dai Fenglian). Daja Fenliaņa ir apprecināta ar bagāta vīndara dēlu Šanu Piaņlanu (单扁郎, Shan Pianlang), kurš ir slims ar lepru. Pēc tam Ju Džanao nogalina Dajas Fenliaņas līgavaini un vīratēvu. Abi ar sievu uzsāk kopdzīvi no nelaiķiem pārņemtajā gaoļana vīna darītavā. Būdams pārgalvīgs un drosmīgs cilvēks, Ju Džanao kļūst par bandītu vadoni, taču vēlāk par partizānu komandieri. Viņš cīnās pret japāņu iebrucējiem un mēģina izdzīvot kara apstākļos. Darbs noslēdzas 20. gs. 70. gados, kad stāstnieks ‘es’ atgriežas pie senču kapa.

Romāns “Lielas krūtis, ražens dibens” apraksta Šanguanu (上官, Shangguan) ģimenes likteni, ko 1. personā stāsta dēls Dzjiņtuns (金童, Jintong). Tas ietver dažādus Ķīnas vēstures periodus no otrā Ķīnas–Japānas kara (1937–1945) līdz pat mūsdienu atvēršanās politikas laikam 20. gs. 80. gados. Dzjiņtuns no sākuma iepazīstina lasītāju ar savu māti Lu Šanguanu (鲁上官, Lu Shangguan), kura jau trīs gadu vecumā palika par bāreni, 16 gados tika izprecināta un vēlāk dzemdēja deviņus bērnus – astoņas meitas no astoņiem dažādiem tēviem un dēlu Dzjiņtunu no zviedru misionāra. Romāns sākas ar Dzjiņtuna dzimšanu 1938. gadā japāņu okupācijas laikā, kad visa ģimene pieredzēja dažādas kara šausmas. Šajā darbā cilvēka liktenis vēstures griežos ir viena no centrālajām tēmām, ko parāda meitu dzīves ceļš – kāzas ar nacionālistu virsnieku, Ķīnas Komunistu partijas (中国共产党/中國共產黨, Zhongguo gongchandang) ierēdni, amerikāņu bumbvedēja pilotu un sakropļotu karavīru. Viena no meitām kļūst par prostitūtu, bet cita sajūk prātā, uzskatot, ka viņa ir putns. Dēls Dzjiņtuns piedzīvo Kultūras revolūciju un jaunās atvēršanās politikas laika korupciju.

Darbs “Nogurums no dzīves un nāves” ir bagāts ar ķīniešu kultūras elementiem. Mo Jeņs izmanto budismam raksturīgo reinkarnāciju kā stāstījuma veidu un ar zemes īpašnieka Sjimeņ Nao (西门闹, Ximen Nao) vairākām pārdzimšanas reizēm parāda savu vēstures skatījumu laika periodā pēc 1949. gada Gaomi. Romāna gaitā Sjimeņ Nao reinkarnējas kā suns, cūka, mērkaķis, ēzelis, vērsis un cilvēks un piedzīvo dzīves absurdu un revolūcijas ironiju dažādos vēstures posmos.

Mo Jeņs tiek uzskatīts par vienu no visnozīmīgākajiem mūsdienu Ķīnā dzīvojošajiem rakstniekiem, kura darbi ir tulkoti angļu, franču, vācu, spāņu, nīderlandiešu, latviešu un daudzās citās pasaules valodās.

Mo Jeņa darbi un scenāriji ir ekranizēti godalgotās filmās un televīzijas seriālos. Džana Jimou (张艺谋, Zhang Yimou) filma “Sarkanais gaoļans” (1987) ieguva vairākas godalgas dažādos vietējos un starptautiskos filmu festivālos, t. sk. “Zelta lāča” balvu (Goldener Bär), “Simts ziedu” balvu (大众电影百花奖, Dazhong dianying baihua jiang) un citas. Scenārijs Honkongas režisora Jena Hao (嚴浩, Yan Hao) filmai “Saulei ir ausis” (太阳有耳, Taiyang you er, 1996) Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā (Internationale Filmfestspiele Berlin) ieguva “Sudraba lāča” balvu par labāko režiju (Silberner Bär / Beste Regie). Džana Jimou filma “Laimīgais laiks” (幸福时光, Xingfu shiguang, 2000) brīvi ekranizēta pēc darba “Meistar, jo tālāk, jo trakāk!” (师傅越来越幽默, Shifu yuelaiyue youmo, 2001) motīviem. 2003. gadā režisora Huo Dzjaņcji (霍建起, Huo Jianqi) uzņemtā filma “Nuaņa” (暖, Nuan) ir balstīta uz darbu “Baltā suņa šūpoles”, kas 2003. gada Tokijas Starptautiskajā kinofestivālā (東京国際映画祭, Tōkyōkokusaieigasai) ieguva Grand Prix balvu. 2014. gadā režisors Džens Sjaoluns (郑晓龙, Zheng Xiaolong) uzņēma seriālu “Sarkanais gaoļans”.

Mo Jeņa rakstnieka karjera ir bijusi nopelniem bagāta, it īpaši tādēļ, ka viņš ir otrais Ķīnas autors, kurš ieguva Nobela prēmiju literatūrā. Autors ir saņēmis vairākas vietējās literatūras balvas, t. sk. prestižo Mao Duņa literatūras balvu (茅盾文学奖, Mao Dun wenxuejiang, 2011), kā arī vairākus starptautiskos apbalvojumus – Lauras Bataijonas balvu (Prix Laure Bataillon, 2001), Starptautisko Nonīno literatūras balvu (Premio Nonino, 2005), Fukuokas Āzijas kultūras balvu (福岡アジア文化賞, Fukuoka Ajia Bunkashō, 2006), Ņūmena Ķīniešu literatūras balvu (Newman Prize for Chinese Literature, 2009), Manhe balvu (Manhae Prize, 2011) un citas. Mo Jeņs ir saņēmis arī doktora goda nosaukumus no vairākām pasaules universitātēm.