Ķīniešu rakstība ir unikāla rakstības sistēma un tradīcija, kas ir senākā Austrumāzijā un ir būtiski ietekmējusi rakstības kultūru reģionā. Tās rakstzīmes neatveido ne mutiskās valodas skaņas, ne arī vārdu morfoloģiju, bet veidojas pēc autonomiem uzbūves principiem.
ķīniešu valodas rakstība
logogrāfiska rakstības sistēma
Saistītie šķirkļi
Ķīniešu kaligrāfijas studija. Šanhaja, Ķīna, 2017. gads.
Satura rādītājs
Ķīnzīmes (“ķīniešu hieroglifi”)
Ķīniešu rakstības pamatā nav alfabēts, bet apjomīgs, vēsturiski daudzslāņains rakstu zīmju jeb haņ dzi 漢字kopums. 20. gs. 60. gados Taivānā izdotā ķīnzīmju enciklopēdija “Lielā ķīniešu rakstības vārdnīca” (中文大辭典), kas balstās uz 1960. gadā izdoto japāņu sinologa un leksikogrāfa Morohaši Tecudzi (諸橋 轍次) darbu “Lielā ķīniešu-japāņu vārdnīca” (大漢和辭典 Dai Kan-Wa jiten), satur 49 880 atsevišķu rakstu zīmju šķirkļus. Citās Austrumāzijas valstu kultūrās kādreiz no Ķīnas pārņemtajām rakstu zīmēm ir pastāvīgas funkcijas. Tāpēc arī citās Austrumāzijas valodās ķīniešu rakstības zīmju nosaukums tapis, atveidojot ķīniešu valodas jēdzienu haņ dzi 漢字, kas japāņu valodā ir kan ji, korejiešu valodā han ja, bet vjetnamiešu valodā han tu. Jēdziena pirmā daļa (zilbe-zīme) han/kan/漢 apzīmē ķīniešu (haņ) tautību kā kultūras nesēju, bet otrā zi/ji/ja/tu/字 – sistēmas pamatvienību, rakstu zīmi (dzi). Japānā, Korejā, Vjetnamā un citās Austrumāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstīs haņ dzi daļēji izmanto kā nacionālajā rakstībā integrētu funkciju (Japāna), daļēji kā atsevišķu rakstību nosacītās publiskās darbības jomās (reliģijā, mākslā, tirdzniecībā u.tml.) vai akadēmiskajā, intelektuālajā un oficiālajā saziņā. Līdz ar to ķīnzīmes un ķīniešu rakstība ir visā Austrumāzijas reģionā sastopamas ne tikai kā vēsturisku kultūras slāņu liecības, bet kā laikmetīgās rakstiskās un vizuālās kultūras sastāvdaļas gan analogās, gan digitālās vidēs.
Ķīniešu rakstības pamatdaļas, ķīnzīmes, ir cilvilizācijas vēsturē unikāla parādība, kas ārpus Ķīnas ietekmēja ne tikai Austrumāzijas kultūrvēsturi un intelektuālās tradīcijas, bet ir nozīmīgas arī modernajā un mūsdienu Rietumu pasaules kultūras telpā. Piemēram, amerikāņu avangvardista Ezra Paunda (Ezra Weston Loomis Pound) 20. gs. 30. gados izdotā un izplatītā Austrumāzijas mākslas teorētiķa Ernesta Fenolosa (Ernest Francisco Fenollosa) eseja “Ķīniešu rakstzīme kā dzejas līdzeklis” (The Chinese Written Character as a Medium of Poetry) ietekmē anglofonu un rietumu dzejas stilus un teoriju līdz pat mūsdienām. Ķīniešu rakstība sen vairs nesastāv no “svētām rakstzīmēm” (hieroglifiem), bet tādām, kuru grafiskais spektrs sākas no vienkāršās līnijas (ķīnzīme 一 “viens”) un turpina līdz tādai kompleksitātei, kuru pieņemt var tikai kultūra, kas rakstībai piesķir nozīmi, kuru krietni pārsniedz komunikācijas vajadzības.
