Ķīniešu valodā kopējais runātāju skaits ir gandrīz 1,4 miljardi cilvēku kontinentālajā Ķīnā, Taivānā, Honkongā, Makao, Singapūrā, kā arī ķīniešu kopienās citās valstīs.
ķīniešu valoda
sinotibetiešu valodu saimes valoda
Saistītie šķirkļi
Reklāmas ķīniešu valodā. Honkonga, 2014. gads.
ķīniešu valoda
Nosaukums ķīniešu valoda
Nosaukums oriģinālvalodā 汉语
Ģenealoģiskā klasifikācija: saime sinotibetiešu
Tipoloģiskā klasifikācija izolējoša valoda
Oficiālā valoda
- Ķīnas Tautas Republikā
- Singapūrā
- Ķīnas Republikā Taivānā
- Honkongā
- Makao
Valodas kods (ISO 1) zh
Valodas kods (ISO 2) chi
Satura rādītājs
Dialekti
Ķīnā 92 % iedzīvotāju ir haņu tauta, tās pārstāvji runā dažādos ķīniešu valodas dialektos. Kopš 1955. gada Ķīnas Tautas Republikas valsts valodas statuss ir t. s. putunhua (普通话, pŭtōnghuà), kuras pamatā ir Ziemeļķīnas dialekti. Rietumos tos sauc par mandarīnu dialektiem, bet ķīniešu valodā par guaņhua (官话, guānhuà). Putunhua fonētiskais standarts ir Pekinas dialekts, leksisko bāzi veido ziemeļu dialekti, bet gramatikas pamatā ir literārā valoda baihua (白话, báihuà).
Dialektus parasti iedala desmit grupās, kurām ir apakšgrupas. Ziemeļķīnas dialekti tiek runāti uz ziemeļiem no Jandzi upes un dienvidrietumu Ķīnā. Tajos runā ap 70 % valsts iedzīvotāju. Šo dialektu grupu veido šādas apakšgrupas: Pekinas, ziemeļaustrumu, dzi-lu, dzjao-liao, Centrālā līdzenuma, laņ-jiņ, dzjan-huai un dienvidrietumu dialekti. Citi ķīniešu valodas dialekti tiek iedalīti šādās grupās: vu, miņ, jue, dzjiņ, hakka (kedzja), gaņ, sjan, huei, pinhua (skat. 1. tabulu). Daži dialekti joprojām nav klasificēti. Etnisko minoritāšu valodas, piemēram, tibetiešu, mongoļu, uiguru, mjao, jao, bai un citas, nav ķīniešu valodas dialekti.
No fonoloģijas, leksikas un gramatikas viedokļa ķīniešu valodas dialekti ļoti atšķiras, daudzi nav savstarpēji saprotami. Svarīgākais kritērijs dialektu klasifikācijā ir balsīgu iniciāļu evolūcija: vu dialektu grupā un dažos sjan grupas dialektos balsīgi iniciāļi saglabājušies kā atsevišķa klase, bet citās grupās tie evolucionējuši nebalsīgos iniciāļos. Citi kritēriji ir toņu skaits un sandhi – toņu variācijas atkarībā no blakus esošajiem toņiem.
