Poligrāfija ir viena no vecākajām rūpniecības nozarēm Latvijā. 1588. gadā Nikolauss Mollīns (Nicolaus Mollyn) nodibināja pirmo tipogrāfiju Rīgā. Lai arī tipogrāfija bija privāts uzņēmums, spiestuves īpašnieks bija arī Rīgas pilsētas tipogrāfs. Mūsdienās apzināti apmēram 190 N. Mollīna izdevumi. Nākamie Rīgas pilsētas tipogrāfi: Gerhards Šrēders (Gerhard Schroeder) (1625–1657), Albrehts Hākelmanis (Albrecht Hakelmann) un mantinieki (1657–1660), Heinrihs Besemesers (Heinrich Bessemesser) (1660–1683), Georgs Matiass Nellers (Georg Mathias Noeller) (1684–1712), Zāmuels Lorencs Frēlihs (Frölich Samuel Lorenz) (1713–1763), viņa dēls Gotlobs Kristiāns Frēlihs (Gottlob Christian Frölich) un mantinieki (1863–1889), Jūliuss Konrāds Daniēls Millers (Julius Conrad Daniel Müller) (1789–1806), Vilhelms Ferdinands Hekers (Wilhelm Ferdinand Häcker) (1806–1842), viņa dēls Ferdinands Eduards Hekers (Ferdinand Eduard Häcker) (1842–1877). Rīgas pilsētas tipogrāfa posteni likvidēja 1877. gadā.

1675. gadā Rīgā nodibināja otro spiestuvi (līdz ar burtlietuvi pastāv līdz 1713. gadam), ko vadīja Johans Georgs Vilkens (Johann Georg Wilcken); 1685.–1693. gadā tika iespiesti Bībeles latviešu tulkojuma pirmizdevuma 1500 eksemplāri. 1777. gadā Rīgā Georgs Frīdrihs Keils (Georg Friedrich Keil) izveidoja nelielu tipogrāfiju. V. F. Hekers 1804. gadā iegādājās G. F. Keila spiestuvi un 1806. gadā ieguva Rīgas pilsētas tipogrāfa amatu. No 1806. gada J. K. D. Millers turpināja N. Mollīna dibinātās spiestuves darbību; tā pastāvēja līdz 1929. gadam.

1667. gadā Kurzemes un Zemgales hercoga tipogrāfijā iespieda pirmo zināmo iespieddarbu Jelgavā. Kurzemes un Zemgales hercoga iespiedēji bija Mihaēls Kārnals (Michael Karnall) un viņa atraitne (1667–1684), Georgs Radeckis (Georg Christian Radetzky) (1684–1724), Johans Heinrihs Kesters (Johann Heinrich Koester) (1727–1760), Kristiāns Lītke (Christian Liedtke) un mantinieki (1761–1769), Johans Frīdrihs Stefenhāgens (Johann Friedrich Steffenhagen) (1769–1795). J. F. Stefenhāgena audžudēla Johana Martīna Pētersa-Stefenhāgena (Johann Martin Peters-Steffenhagen) laikā (1812–1838) tipogrāfija Jelgavā kļuva par lielāko nozares uzņēmumu Baltijā un ar Stefenhāgena vārdu darbojās līdz 1919. gadam. 18. gs. beigās Vidzemē darbojās trīs privātās spiestuves: Peltsamā Pētera Ernsta Vildes (Peter Ernst Wilde) tipogrāfija (1766–1770), Ķieģelmuižā un Rubenē Kristofa Hardera (Christoph Harder) spiestuves (1781–1798), Mazsalacā un Rūjienā Gustava fon Bergmana (Gustav von Bergmann) tipogrāfijas (1782–1810).

Pirmie grāmatsējēji Rīgā sāka darboties jau pirms tipogrāfiju dibināšanas; pirmais zināmais grāmatsējējs ir Kristiāns Ritavs (Christian Rittau). 1630. gadā apstiprināja Rīgas Grāmatsējēju cunftes šrāgas. Tā kā grāmatas bieži pārdeva neiesietas, 18. gs. beigās un 19. gs. grāmatsiešanu apguva arī daudzi latviešu zemnieki, veidojot tā saucamos zemnieku iesējumus. Litogrāfiju poligrāfiskā ražošanā 1825. gadā Jelgavā ieviesa J. M. Pētersa-Stefenhāgena spiestuvē.