Piemērs ķīnzīmju rakstības dažādas sarežģītības pakāpēm.
Ķīnzīmju radošais potenciāls un to funkcijas
Unikālā ķīnzīmju īpašība ir to daudzfunkcionalitāte un ar to saistītās radošās iespējas. Atšķirībā no burtiem, kas kalpo alfabētiskām rakstības sistēmām, ķīnzīmes saglabā autonomiju attiecībā uz mutisko runu un tās fonētiskām formām. Šī atšķirība skaidri iezīmējās ķīniešu rakstības pirmsākumos un tās tradicionālajās funkcijās.
Šveices sinologs, rakstības mākslas speciālists un filozofs Žans Fransuā Biletē (Jean François Billeter) “Esejā par ķīniešu rakstības mākslu un tās pamatiem” (Essai sur l’art chinois de l’écriture et ses fondements, 2010) norāda, ka alfabētiskajās rakstībās lasītājam ir “jātulko”, pirmkārt, burtus skaņās, otrkārt, skaņas jēdzienos. Tādējādi jēdzienus, idejas, domas aizsedz divi abstraktu zīmju slāņi – grafiskais (burti) un akustiskais jeb muzikālais (vārdu skaņas), katrs atkarīgs no īpašas loģikas (pareizrakstība, fonētika). Operatīvā loģika, pēc kuras abi slāņi tiek integrēti lasīšanas procesā, būtiski sašaurina alfabētiskās rakstības grafisko un vizuālo elementu darbības jomu. Turklāt visās valodās, kas izmanto alfabētisko rakstību, vārdu morfoloģija ir pakļauta attiecīgās valodas gramatikai, tāpēc rakstiskā forma, kādā jēdziens vai vārds parādās, nevar būt patstāvīga un organiska. Turpretī katrai ķīnzīmei ir organiska struktūra jeb “fizionomija”, kuras varianti nav atkarīgi no loģikas ārpus rakstības (gramatika, fonētika), bet tikai no rakstības stila. Salīdzinot paraugus (skat. 1. tabulu), var konstatēt, ka ne fonētisko, ne semantisko, ne arī gramatisko aspektu maiņas neatspoguļojas ķīnzīmes ārējā formā.
1. tabula.
1. tabula. Ķīnzīmju autonomais raksturs attiecībā uz fonētiku, semantiku un gramatiku.
Tas nozīmē, ka:
a) ķīnzīmes ir neatkarīgas no vārdu morfoloģijas un valodas gramatikas, tām ir raksturīgs izolējošās valodas princips un liels vizuālas izpausmes spēks,
b) tradicionāli ķīnzīmes netiek uztvertas kā abstrakti jēdzieni vai “domu valstības” netieši simboli, bet tās konkrētā veidā pauž domu kā vienu realitātes aspektu,
c) maksimāli satuvinot procesuālo realitāti un uztveres procesus, ķīniešu rakstība, neskatoties uz daudzu ķīnzīmju grafisko kompleksitāti, veicina dinamisku saskarsmi starp subjektīvo un objektīvo realitāti. Tādējādi pildot daudzpusīgas funkcijas gan publiskās vietās, gan tradiconālajā Austrumāzijas rakstības mākslā (kaligrāfijā), gan arī digitālajā vidē (piemēram, lai izvairītos no cenzūras).
Ķīniešu kaligrāfa Mi Fu (米芾) laivā uz upes rakstītais dzejolis. Ķīna, ap 1095. gadu.
Kopš agrās impērijas laikiem (2. gs. p.m.ē. līdz 10. gs. m.ē.) Ķīnas paleogrāfi analizē un skaidro ķīnzīmes, balstoties uz tā dēvētajiem “sešiem rakstīšanas [principiem]” (2. tabula), pēc kuriem Haņu dinastijas galma erudīts Šju Šeņa (許慎) sadala ķīnzīmju kopumu.