| 1. tabula. Ķīniešu dialektos runājošo aptuvenais skaits (mlj) | |
| Guaņhua dialekti | Līdz 1000 |
| Ziemeļu un ziemeļrietumu dialekti: | pārsniedz 500 |
| Ziemeļaustrumu (Heilundzjanā, Dzjiliņā, Liaoninā) | |
| Pekinas (Pekinā; Hebejā; Iekšējā Mongolijā) | |
| Dzi-lu (Hebejā, Šaņdunā) | |
| Dzjao-liao (Šaņdunas pussalā, Liaodunas pussalā) | |
| Centrālā līdzenuma (Henaņā, Šaaņsji, Cjinhajā; Sjiņdzjanā) | |
| Laņ-jiņ (Gaņsu; Ninsja, Sjiņdzjanā) | |
| Dienvidrietumu dialekti (Hubejā, Sičuaņā, Guidžou, Juņnaņā, Hunaņā, Šaaņsji; Guansji) | pārsniedz 270 |
| Austrumu dialekti: Dzjan-huai (Dzjansu, Aņhujā) | pārsniedz 80 |
| Citi dialekti | 342–393 |
| Vu (Šanhajā; Dzjansu, Džedzjanā, Aņhujā) | 77–80 |
| Miņ (Fudzjaņā, Guandunā, Hainaņā, Taivānā) | 70-71 |
| Jue (Honkongā, Makao; Guandunā) | 62–73 |
| Dzjiņ (Šaņsji) | 46 |
| Sjan (Hunaņā) | 37 |
| Hakka (Guandunā, Fudzjaņā, Dzjansji, Taivānā; Guansji) | 38–48 |
| Gaņ (Dzjansji) | 21–31 |
| Huei (Aņhujā) | 3–5 |
| Pinhua (Guansji) | 2 |
| Autores veidota | |
Fonoloģija
Ķīniešu valoda ir morfosillabiska: zilbe ir vismazākā fonētiskā vienība, viena zilbe ir viena morfēma – vismazākā nozīmes vienība. Morfēmas var funkcionēt kā pilnnozīmes vārdi, palīgvārdi vai vārdu daļas. Sastopamas arī vairākzilbīgas morfēmas, piemēram, fonētiskajos aizguvumos: 拉脱维亚 Lātuōwéiyà ‘Latvija’, 咖啡 kāfēi ‘kafija’.
Ķīniešu zilbes segmenti ir iniciālis (līdzskanis) un fināle (skaņu komplekss). Putunhua zilbes struktūra ir šāda: (L) (P) P (P/N), kur L – līdzskanis, P – patskanis, N – nazāls līdzskanis. Izņemot pamatpatskani, kas atrodas finālē, citas skaņas zilbē nav obligātas, bet vienīgie iespējamie fināles līdzskaņi ir nazālie [n] un [ŋ]. Skaņu kombinācijas zilbēs ir stingri noteiktas, to kopējs skaits ir ap 400.
Ķīniešu valoda ir tonāla. Tonis ir zilbes neatņemams elements: mainoties tonim, mainās morfēmas nozīme. Toņu skaits dialektos variējas, piemēram, Pekinas dialektā ir četri toņi un neitrālais tonis (skat. 1. attēlu), kopā ar toņiem zilbju skaits ir ap 1300.
Kopš 1958. gada hieroglifu izrunu pēc putunhua normām pieraksta ar latīņu burtiem saskaņā ar fonētiskās transkripcijas sistēmu piņjiņ (拼音, pīnyīn) (skat. 2. tabulu).
| 2. tabula. Putunhua zilbju piemēri | |||||||||
| Fināle Iniciālis | i | ia | ie | iao | iu | ian | in | iang | ing |
| d | di | dia | die | diao | diu | dian | ding | ||
| t | ti | tie | tiao | tian | ting | ||||
| n | ni | nie | niao | niu | nian | nin | niang | ning | |
| l | li | lia | lie | liao | liu | lian | lin | liang | ling |
| Autores veidota | |||||||||
Gramatika
Ķīniešu valodā ir liels homonīmu skaits. Viens no homonīmijas kompensācijas mehānismiem ir salikteņu darināšana. Putunhua leksikonā 12 % vārdu ir vienzilbīgi, 68 % divzilbīgi un 20 % ir vārdi ar trīs un vairāk zilbēm.
Ir vairāki salikteņu darināšanas principi:
- sinonīmisku sakņu savienošana:
奇怪 qíguài ‘dīvains, jocīgs’ (burtiski ‘dīvains + jocīgs’); 楼房 lóufáng ‘ēka’ (burtiski ‘ēka + māja’).
- antonīmisku sakņu savienošana:
左右 zuǒyòu ‘aptuveni’ (burtiski ‘pa kreisi + pa labi’); 父母 fùmŭ ‘vecāki’ (burtiski ‘tēvs + māte’).
- sakņu savienošana pēc definīcijas principa:
电脑diànnăo ‘dators’ (burtiski ‘elektrība + smadzenes’); 飞机 fēijī ‘lidmašīna’ (burtiski ‘lidot + ierīce’).