Plašāk nozare attīstījās un uzņēmumu skaits pieauga 19. gs. vidū un 2. pusē, kad poligrāfijas rūpniecība sāka attīstīties konkurences apstākļos. Pieaugošais pieprasījums pēc grāmatām un periodisko izdevumu attīstība veicināja esošo poligrāfijas uzņēmumu paplašināšanu un jaunu uzņēmumu dibināšanu. 19. gs. vidū Vidzemē un Kurzemē bija apmēram 10 spiestuves (Rīgā apmēram 5), 1910. gadā Vidzemē un Kurzemē darbojās apmēram 80 poligrāfijas uzņēmumi, t. sk. Rīgā – apmēram 45, nodarbinot apmēram 5200 strādnieku. Rīgā 19. gs. vidū viens no pirmajiem latviešu tipogrāfijas īpašniekiem bija Kārlis Stālbergs. Lielākie un modernākie uzņēmumi bija a/s “Latvija”, Hekera spiestuve, Millera spiestuve, Aleksandra Groseta spiestuve, Ernsta Plātesa (Ernst Plates) spiestuve (19. gs. 90. gadu beigās uzstādīja pirmo rotācijas spiedi laikrakstu iespiešanai) un burtlietuve “Gutenberg”. Poligrāfijas ražošana attīstījās arī provincē (apmēram 25 poligrāfijas uzņēmumi). Līdz 19. gs. beigām burtu materiālu importēja galvenokārt no Vācijas vai izgatavoja lielākās vietējās spiestuvēs. 1898. gadā nodibināja pirmo patstāvīgo burtlietuvi “Gutenberg”. 19. gs. beigās iespiediekārtu darbināšanai sāka izmantot gāzes motorus. Ap 1901. gadu uzstādīja pirmo burtliekamo iekārtu Artura Grotusa (Arthur Grothus) spiestuvē, tomēr līdz 20. gs. 30. gadiem dominēja rokas salikums. Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa iekārtu no Latvijas tika izvestas, burtu materiāls pārkausēts, uzņēmumiem trūka resursu un profesionāla darbaspēka.

Pēc Pirmā pasaules kara poligrāfiskā rūpniecība strauji attīstījās. 20. gs. 20.–30. gados Latvijā pastāvēja apmēram 300 poligrāfijas uzņēmumi, no tiem Rīgā darbojās apmēram 210, provincēs – apmēram 80. Līdzās lieliem valsts vai privātiem uzņēmumiem darbojās ļoti daudz nelielu tipogrāfiju. Pēc poligrāfijas rūpniecības uzplaukuma 20. gs. 20. gadu vidū, pieaugot pārprodukcijai un konkurencei, kā arī 1929. gada krīzes dēļ vairāki uzņēmumi beidza savu darbību (Millera spiestuve, Groseta spiestuve, spiestuve “Salamandra” u. c.). Lai arī 1932. gadā sākās jaunu uzņēmumu izveide, vairāki uzņēmumi tika slēgti pēc 1934. gada valsts apvērsuma. 1926. gadā bija 121 poligrāfijas uzņēmums ar pieciem un vairāk strādniekiem, nodarbinot 3437 strādniekus, 1929. gadā – 101 uzņēmums ar 2672 strādniekiem, 1940. gadā – 152 uzņēmumi ar 3050 strādniekiem.

No 1918. līdz 1940. gadam darbojās četri valsts kapitāla uzņēmumi: Valstspapīru spiestuve, Valsts tipogrāfija, Armijas spiestuve un Dzelzceļa virsvaldes spiestuve. Lielākie privātie uzņēmumi bija: “Jaunāko Ziņu” spiestuve, a/s “Valters un Rapa” spiestuve, tipogrāfija “Rota”, J. Rozes spiestuve un zīmogu darbnīca, izdevniecības “Grāmatu draugs” spiestuve, Anša Gulbja grāmatspiestuve. 1924. gadā “Fotorot” spiestuvē uzstādīja pirmo ofseta iespiedmašīnu, 1933. gadā “Jaunāko Ziņu” spiestuvē – dobspiedes iespiediekārtu.

Pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gadā visas tipogrāfijas tika nacionalizētas, nelielie uzņēmumi likvidēti. Ražošana bija pakļauta stingrai valsts varas un cenzūras kontrolei. Lai arī vācu okupācijas laikā daļai uzņēmumu īpašumtiesības tika atjaunotas, tomēr tika saglabāta stingra kontrole pār iespiedindustriju. Pēc 1940. gada nacionalizācijas un Otrā pasaules kara daudzi uzņēmumi bija iznīcināti, iekārtas izvestas, trūka darbinieku. Pirmskara poligrāfijas ražošanas apjoms tika sasniegts tikai 1950. gadā. 1969. gadā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (PSRS) Ministru padomes Preses komitejas sistēmā bija 28 poligrāfijas uzņēmumi ar 4200 strādniekiem, 1982. gadā – 16 uzņēmumi ar vairākām ražotnēm. 1950. gadā uzstādīta pirmā trīsnažu giljotīna, 1958. gadā – grāmatu vākojamā iekārta, 1964. gadā – vāku izgatavošanas iekārta, 1965. gadā – brošūru izgatavošanas kompleksā līnija.

1976. gadā, lai laikrakstus un žurnālus varētu iespiest augstspiedumā un ofsetspiedumā, tika uzcelts lielākais poligrāfijas kombināts Baltijas republikās – Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas izdevniecības tipogrāfija (Preses nams), ražošana pārtraukta 2009. gadā. Citi lielākie poligrāfijas uzņēmumi bija Rīgas Paraugtipogrāfija, tipogrāfija “Cīņa”, ražošanas apvienība “Poligrāfists”, PSRS Ministru padomes Galvenā ģeodēzijas un kartogrāfijas pārvaldes fabrika.

20. gs. 90. gados valsts, Latvijas Komunistiskās partijas, rajonu un iestāžu poligrāfijas uzņēmumi tika privatizēti, paralēli izveidojās daudz jaunu privātā kapitāla uzņēmumu. Mūsdienās Latvijā darbojas tikai viena valsts kapitāla tipogrāfija – Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras tipogrāfija “Latvijas karte”. Neatkarības atjaunošana un pieeja pasaules tehnoloģijām radīja strauju poligrāfiskās rūpniecības modernizāciju un pāreju uz mūsdienu tehnoloģijām, kas turpinās arī 21. gs. Dominējošā iespiedproduktu izgatavošanas tehnoloģija ir gludspiede (ofsets), kurā izgatavo grāmatas, laikrakstus, žurnālus, etiķetes, iepakojumu un reklāmas produkciju. Atsevišķus iespiedproduktu veidus izgatavo augstspiedē (fleksogrāfijā), dobspiedē, sietspiedē, ko izmanto rūpnieciskā apdrukā vai atsevišķu specifisku vai maztirāžas produktu izgatavošanā. 20. gs. beigās un 21. gs. Latvijā attīstās arī dažādi digitālās drukas veidi.

Poligrāfijas un saistīto nozaru apgrozījums 2016. gadā bija 385 miljoni eiro, eksports – 296 miljoni eiro. 75 % produkcijas tiek eksportēti uz Eiropas Savienības (ES) valstīm, 11 % – uz Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (NVS), 14 % – uz citām valstīm.

Poligrāfija veido 4,5 % no Latvijas apstrādes rūpniecības kopapjoma. Nozarē darbojas apmēram 380 uzņēmumi, tomēr 95 % produkcijas izgatavo 120 lielākie uzņēmumi.

Lielākie uzņēmumi pēc apgrozījuma 2017. gadā

Autoru veidota.

Vairāki uzņēmumi specializējušies konkrētu produkcijas veidu ražošanā: vērtspapīru druka (SIA “Baltijas banknote”), platformāta druka (SIA “Abi 2”, SIA “Bprint”, SIA “Mad Format”), grāmatas u. c. iespieddarbi uz pieprasījumu digitālā drukā (SIA “Drukātava”, a/s “Lanateks”, SIA “PH Print”).