2. tabula.
| Seši rakstīšanas veidi, liu šu六書 | ||||||
| Autora veidota. | ||||||
| Nosaukums | 象形 Sjian sjin | 指事 Dži ši | 會意 Hui ji | 形聲 Sjin šen | 轉注 Džuaņ džu | 假借 Dzjia dzjie |
| Jēdziena tulkojums | Attēlo kontūras | Norāda uz lietu | Apvieno nozīmes | Kontūras un skaņa | Mainīt nozīmi | Aizņemties nozīmi |
| Paraugi | 日 ži ‘saule’ 月 jue ‘mēness’ 木 mu ‘koks’ 雨 ju ‘lietus’ | 本 ben ‘sakne’ 末 mo ‘galotne’ 上šan ‘augšā’ 下 sjia ‘apakšā’ | 明 min ‘gaišs’ 杳 jao ‘pazust tālumā’ (kā saule aiz kokiem) | 雲 juņ ‘mākonis’ “attēlojošā” daļa雨 ju, “fonētiskā” daļa 云 juņ, (nozīmē ‘runāt’) | 老 lao ‘vecums’ 考 kao ‘mācīt’ (atvasināts no老,jo vecākie māca) | 自 dzi ‘pats’ (sākotnēji自 nozīmēja ‘deguns’, tad nomainīja tās nozīmi) |
| *atlasītas ķīnzīmes, kuru grafisks vienkāršums, samērā saprotams simbolisms un svarīgāko grafisko elementu atkārtojums ļauj sekot līdzi uzbūves principiem. | ||||||
Īsa vēsture
Vissenākie ķīnzīmju varianti saglabājušies zīlēšanas kaulu fragmentos, kas tika atrasti 19. gs. otrajā pusē lauku apvidū, Šan dinastijas (apm. 1600. p m. ē.–1046. p. m. ē.) galvaspilsētā Aņjanā (mūsdienu Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR) Henaņa provincē). Šīm vēsturiski visagrākajām rakstības zīmēm jau piemīt attīstītas rakstības īpašības ‒ ikkatra ķīnzīme vairs nebija piktogramma (konkrētās lietas vai lietu sakarības attēls), bet tai bija arī dažādas citas funkcijas, piemēram, skaņas simboli, asociatīvas funkcijas un semantiskas komponentes. Tādējādi mūsdienu pētnieki viennozīmīgi uzskata ‒ lai gan ķīniešu rakstības vēsturiski nenosakāmā izcelsme ir piktogrāfiskā (attēlojoša), vēsturiski nosakāmajā attīstībā katra ķīnzīme jau no pašā sākuma pārklāj samērā plašu nozīmes spektru, kam atbilst vairāki vārdi. Nereti vienai ķīnzīmei ir vairākās izrunas. Jau no aizsākumiem ķīnzīmes tika un joprojam tiek izmantotas arī ārpus oficiālās ķīniešu (resp., politiskā centra) valodas, lai pierakstītu Ķīnas topolektus vai reģionālās valodas. Dažas ķīnzīmes parādās tikai topolektos. Līdz imperiālās ēras sākumam 2. gs. p. m. ē., kad tika ieviesti centralizēti standarti, kas attiecās arī uz rakstību, pastāvēja pat vairāki reģionāli rakstības varianti.
Senāko ķīnzīmju tipa modernais nosaukums Gui dzja šou gu veņ dzi 龜甲獸骨文字 (saīsinājums: dzja gu veņ) norāda uz pirmā izrakuma vietā sastaptajiem teksta materiāliem – bruņurupuču bruņām un zvēru kauliem. Paši teksti liecina par agrās rakstības funkciju upurēšanas un zīlēšanas galma rituālos. Taču 20. gs. arheologi atrada arī uz bronzas, nefrīta un bambusa iegravētus vai ar otu uzrakstītus tekstus, kas liecina par rakstība izmantota saimnieciskām un pārvaldnieciskām funkcijām. Rakstāmo materiālu dažādība ietekmēja agrīnos rakstības stilus.
Kaulā iegravētas ķīniešu agrīnās rakstzīmes. Šan dinastija, ap 1500.–1000. g. p. m. ē. Hunaņas province, Ķīna.