- afiksācija:
音乐家 yīnyuèjiā ‘mūziķis’ (burtiski ‘mūzika + piedēklis, kurš izsaka darītāju’);
可爱kě’ài ‘jauks, mīļš’ (burtiski ‘priedēklis, kurš izsaka varēšanu, var + mīlēt’).
Ķīniešu valoda pieder pie analītiskā jeb izolējošā valodu tipa: morfēmas ir nošķirtas, to skaits vārdā ir zems, attieksmes starp vārdiem tiek izteiktas ar palīgvārdiem un fiksētu vārdu secību. Dominē SVO tips. Aktuāls ir dalījums tēmā un rēmā, jo ķīniešu valodā tēma dominē pār teikuma priekšmetu un bieži atrodas izteikuma sākumā. Ķīniešu valodai raksturīga vārdšķiru robežu nenoteiktība. Morfēmu nošķirtība ļauj vārdiem transformēties vārdkopās un otrādi:
a. 跳舞 > 跳了半个小时的舞
tiàowŭ > tiàole bànge xiăoshí de wŭ
‘dejot’ > ‘dejoju pusstundu’ (burtiski ‘dejoju pusstundas deju’);
b. 地下铁路 > 地铁
dìxià tiělù > dìtiě
‘pazemes dzelzceļš’ > ‘metro’ (burtiski ‘zeme + dzelzs’).
No semantikas un pragmatikas viedokļa sarežģīta leksika pastāv paralēli salīdzinoši vienkāršai sintaksei. Viena no īpatnībām ir dažādu sintaktisku vienību identisks noformējums. Piem., neatkarīgi no apzīmētāja veida konstrukcija ir šāda: apzīmētājs + partikula 的 de + apzīmējamais vārds:
a. 姐姐的衣服
jiějie de yīfu
‘māsas apģērbi’;
b. 他把[他在法国买的衣服]卖了
tā bă [tā zài Făguó măi de yīfu] màile
‘Viņš ir pārdevis [Francijā nopirktos apģērbus / apģērbus, kurus nopirka Francijā]’.
Ir iespējama palīgvārdu elipse un palīgteikumu savienošana bez īpaša sintaktiskā noformējuma:
我认识一个人叫张三
wǒ rènshi yígerén jiào Zhāng Sān
es pazīt cilvēks saukt Džans Saņs
‘Es pazīstu cilvēku, kuru sauc Džans Saņs’.
Raksturīgas ir rāmja konstrukcijas, kurās saistītie palīgvārdi ir nošķirti un atrodas attiecīgas frāzes sākumā un beigās:
a. 在 ... 之前zài ... zhīqián ‘pirms ...’
b. 如果 ... 的话rúguǒ ... dehuà ‘ja ...’
Izņemot noteiktus gadījumus, daudzskaitļa kategorija netiek izteikta formāli. Ķīniešu valodas īpatnība ir skaitāmie vārdi jeb klasifikatori, kuri raksturo priekšmetu pazīmes un savieno skaitļa vārdus ar lietvārdiem:
三把刀
sān bă dāo
trīs rokturis.KLASIFIKATORS nazis.VIENSKAITLIS
‘trīs naži’
Produktīva ir vārdu reduplikācija. Piemēram, dubultojot darbības vārdus, izsaka darbības īslaicīgumu. Dubultojot īpašības vārdus, izsaka pazīmes lielu intensitāti.
Literārās ķīniešu valodas evolūcijā izdalāmi trīs posmi: senķīniešu valoda guveņ (古文, gŭwén), klasiskā valoda veņjaņ (文言, wényán), sarunvalodas rakstu forma baihua (白话, báihuà).
