1931. gadā Rozālija Purgale kā pirmā sieviete Latvijā ieguva tiesības izšķirt miertiesnešu kompetencei piekrītošas lietas. 1931.–1933. gadā bija norīkota aizvietot miertiesnešus Latgales tiesu apgabala tiesās, proti, pildīja tiesneša amatu, kamēr kāds no miertiesnešiem bija atvaļinājumā vai slimoja.

R. Purgales tēvs bija tiesas rakstvedis Eduards Aleksandrs Banders, bet māte – Liene Bandere, dzimusi Arkliņa.

Izglītību uzsāka Alūksnes draudzes skolā un pēc tam Alūksnes izglītības biedrības vidusskolā, no 1920. gada rudens turpināja skolas gaitas Rīgā, kur 1923. gadā absolvēja Rīgas valsts 1. ģimnāziju un uzsāka jurisprudences studijas Latvijas Universitātē. 1929./1930. gada ziemas sesijā nokārtoja Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļas diplompārbaudījumus, iegūstot jurista kvalifikāciju. 1932. gada Vasīlija Sinaiska vadībā izstrādāja un aizstāvēja diplomdarbu “Rokas ķīlas hipotēka”, saņemot tiesību zinātņu kandidāta grādu, t. i., tiesību zinātņu maģistra grādu. Studiju laikā iestājās studenšu korporācijā “Gundega”.

1932. gada 27. oktobrī apprecēja studiju biedru Kornēliju Purgalu. Ģimenē izauguši četri bērni: Marija, Jānis, Pēteris un Zane.

Vīratēvs Jānis Purgals bija sabiedrībā atpazīstams jurists, notārs un politiķis. J. Purgals atbalstīja sieviešu emancipāciju un kā viens no pirmajiem savā notāru kantorī par notāra palīgiem pieņēma darbā sievietes, tostarp, vēlāko notāri Olgu Jurkovsku. Atbalstīja arī vedeklas profesionālo izaugsmi.

R. Purgale no 1923. līdz 1925. gadam strādāja par skolotāju: vienu gadu Krāslavā, divus gadus Daugavpils parauga pamatskolā, jo paralēli studijām universitātē bija apmeklējusi skolotāju kursus un ieguvusi skolotājas tiesības.

Pēc tiesību zinātņu diplompārbaudījumu nokārtošanas 1930. gadā tika pieņemta darbā par jaunāko tiesamatu (tiesu amatu) kandidāti Latgales apgabaltiesā, kur R. Purgale strādāja I civillietu nodaļā pie apsardzības lietām, rakstīja lēmumus mantošanas un komerclietās, izvērtēja lietām pievienotos materiālus, kā arī I krimināllietu nodaļā par tiesas sēžu sekretāri, protokolējot tiesas procesus.

1931. gadā Latgales apgabaltiesas kopsapulce piešķīra jaunākajai tiesamatu kandidātei R. Purgalei tiesības izšķirt miertiesnešu kompetencei piekrītošās lietas. 1931.–1933. gadā tika norīkota miertiesnešu aizvietošanai to atvaļinājuma, slimības vai citas prombūtnes laikā Rēzeknes, Daugavpils, Ilūkstes un Krustpils tiesās, aizvietojot tiesnešus Jāni Jassi, Nikolaju Koricu, Kārli Avenu, Andreju Pļaviņu, Ēvaldu Kalējiņu, Hugo Šavrcbahu un Augustu Robertu Lūkinu.

Tiesneša darba gaitas R. Purgale beidza 1933. gadā, kad ģimene pārcēlās uz Rīgu, jo vīru iecēla par Rīgas 12. iecirkņa miertiesnesi. K. Purgals bija Rīgas apgabaltiesas miertiesnesis 1937.–1940. gadā.

1933.–1934. gadā R. Purgale strādāja Zemesgrāmatu nodaļā un gatavojās kārtot Tieslietu ministrijas notāra eksāmenu, lai turpmāk strādātu vīratēva notāru kantorī. Vīratēva pēkšņā nāve 1934. gada nogalē neļāva šo ieceri īstenot.