Savukārt Džou dinastijā (1045.–475. gads p. m. ē.) un Karajošo valstu laikmetā (475.–221. gads p. m. ē.) rakstības prakse un kultūra nemitīgi izplatījās pirmsimperiālās Ķīnas pilsētās. Ķīnas vēstures pirmajā urbanizācijas laika posmā (5.‒3. gs. p. m. ē.) rakstība ātri kļuva par izveidojušās literārās kultūras kopīgo pamatu. Austrumāzijas senākajā (ap 500. gadu p. m. ē. sastādītajā) dzejas antoloģijā “Dziesmu kanonā” (Šidžin 詩經) jeb “Dziesmās” (Ši 詩) apkopoti vairāk nekā 300 dziesmu teksti no 15 pilsētas apgabaliem, kuru dažādās kultūras un lingvistiskā izcelsme atspoguļojas vienojošā rakstiskā formā. Līdzās “Dziesmu kanonam” tapušas arī citas, vēlāk kanonizētas, historiogrāfisku, lietišķa, teorētiska un ētiska satura grāmatas, kā arī liels apjoms literāru darbu, par kuriem tikai netieši liecina vēlāki vēsturiski dokumenti un leģendas.
Līdz ar Ķīnas “impērijas” jeb Di guo 帝國 (‘Augstākās esības valsts’) nostiprināšanos, kas sākās 3. gs. p. m. ē. no mūsdienu Ziemeļķīnas teritorijas, arī rakstības stili tika pakļauti universālai normai un jauns rakstības standarts kopā ar literāru izglītību kļuva par impērijas administratīvās elites privilēģiju un etiķeti. 2. gs. Haņu dinastijas (206. gads p. m. ē.– 220. gads m. ē.) galma bibliotekārs Š. Šeņs izdeva sistemātisku ķīniešu rakstības zīmju apkopojumu – paleogrāfisko rokasgrāmatu Šuo veņ dzje dzi (說文解字). Sākotnējais izdevums uzrādīja 9,353 atsevišķu ķīnzīmju šķirkļus ar papildu 1163 variantiem. Atšķirībā no agrākajiem šī laikmeta paleogrāfiskiem darbiem, Šuo veņ dzje dzi pamatā ir analītiska sistēma, kas ļauj pieskaitīt katru ķīnzīmi vienai kategorijai. Sistēma seko Ķīnas tradicionālās dualās loģikas principam, kas paredz visu parādību haotisko pilnīgumu vispirms sadalīt kontrastējošos jiņ&jan aspektu pāros, abām daļām vienā otro piesaistot un pārvarot.
Saskaņā ar šo loģiku arī atšifrējams Šuo veņ dzje dzi nosaukums: “Paskaidrot nedalāmās rakstu zīmes, lai iztirzātu sastādītos”. “Nedalāmo rakstu zīmju” kategorijas nosaukums 文 veņ pats tai ir pieskaitāms, jo zīme, grafiski atveidojot “pārklājošas līnijas”, tiek uztverta kā rakstīšanas procesa konkrētais (neabstrahējošais) attēlojums. Savukārt “sastādīto rakstu zīmju” kategorijas nosaukums 字 dzi pats ir rakstu zīme, kura veidojas no divām funkcionāli atšķirīgām daļām. Pirmā, 宀 juaņ, simbolizē “jumtu”, otrā tam pakārtoto “dēlu, kuru baro māte” (子 dzi kā atsevišķs vārds nozīmē 'dēls'). Tādējādi 字 dzi ir “sastādītās rakstu zīmes” gadījums, jo “zem jumta barotais dēls” ir simbolisks tēls, kas veidojas no divu neatkarīgu grafisku elementu kombinācijas, kas šajā gadījumā nesaistās ar vārda 字dzi nozīmi, kamēr vienlaicīgi elementa 子dzi kā patstāvīgas zīmes izruna šeit norāda uz ķīnzīmes字 fonētiskajām kontūrām. Š. Šeņa analītiskās sistēmas loģikā pirmatnējie piktogrāfiskie rakstības elementi tiek harmonizēti ar attīstītākajiem asociatīvajiem un fonētiskajiem rakstības elementiem. Lai gan šī kombinējošā metode, šķiet, neprecīzi atspoguļo gan mutisko vārdu semantiku, gan to izrunu, tā ir pietiekami fleksibla, lai pildītu ķīniešu rakstības pamatfunkciju – saglabāt autonomiju attiecībā uz Ķīnas topolektiem un veicināt dominējošu, starpreģionālu komunikācijas slāni ķīniešu civilizācijas telpā. Tagadējā 21. gs. leksikalizētajā rakstu zīmju korpusā apmēram 90 % no kopumā gandrīz 50 tūkstošiem ķīnzīmju ir sastādītas pēc Š. Šeņa klasifikācijas metodes – 字 dzi.
