No vēsturiskajiem dokumentiem nav skaidri zināms, kurā laikā aizsākusies tradīcija uzstādīt publiskajā ārtelpā vai iekštelpās Ziemassvētkiem veltītu egli ar visiem zariem un skujām. Ziemassvētku eglīte kā vēsturisks fenomens zinātniski ir maz pētīta; ir daudzas populārzinātniskas grāmatas, kuru autori nav veikuši avotu kritisko analīzi un ir balstījušies tikai uz jau esošām interpretācijām, tās neizvērtējot.
Par Ziemassvētku eglītes tradīcijas pastāvēšanu pirms 16. gs. tikpat kā nav ziņu. Pastāv dokumentēta sena, pirmskristietības periodā sākusies tradīcija Eiropā ziemas saulgriežu laikā nest mājās koka bluķi, lai to rituālā veidā sadedzinātu. Šāda tradīcija ir aprakstīta jau senajos skandināvu pirmskristietības ziemas vidus svētkos (Jul). Bluķa nešana no meža uz publiskas pulcēšanās vietām ārēji līdzīgā formā sastopama arī mūsdienās plašā reģionā no bijušās Dienvidslāvijas teritorijas (piemēram, Serbijā un Melnkalnē) līdz pat Baltijas jūrai (piemēram, Latvijā). Tomēr, vai bluķim, kas ir bez zariem un skujām, ir kāds tiešs sakars ar zaļo Ziemassvētkos rotāto egli, nav zināms. Samērā plaši izplatīta un sena ir arī tradīcija Ziemassvētkos izmantot mūžzaļus augus, piemēram, āmuli (Viscum), ileksi (Ilex aquifolium), īvi (Taxus baccata), tūju (Thuja), priedi (Pinus), siltākos reģionos akmensozolu (Quercus ilex). Eiropas ziemas saulgriežu tradīcijām ir raksturīgi arī dažādi gaismas un uguns izmantošanas veidi, sākot ar ugunskuriem, bluķa sadedzināšanu un beidzot ar lampu vai sveču ievietošanu logos. Tādā veidā Ziemassvētku eglītē atrodami elementi, kuri Eiropā raksturīgi ziemas saulgriežu svinēšanai.
Pastāv vairākas populāras Ziemassvētku egles kā kristīgās, ar Kristus dzimšanas svētkiem (25. decembris) saistītas tradīcijas izcelšanās leģendas; tās ir tikušas izmantotas, lai nostiprinātu reģionālo vai konfesionālo identitāti 19. gs. otrajā pusē, kā arī tūrisma mārketinga nolūkos 21. gs. sākumā.