Latvijā pastāv viens poligrāfijas mašīnbūves uzņēmums – SIA “Plockmatic Riga”, kas ražo un eksportē digitālo iespiedmašīnu pēcapstrādes iekārtas. Poligrāfijā izmantojamas lakas vietējam tirgum un eksportam ražo SIA “Baltink”. Valstī pārstāvēti visi lielākie pasaules poligrāfijas iekārtu ražotāji (“Heidelberg”, “Man Roland”, “KBA”, “Zigloch Kolbus”, “Komori”, “Ryobi”) un papīra un materiālu piegādātāji (a/s “Antalis”, SIA “Poligrāfijas apgāds (PolAp)”, SIA “Papyrus”, SIA “Arctic Paper Baltics states”, a/s “Ceļavējš”, SIA “WMT Baltic”, SIA “StarLett”).

Nozares biedrību pirmsākums ir 1841. gads, kad tipogrāfiju īpašnieki, iespiedēji un grāmatsējēji izveidoja naudas lādi nespējīgu nozares darbinieku atbalstīšanai. 1885. gadā dibināta biedrība Rigaschen Gesellschaft von Buchhandlern und Verlegern (no 1919. gada “Grāmatrūpnieku un grāmatizdevēju sabiedrība”). 1920. gadā dibināta Latvijas Grāmatrūpniecības uzņēmēju savienība (no 1927. gada Latvijas Grāmatrūpnieku savienība; likvidēta 1936. gadā). Latvijas Poligrāfijas uzņēmumu asociācija dibināta 1997. gadā; kopš 2012. gada ir Eiropas drukas un digitālās komunikācijas federācijas INTERGRAF biedre. Kopš 1997. gada izdod nozares žurnālu “Iespiedgrafika”. 1996.–2000. gadā Latvijā iznāca arī žurnāls “Grafika un Poligrāfija”. Vairāki uzņēmumi, kas izgatavo iepakojuma un etiķešu produkciju, ir 1995. gadā dibinātās Latvijas Iepakojuma asociācijas biedri.

Līdz pat 20. gs. 20.–30. gadiem dažādus poligrāfijas nozares arodu speciālistus (burtliči, iespiedēji, litogrāfi, grāmatsējēji u. c.) apmācīja uzņēmumos. Izglītību poligrāfijā varēja iegūt 2. Rīgas arodskolā un dažādos kursos. 1937. gadā dibināja Valsts grāmatrūpniecības vakara skolu. Profesionālo apmācību varēja apgūt Rīgas 5. arodskolā (1944.–1963. gadā Poligrāfijas mākslas arodu skola nr. 2; 1963.–1989. gadā 5. profesionāli tehniskā poligrāfijas mākslas vidusskola). Līdz 1972. gadam darbojās arī Maskavas Poligrāfijas institūta Rīgas mācību un konsultāciju punkts. 2003. gadā Rīgas 5. arodvidusskola pievienota Rīgas Valsts tehnikumam. Mūsdienās poligrāfijas izglītību var iegūt Rīgas Valsts tehnikuma Drukas un mediju tehnoloģiju nodaļā, kur var apgūt iespieddarbu noformējuma speciālista, ofseta iespiedēja, poligrāfijas ražošanas tehniķa un iespieddarbu apstrādes specialitāti.

1905. gada sākumā nelegāla tipogrāfijas strādnieku apvienība panāca pirmā kolektīvā līguma noslēgšanu starp 22 spiestuvēm un to strādniekiem. 30.10.1905. izveidoja legālu arodorganizāciju “Baltijas Grāmatdrukātāju biedrība”. Pēc Pirmā pasaules kara, 1919. gadā, nodibināja Latvijas Grāmatrūpniecības arodu savienību, bet 1922. gadā – Nacionālo grāmatrūpnieku arodu biedrību, kas savu darbību apvienoja 1934. gadā. Latvijas Grāmatrūpniecības arodu savienība savu darbību atjaunoja 1991. gadā, darbojās līdz 2005. gadam. Latvijas Poligrāfijas nozares arodbiedrība dibināta 2005. gadā.