Atbilstoši viņa laika paradumiem Š. Šeņs savu rakstības teoriju saistīja ar Ķīnas Impērijas varu attaisnojošo kultūras mitoloģiju. Rakstības pamatlicējs esot bijis (fiktīvā) Dzeltenās Augstākās Esības jeb Huan Di 黄帝 (imperatoru eifēmisms) ministrs Can Dzjie (倉頡), kas, vērodams zvēru pēdas uz zemes un zvaigžņājus debesīs, radoši pārveidoja to vienojošās likumsakarības cilvēces zīmju sistēmā. Ķīniešu rakstības pamati tādējādi “tulkoja” kosmosa un zemes “valodu” cilvēku valodā. Š. Šeņs šo mītu izmantoja, lai pamatotu vienotās rakstības normas būtisko funkciju imperiālās varas uzturēšanā.
2. tabulā atšifrētā Š. Šeņa klasifikācijas metode tiek izmantota līdz mūsdienām ķīnzīmju struktūras izskaidrošanai. Vēlākās Haņu dinastijas laikmetā (25.– 220. gadā) izplatījās jauns normatīvais rakstības stils, kas vēlāk, līdz ar iespiedtehnikas izplatīšanos 10. gs., kļuva par tipogrāfijas standartu. Šī normātīvā funkcija tiek saglabāta arī mūsdienās – “regulārajā rakstu stilā” kai šu 楷書.
Pirmās imperiālās valsts Cjiņu dinastijas (221.‒ 208. gads p. m. ē.) ierēdņi izmantoja tā saucamo mazo zīmograkstu (sjiaodžuaņ 小篆). Tās līnijas, resp., otas kustības, ķermeniskā dinamika ir ievērojami zemāka. Mazais zīmograksts bija iepriekšējās Džou dinastijas lielā zīmograksta (da džuaņ 大篆) modernizācija.
Visi oficiāli apstiprinātie rakstības stili saglabā sākotnējo Šan dinastijas “bruņu un kaulu raksta” (dzja gu veņ 甲骨文)pamatveidus un principus.
Nozīmīga palika arī rakstības sākotnējā funkcija kā garīgās enerģijas pārnesēja rituālajā praksē. Augstmaņu ikdienas galma dzīvē šī enerģija veicināja komunikāciju starp gariem un cilvēkiem. Rakstības prakse tālāk izplatījās līdz ar pārvaldniecskām, diplomātiskām un attīstošās intelektuālās dzīves vajadzībām, simbolizējot politiskā, reliģiskā un intelektuālā centra varu un autoritāti.
Dekoratīvs kaišu rakstības mākslas darbs no 19. gs.
Dekoratīvs sjiaodžuaņ rakstības mākslas darbs no 18. gs.
Trīs ķīnzīmju grafiskie veidi no agrākā vēsturiskā posma līdz mūsdienām.
Piemiņas akmens, uz kura mazajā zīmograkstā iegrāvētais teksts uzslāvē Cjiņ dinastijas pirmā imperatora (Cjiņ ši huaņ di) varoņdarbus divus gadus pēc impērijas nodibināšanas.
Tuktoš zīmju teksta stēla – pamatmācības par kosmosa un cilvēka attiecībām, kas senajā Ķīnā jaunajiem studentiem bija jāiegaumē. Virsraksts vissenākajā no rakstības stiliem – lielajā zīmograkstā. 961. gads.