1944. gadā ģimene devās trimdā, vispirms uz Vāciju, bet 1950. gadā – uz ASV, kur R. Purgale apguva jaunu profesiju un līdz pensijai strādāja par lidmašīnu fabrikas automātisko kontroles daļu mehāniķi. Trimdā viņa aktīvi darbojās latviešu organizācijās, visupirms korporācijā “Gundega”.

Sievietes darbs tiesneša amatā 20. gs. pirmajā pusē bija sasniegums ne tikai Latvijā, bet arī plašākā, globālā kontekstā. Lielākajā daļā pasaules valstu līdz Otrajam pasaules karam sievietes nepildīja tiesneša amatu, situācija sāka mainīties tikai 20. gs. otrajā pusē, sākot ar 70.–80. gadiem.

R. Purgale dzīvoja un darbojās laikā, kad vēl joprojām tika uzskatīts, ka vīrietis ir ģimenes apgādnieks, bet sieviete –mājsaimniece. 20. gs. sākumā sabiedrība sāka pieņemt domu, ka sieviete var strādāt algotu darbu, pat veidot karjeru. Taču tas tika pieņemts tikai gadījumā, ja sieviete ir neprecēta. Liela daļa no tām nedaudzajām sievietēm notārēm un advokātēm, kas šajā laikā ar pūlēm bija ieguvušas savus amatus, aizgāja no darba pēc laulībām. R. Purgale lauza arī šo aizspriedumu, jo strādāja, esot precēta, bet vīrs un vīra ģimene to pieņēma, tostarp vīratēvs bija iecerējis strādāt kopā ar vedeklu kā līdzvērtīgu kolēģi savā notāra kantorī.

Latvijas sievietes tikai 1918. gadā bija ieguvušas politisko līdztiesību ar vīriešiem, taču joprojām pastāvēja civiltiesiskā nelīdztiesība, tostarp darba un ģimenes tiesībās. Dibinot Latvijas Republiku, tika noteikta dzimumu līdztiesība, visupirms publiskajās tiesībās. Taču nebija viegli mainīt dzimumu attiecības, kas pastāvēja iepriekš, proti, sievietei bija ierobežotas vai liegtas daudzas tiesības, piemēram, iegūt juridisko izglītību un strādāt tiesu varas amatos: tiesneša, prokurora, zvērināta advokāta, zvērināta notāra, zvērināta tiesu izpildītāja.

Ar Latvijas Augstskolas (mūsdienās Latvijas Universitāte) dibināšanu 1919. gadā sievietes ieguva līdztiesību iegūt augstāko izglītību, tostarp juridisko. Taču ceļš līdz amatiem tiesu varā nebija vienkāršs, pat ar universitātes diplomu. To kavēja sabiedrībā valdošie stereotipi par sievietes prāta spējām un vietu sabiedrībā. Tāpēc, vērtējot sieviešu emancipāciju Latvijā, īpaši nozīmīgas ir R. Purgales iegūtās tiesneša tiesības, jo viņa pierādīja, ka “sieviete spēj veikt vīrieša darbu” – spriest tiesu.

R. Purgale bija viena no sievietēm, kas ar savu piemēru lauza dzimumu stereotipus. Viņa bija starp pirmajām sievietēm, kas uzsāka jurisprudences studijas un sekmīgi tās pabeidza, vienlaikus studiju laikā iegūstot skolotājas tiesības, pelnot naudu iztikai un studiju maksai. Viņa pierādīja, ka sieviete spēj pati sevi apgādāt un sasniegt iecerētos mērķus. Savās atmiņās viņa raksta gan par skepsi, ar ko viņu sagaidīja miertiesneši, kurus bija jāaizvieto, proti, daži bija visai šaubīgi, ka sieviete spēs darīt viņu darbu, gan par atbalstu, ko saņēma no citiem kolēģiem, jo īpaši no miertiesneša Kārļa Avena, taču visupirms no vīra un vīratēva. R. Purgales darbība bija ievērojams ieguldījums sieviešu emancipācijā Latvijā, patiesas līdztiesības iedzīvināšanā, jo svarīgi ir ne tikai izcīnīt iespēju strādāt, bet arī pierādīt, ka darbs var tikt paveikts atbilstoši.