Literārās valodas veidošanās
Senķīniešu valodas guveņ (14. gs. p. m. ē. – 3. gs. p. m. ē.) vecākie paraugi ir Šanu dinastijas zīlējumu uzraksti uz dzīvnieku kauliem un bruņurupuču bruņām, t. s. dzjaguveņ (甲骨文, jiăgŭwén, 14.–11. gs. p. m. ē). Galvenie šī posma literārie darbi ir “Pieci kanoni” jeb “Vudzjin” (五經/五经, Wŭjīng). Klasiskā valoda veņjaņ ir 5. gs. p. m. ē. – 3. gs. m. ē. periodā tapušo literāro darbu valoda, ieskaitot Konfūcija (孔子, Kǒngzĭ) izteicienu krājumu “Apkopotas runas” jeb ”Luņjui” (論語/论语, Lúnyǔ) un Sima Cjaņa (司馬遷/司马迁, Sīmǎ Qiān) “Vēstures pierakstus” jeb “Šidzji” (史記/史记, Shĭjì). Kā literārās valodas norma veņjaņ pastāvēja līdz 20. gs. sākumam. Taču pakāpeniski rakstu valoda, kuras pamatā bija senā sintakse un leksika, pilnīgi attālinājās no sarunvalodas. 1919. gadā par literāro normu tika pieņemta sarunvalodas rakstveida forma baihua. Slavenas ir Minu un Cjinu dinastijas laika lugas un romāni, rakstīti pēc tā laika sarunvalodas normām (skat. 3. tabulu). Tomēr klasiskā valoda neizzuda pilnībā, jo arī mūsdienu literārajā valodā tiek lietoti veņjaņ vārdi un struktūras.
| 3. tabula. Ķīnas literārie pieminekļi | ||
| Guveņ | Veņjaņ | Baihua romāni |
| „Pieci kanoni” jeb „Vudzjin” (五經/五经, Wŭjīng): „Pārmaiņu kanons” jeb „Jidzjin” (易經/易经, Yìjīng, pirms 6. gs. p. m. ē.); „Dzejas kanons” jeb „Šidzjin” (詩經/诗经, Shījīng, pirms 6. gs. p. m. ē.); „Dokumentu kanons” jeb „Šudzjin” (書經/书经, Shūjīng, pirms 6. gs. p. m. ē.); „Pavasari un rudeņi” jeb „Čuņcju” (春秋/春秋, Chūnqiū, 5.? gs. p. m. ē.); „Rituālu pieraksti” jeb „Lidzji” (禮記/礼记, Lĭjì, 4.–1. gs. p. m. ē.). | „Apkopotas runas” jeb „Luņjui” (論語/论语, Lúnyǔ, 5. gs. p. m. ē.) „Dao un de kanons” jeb „Daodedzjin” (道德經/道德经, Dàodéjīng, 4.? gs. p. m. ē.) „Mendzi” (孟子/孟子, Mèngzi, 4. gs. p. m. ē.) „Vēstures pieraksti” jeb „Šidzji” (史記/史记, Shĭjì, 2. gs. p. m. ē.) | „Trejvalstu vēstures atstāstījums” jeb „Saņguo jaņji” (三國演義/三国演义, Sānguó Yănyì, 14. gs.) „Upes līčos” jeb „Šuihudžuaņ” (水滸傳/水浒传, Shŭihŭ Zhuàn, 14. gs.) „Plūmes zieds zelta vāzē” jeb „Dzjiņpinmei” (金瓶梅/金瓶梅, Jīnpíngméi, 16. gs.) „Sapnis sarkanajā tornī ” jeb „Hunloumen” (紅樓夢/红楼梦, Hónglóu Mèng, 18. gs.) |
| Autores veidota. | ||
Literārās valodas normas noteica arī vārdnīcu sastādītāji. Ķīnas leksikogrāfijas aizsākumi ir hieroglifu saraksti ķīniešu rakstības apguvējiem (9. gs. p. m. ē.). Ķīnas senākā skaidrojošā vārdnīca “Erja” (爾雅/尔雅, Ěryă, burtiski ‘tuvs klasikai’) tika sagatavota 3.–2. gs. p. m. ē. Pasaules vecākā dialektu vārdnīca “Vietējā valoda” jeb “Fanjaņ” (方言/方言, Fāngyán) tapusi 1. gs. p. m. ē. Pirmā vārdnīca, kas izskaidro ķīniešu hieroglifu rakstību un etimoloģiju, ir “Runājot par vienkāršajām rakstzīmēm, skaidrojot saliktās rakstzīmes” jeb “Šuoveņ dzjedzi” (說文解字/说文解字, Shuōwén Jiězì, 2. gs.). Vēsturiskās fonoloģijas svarīgākais avots ir fonētiskā vārdnīca “Sadalītās atskaņas” jeb “Cjejuņ” (切韻/切韵, Qièyùn, 601), kurā tika rekonstruēta senā izruna.