Ķīniešu rakstība mūsdienu pasaulē: ķīnzīmes politikā, sabiedrībā un mākslā
20. gs. pirmajā pusē modernie ķīnieši reformatori skeptiski raudzījās uz divus tūkstošgadus garo rakstības tradīciju. Pēc Otrā pasaules kara un Ķīnas pilsoņu kara perioda beigām komunistiskās Ķīnas valdība, atsakoties no ilgstošām debatēm par ķīniešu valodas romanizāciju, īstenoja rakstības reformu ‒ ķīnzīmju vienkāršošanas projektu, kā rezultātā apstiprināja apmēram 2000 vienkāršotās ķīnzīmes. 1956. gada sākumā ĶTR valdības laikraksts Žeņ miņ ži bao (῾Tautas Diena’) publicēja ķīnzīmju vienkāršošanas shēmu (Haņ dzi dzjieņ hua fan aņ漢字簡化方案). Taču plānus turpināt šo procesu kavēja gan zinātnisko darba grupu nesaskaņas, gan pretestība no plašākas intelektuāļu vides. Valdība un to kontrolējošie Mao tuvie varas apļi rakstības pārveidošanu uzskatīja par revolūcijas mērķi un “reformas” pretiniekus nežēlīgi vajāja kā “labējos” un “tautas kaitēkļus”. Pēdējo reizi ĶTR valodas reformas komiteja rosināja ķīnzīmju vienkāršošanas turpinājumu 1977. gadā, bet 1986. gadā šis plāns tika pilnībā atcelts.
3. tabula.
| Pilnās formas un vienkāršotas ķīnzīmes | |
| Autora veidota. | |
| Izruna, nozīme, pilnā ķīnzīmes forma (no 2. gs. m.ē. un joprojam lietoti Taivānā, Japānā, Honkonā, Makao, Singapūrā): | Saīsināta forma (ĶTR, kopš 20. gs. 70. gadiem) |
| Vej ῾būt’ 爲 | 为 |
| Ma ‘zirgs’ 馬 | 马 |
| Guo ‘valsts’ 國 | 国 |
| Ji ‘taisnīgums’ 義 | 义 |
Šobrīd no 5000‒6000 ķīnzīmju, kas veido akadēmiski labi izglītota cilvēka rakstisko vārdu krājumu, pēc ĶTR standartiem, apmēram 2000 ir palikušas vienkāršotas. Ārpus komunistiskās partijas varas sfēras – Honkongā, Makao, Taivānā, Dienvidaustrumāzijas valstīs, Japānā un Dienvidkorejā – pārsvarā izmanto tradicionālās ķīnzīmes. Līdz ar to ķīniešu rakstība kā Austrumāzijas civilizācijas kopējais slānis pēc gandrīz divām tūkstošgadēm atkal atspoguļo makroreģiona jaunākās vēstures ideoloģiskās plaisas.
Ķīniešu rakstības radošais potenciāls sevi pierāda daudzos kontekstos mūsdienu mākslā un sabiedrībā. Sevišķi raksturīgs un rietumu vērotājam interesants aspekts ir ķīniešu netizenu (interneta lietotāju) strauji pieaugusī veiklība apiet tehniskās cenzūras metodes digitālajās vidēs, jo cenzūras metodes metodes attīstās tikpat strauji.
Piemēram, kad 2017. gada jūlijā cietumā pēkšņi nomira otrais Ķīnas nobela prēmijas laureāts, rakstnieks un demokrātijas aktīvists Lju Sjiaobo (Liu Xiaobo), interneta cenzori vairāk nekā nedēļu automātiski bloķēja ierakstus un citus tekstus, kuri satura vārdu 自由 dzi jou, jeb “brīvība”. Apejot cenzūru, daudzi interneta lietotāji turpināja rakstīt par 目田 mu tieņ jeb par “acu laukiem”, kas bez abu saliktu jēdzienu grafiskas līdzības būtu nesaprotami. Pamanot grafisko līdzību, lasītājs, kas orientējas kontekstā, viegli saprata, ka runa ir nevis par “acu laukiem”, bet gan par brīvibu, kurai tika atņemta “galviņa”. Tas ir tikai viens no neskaitāmi daudziem paraugiem, kas skaidri liecina par to, ka ķīnzīmju grafiskā semantika līdz mūsdienām ir bagāts un oriģināls ķīniešu humora un radošuma avots.
