“Vētra” ir viens no Viljama Šekspīra vēlīnās daiļrades darbiem, iespējams, pēdējā luga, kuru viņš sarakstīja patstāvīgi, bez līdzautoru iesaistes. Šī iemesla dēļ tajā attēlotie notikumi dažkārt skaidroti kā angļu autora atvadīšanās no skatuves, kas sasaucas ar lugas centrālā tēla Prospero atteikšanos no burvju zintīm sižeta risinājumā. Tomēr vismaz tikpat svarīgi ir arī citi aspekti, interese par fantastisko, kas šo lugu ierindo līdzās vairākiem vēlīnā daiļrades perioda darbiem, kā arī V. Šekspīra interese par globāla mēroga norisēm. Realitātes un fantāzijas savijums viņa dramaturģijā iezīmējās arī iepriekš, piemēram, komēdijā “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595) un traģēdijā “Makbets” (Macbeth, 1606). Tomēr īpaši izteikta šī tendence kļuva lugās, kas tapa 17. gs. pirmās un otrās desmitgades robežā, – “Perikls” (Pericles, 1607), “Simbelīns” (Cymbeline, 1610), “Ziemas pasaka” (The Winter’s Tale, 1611) un “Vētra”. Pirmpublicējumā V. Šekspīra lugu apkopojumā 1623. gadā “Vētra” ievietota starp komēdijām, savukārt vēlāk tā līdz ar citiem šī laika posma darbiem dēvēta arī par romanci. Mūsdienu izpratnē luga atbilst traģikomēdijas žanram. Šādu žanra uztveres pārvirzi nosaka konfliktu risinājuma savdabība, kas daļu no lugas tēliem ļauj uztvert kā komēdijai vai romancei atbilstošus, taču norises caurauž pārdzīvojumu dramatisms. V. Šekspīrs notikumus saistījis ar Milānas un Neapoles augstmaņu konfliktiem un to izlīdzinājumu finālā, tomēr galvenā darbības vieta ir sala, kurā pēc galma apvērsuma patvēries agrākais Milānas hercogs Prospero. Salas atrašanās vieta nav precīzi nosakāma, jo sižeta notikumi to saista ar Vidusjūru, tomēr lugas tekstā ir atsauces arī uz Bermudu salām. Viens no V. Šekspīra ierosmes avotiem acīmredzot bija ziņojums par angļu flotes admirāļa Džordža Sommersa (George Sommers) kuģa pazušanu 1609. gadā Bermudu salu rajonā un jūrnieku brīnumaino atrašanos nākamajā gadā, kad noskaidrojās, ka pēc kuģa nogrimšanas viņi ir izglābušies un nokļuvuši vienā no salām. Tipisks angļu autora dramaturģijai ir itāļu renesanses kultūrā aizgūtu motīvu saistījums ar laikmeta aktualitātēm, tostarp Anglijas pieaugošo vēlmi sevi apliecināt kā jūras lielvalsti un ar to saistītajiem riskiem. Šīs tēmas risinātas arī V. Šekspīra traģikomēdijā “Venēcijas tirgotājs” (The Merchant of Venice, 1596–1597). Lugā “Vētra” iepriekš skarto problemātiku paplašina koloniālie aspekti, kas saistīti ar Prospero attiecībām ar salas sākotnējiem iemītniekiem. Lai gan viens no rakstnieka ideju avotiem bija 16. gs. franču filozofa Mišela Monteņa (Michel de Montaigne) eseja “Par kanibāliem” (Des Cannibales, ap 1580. gadu, tulkojums angļu valodā 1603. gadā), kas aprakstīja pirmatnējās dzīves idilli, V. Šekspīrs eiropiešu satikšanos ar attālas salas pirmiedzīvotājiem tēloja daudz skaudrāk.