Rakstība
3500 gadu garumā ķīniešu valodas rakstībā izmanto logogrāfisko rakstības sistēmu. Ķīniešu hieroglifi jeb ķīnzīmes haņdzi (汉子, hànzì, ‘haņu tautas rakstu zīmes’) ir logosillabogrammas: viena zīme atbilst vienai morfēmai un vienai zilbei. Hieroglifu kopskaits pārsniedz 90 000, aktīvi lietojamu zīmju skaits ir ap 7000, bet 3000 zīmju zināšanas ļauj lasīt avīzes. Vairākkārtēji aicinājumi atteikties no logogrāfiskās rakstības netika atbalstīti, jo hieroglifos ir dziļš semantisks saturs, tie kompensē homonīmiju un ir nacionālās identitātes simboli.
Kā līdzeklis cīņā ar analfabētismu un vājo ekonomisko stāvokli 20. gs. Ķīnas Tautas Republikā tika īstenota hieroglifu vienkāršošanas programma. Tika vienkāršotas 2236 rakstzīmes. Taivānā, Honkongā un Makao joprojām izmanto pilnās formas hieroglifus (skat. 4. tabulu).
| 4. tabula. Ķīnzīmju piemērs | |
| hànyŭ ‘ķīniešu valoda’ | |
| Pilnā forma: 漢語 | Vienkāršotā forma: 汉语 |
| Autores veidota. | |
Ķīniešu hieroglifi sastāv no pamatatslēgām – grafiskajiem elementiem ar nozīmi un izrunu (kopā 214). Pastāv vairākas hieroglifu klasifikācijas, bet tradicionāli tos iedala sešos veidos liušu (六书, liùshū): fonoideogrammas, piktogrammas, ideogrammas, saliktās ideogrammas, pārveidotās un aizgūtās zīmes (skat. 5. tabulu).
5. tabula. Ķīniešu rakstzīmju klasifikācija liušu
Autores veidota.
| Fonoideogramma: zīmes elementi izsaka semantisko kategoriju un norāda izrunu: 河hé ‘upe’, 湖 hú ‘ezers’. Nozīmes atslēga 氵‘ūdens’, fonētiskās atslēgas 可kě, 胡hú. Piktogramma: shematizēts priekšmeta zīmējums: 山 shān ‘kalns’. Rakstzīmes evolūcijas posmi: 日rì ‘saule’. Evolūcijas posmi: Ideogramma: zīme vai zīmju kopa, kas izsaka abstraktu jēdzienu: 一 yī ‘viens’, 二 èr ‘divi’, 三 sān ‘trīs’, 凹 āo ‘ieliekts’, 凸 tū ‘izliekts’. 休xiū ‘atpūsties’. Veidojas no zīmēm人 ‘cilvēks’ un木 ‘koks’ > cilvēks atpūšas pie koka. Aizgūtā zīme: zīme, kas tiek pārņemta no kāda vārda, lai pierakstītu citu vārdu ar līdzīgu izrunu: 又yòu ‘labā roka’ > 又yòu ‘atkal’; 足 zú ‘kāja’ > 足 zú ‘pietiekams’. Pārveidotā zīme: zīme tiek pārveidota, lai pierakstītu vārdu ar radniecīgu nozīmi: 老 lăo ‘vecs’ > 考 kăo ‘vecs’. |
Multivide
Reklāmas ķīniešu valodā. Honkonga, 2014. gads.
1. attēls. Putunhua toņi.
Ielu mākslinieks raksta ķīnzīmes parkā uz bruģa. Pekina, Ķīna, 11.03.2009.
Autora ieteiktie papildu resursi
Tīmekļa vietnes
Ieteicamā literatūra
Marija Nikolajeva "Ķīniešu valoda". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/2091-%C4%B7%C4%ABnie%C5%A1u-valoda (skatīts 26.09.2025)