Pamatotas šaubas par ķīniešu rakstības lietderību moderno laiku izglītības vajadzībām nav vēl norimušas. 1984. gada publicētajā grāmatā “Ķīniešu valoda. Fakti un fantāzija” (The Chinese Language. Fact and Fantasy) amerikānu lingvists Džons Difrenciss (John DeFrancis) norāda uz faktu, ka ķīniešu rakstība mūsdienās nav nepieciešams, bez alternatīvas pamats mūsdienu ķīniešu valodas lasamības un rakstamības veicināšanai (piemēram, ķīnieši nereti raksta īsziņas un arī garākus tekstus, izmantojot tikai piņjiņa transkripcijas alfabētu). Nozīmīgi autora iebildumi pret ķīniešu rakstības lietderību: a) rakstība ir vienojošā sistēma, kas lielākoties ignorē Ķīnas topolektu (reģionālo valodu) dažādību un oriģinalitāti un ka b) ķīnzīmju daudzums un grafiskā kompleksitāte nopietni apgrūtina izglītības līmeņa uzlabošanu modernajā masu sabiedrībā un līdz ar to ķīniešu sabiedrības attīstību. Šie iebildumi jau sākotnēji ir bijuši kontroversāli, bet līdz mūsdienām Dž. Difrencisa argumenti nav atspēkoti.
No otras puses raugoties, ķīniešu rakstībai un ķīnzīmēm acīmredzot piemīt grafisks, estētisks, semiotisks un radošs potenciāls, kura izmantošana un paplašināšana Ķīnas un Austrumāzijas kultūrtelpās joprojām atsaucas uz un brīvi pārveido sabiedrībā un kultūrā noritējošos procesus.
Galvenie rakstības atveides principi latīņu alfabētā un citos svarīgākajos alfabētos
Mūsdienu svarīgākās un oficiāli izmantotās transkripcijas sistēmas ir bopomofo jeb džu jiņ fu hao 注音符號 (“fonētiskie simboli”) un piņ jiņ 拼音 (“sastādītās skaņas”).
Bopomofo transkripcijas sistēma ir pirmā Ķīnā oficiāli apstiprināta fonētiska sistēma. To pieņēma 1910. gadā tikko nodibinātā Ķīnas Republikas valdība kā palīglīdzekli ikkatram pilsonim, lai labāk saprastu un iemācītos valsts oficiālās ‒ mandarīnu ‒ valodas izrunu. Vienlaicīgi sistēmu arī var izmantot, lai fonētiski atšifrētu topolektus. Sistēmas pamati sastāv no 37 alfabētiskām zīmēm, kuru grafiskās formas ir atvasinātas gan no ķīnzīmu grafiskiem elementiem, gan no japānu zilbju rakstības hiragana ひらがな . Pirmie trīs burti kļuva par fonētiskā alfabeta nosaukumu: ㄅ bo ㄆ po ㄇ moㄈ fo .
1. attēlā kreisajā pusē redzami visi 37 fonētiskā alfabeta burti ar atbilstošiem piņjiņa alfabeta latīņu burtiem. Katrs simbols sastāv no maksimāli trīm svītrām, krāsas norāda uz svītru secību rakstīšanas procesā. Labajā pusē simboli ir sadalīti trīs grupās: 1. ‒ iniciāli, 2. ‒ fināles, 3. ‒ simboli, kas arī patstāvīgi var reprezentēt vienu zilbi.
1. attēls. Bopomofo alfabeta transkripcija latīņu piņjiņ un latviešu burtos.
Lai atveidotu jebkuras ķīnzīmes fonētisko veidu, bopomofo iztiek ar maksimāli trim simboliem, no kuriem katrs sastāv no maksimāli trim svītrām. Papildu tam vēl tiek pievienoti ķīniešu valodā katrai zilbei neatņēmama sastāvdaļa ‒ toņa simbols: pirmajām ¯, otrajām ´, trešajām ˅, bet ceturtajām `. 2. attēlā apkopotas desmit ķīnzīmes. Katras zīmes apakšā ir bopomofo alfabetā atbilstošie fonētiskie simboli (burti un toņa simbols), pirmajā rindā zem ķīnzīmes ir piņjiņa transkripcijas rezultāts latīņu rakstībā (ar identisko toņa simbolu), bet otrajā rindā – leksikālā nozīme tulkota angļu valodā.
2. attēls. Piemērs ķīnzīmju transkribēšanai bopomofo alfabetā.
1958. gadā ĶTR autorizētā piņjiņa transkripcija (拼音) balstās uz latīņu alfabēta burtiem. Mūsdienās piņjiņs ir pasaulē izplatītākā ĶTR valsts valodas transkripcija, kas pavisam vai daļēji aizstājusi nacionālās ķīniešu valodas transkripcijas sistēmas daudzās valstīs. Pat ASV, kur Veiddžailsa (Wade-Giles) sistēma joprojām tiek izmantota zinātniskās publikācijās, piņjiņs ir pieņemts standarts žurnalistikā un mācību literatūrā.
Šaubas par piņjiņa lielāko lietderību fonētiskās transkribēšanas vajadzībām salīdzinājumā ar bopomofo raisa pieredze, ka studenti no rietumu valstīm, kas jau sen ir pieraduši pie latīņu burtu fonētiskās interpretācijas vienā vai vairākās valodās, sākumā saskaras ar grūtībām “pārslēgties”, bet vēlāk, kad ir sasniegts augstāks līmenis mutiskajā mandarīnu valodā, viegli pierod pie piņjiņa transkripcijas, kas kāvē ķīnzīmju mācīšanas procesu.
Kamēr ārpus sinofonas pasaules piņjiņa status kā mandarīnu valodas oficiālā fonētiskā transkripcija nav apstrīdams un padara piņjiņu par nepieciešamu līdzekli, lai pētītu personas vārdus, kā arī jebkura cita veida terminoloģiju, piemēram, digitālajā vidē, sinofonā pasaulē bopomofo tiek uzskatīta par autentisku un kopumā precizāku fonētisku alfabētu.
Multivide
Ķīniešu kaligrāfijas studija. Šanhaja, Ķīna, 2017. gads.
Ķīniešu kaligrāfa Mi Fu (米芾) laivā uz upes rakstītais dzejolis. Ķīna, ap 1095. gadu.
Piemērs ķīnzīmju rakstības dažādas sarežģītības pakāpēm.
1. tabula. Ķīnzīmju autonomais raksturs attiecībā uz fonētiku, semantiku un gramatiku.
Kaulā iegravētas ķīniešu agrīnās rakstzīmes. Šan dinastija, ap 1500.–1000. g. p. m. ē. Hunaņas province, Ķīna.
Dekoratīvs kaišu rakstības mākslas darbs no 19. gs.
Dekoratīvs sjiaodžuaņ rakstības mākslas darbs no 18. gs.
Trīs ķīnzīmju grafiskie veidi no agrākā vēsturiskā posma līdz mūsdienām.
1. attēls. Bopomofo alfabeta transkripcija latīņu piņjiņ un latviešu burtos.
2. attēls. Piemērs ķīnzīmju transkribēšanai bopomofo alfabetā.
Piemiņas akmens, uz kura mazajā zīmograkstā iegrāvētais teksts uzslāvē Cjiņ dinastijas pirmā imperatora (Cjiņ ši huaņ di) varoņdarbus divus gadus pēc impērijas nodibināšanas.
Tuktoš zīmju teksta stēla – pamatmācības par kosmosa un cilvēka attiecībām, kas senajā Ķīnā jaunajiem studentiem bija jāiegaumē. Virsraksts vissenākajā no rakstības stiliem – lielajā zīmograkstā. 961. gads.