Jaunās ekonomiskās politikas nepieciešamību radīja smaga saimnieciskā krīze, kuru Krievijā bija izraisījis pilsoņu karš (1918–21). Kara komunisma ekonomiskā politika nespēja atrisināt pārtikas apgādes un saimniecības atjaunošanas uzdevumus, kas draudēja ar politisko krīzi. Pārtikas trūkums, rūpniecības un transporta sistēmas sabrukums izraisīja plašus zemnieku nemierus (Tambovas guberņā, Rietumsibīrijā u. c.) un streikus lielākajās pilsētās. Baltijas kara flotes matrožu sacelšanās Kronštatē 01.03.1921. mudināja uzsākt radikālas ekonomiskās reformas. Oficiāli jaunā ekonomiskā politika tika izsludināta 21.03.1921., trīs dienas pēc Kronštates sacelšanās apspiešanas.

Jauno ekonomisko politiku pieņēma 14.03.1921. ar Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (KK(b)P) 10. kongresa lēmumu. Pieņemšana bija saistīta ar nopietnām izmaiņām padomju režīma ideoloģijā. Galvenais jaunās ekonomiskās politikas iniciators bija padomju valdības (Tautas komisāru padomes – TKP) priekšsēdētājs Vladimirs Ļeņins (Владuмир Ильuч Лeнин). Viņš jaunās ekonomiskās politikas nepieciešamību pamatoja ar sakāvi ekonomiskajā frontē, kas liedza iespēju tūlīt pāriet uz sociālismu. Tā vietā, pēc V. Ļeņina domām, bija nepieciešams veikt “stratēģisku atkāpšanos”, pieļaujot kapitālisma elementu pastāvēšanu. Ideoloģiskā ziņā jaunā ekonomiskā politika tika uzskatīta par kompromisa pagaidu politiku, kurai vajadzēja sagatavot valsts ekonomiku pārejai uz sociālismu.

Jaunās ekonomiskās politikas mērķi bija: politiskās stabilitātes saglabāšana, pārtikas apgādes sakārtošana, kara postījumu novēršana, finanšu krīzes pārvarēšana, hiperinflācijas apturēšana un starptautiskās izolācijas pārvarēšana.

Pirmais praktiskais solis jaunās ekonomiskās politikas īstenošanā bija 21.03.1921. Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas (VCIK) pieņemtais dekrēts par pārtikas un izejvielu repartīcijas (rekvizīcijas) aizstāšanu ar pārtikas nodokli. Līdz ar to laukos pārtrauca darboties pārtikas rekvizīcijas vienības.

Pakāpeniski ekonomikā atgriezās tirgus–naudas attiecības, kuras līdz tam valsts bija neveiksmīgi mēģinājusi aizstāt ar preču maiņu. 1921. gada otrajā pusē tika atcelti valsts monopoli uz dažādām preču grupām, atļaujot zemniekiem brīvi tirgot savu produkciju. Valsts garantēja pilsoņiem privātīpašuma tiesības un tiesības nodarboties ar uzņēmējdarbību. Pakāpeniski atjaunojās biržu darbība un lielie gadatirgi. Laukos pieļāva individuālo saimniecību veidošanu, zemes nomu un algota darbaspēka izmantošanu.

Valsts veicināja kooperāciju. Rūpnieciskās ražošanas straujākai attīstīšanai veidoja trestus – ražošanas uzņēmumu apvienības, kurām bija liela saimnieciskā patstāvība. Divu gadu laikā lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu apvienojās trestos. Rūpniecības tālākai konsolidācijai valsts atbalstīja trestu apvienošanos sindikātos. Valsts atcēla sīko ražošanas un tirdzniecības uzņēmumu nacionalizāciju, kas daļēji bija realizēta kara komunisma laikā. Turpmāk valsts veicināja jaunu uzņēmumu dibināšanu. 1922. gadā Krievijā uzsāka valsts elektrifikācijas programmu, kuras ietvaros dažu gadu laikā uzbūvēja vairākas hidroelektrostacijas. Elektrifikācija pozitīvi ietekmēja rūpnieciskās ražošanas produktivitāti.

Radikālās reformas sākotnēji padziļināja daudzas saimnieciskas problēmas. Viena no tām bija finanšu krīze, ar kuru Krievija saskārās jau pilsoņu kara laikā. Pēc maiņas attiecību aizstāšanas ar naudas attiecībām produktu trūkuma apstākļos sākās hiperinflācija. Lai to apturētu, valsts veica naudas reformu (1922–24). 1922. un 1923. gadā divreiz īstenoja naudas denomināciju. 1922. gada beigās PSRS ieviesa zelta standartu. Nauda ar zelta segumu pamazām aizstāja vērtību zaudējušās padomju naudas zīmes un atviegloja PSRS norēķinu ārējā tirdzniecībā. Paralēli valsts būtiski ierobežoja naudas emisiju. 02.1924. apgrozībā nonāca jaunas papīra naudas zīmes un monētas.

Finansiālās situācijas uzlabošanai valsts veicināja eksportu (sevišķi labības un dažādu resursu) un ierobežoja importu. Jaunās ekonomiskās politikas ietvaros reformēja arī finanšu sistēmu. Atgriešanās no preču maiņas attiecībām pie plašas naudas izmantošanas radīja nepieciešamību atjaunot banku sistēmu. 10.1921. Krievijā izveidoja Valsts banku, sekoja vairāku specializētu banku atvēršana. 1924. gadā nodibināja Centrālo lauksaimniecības banku, kas izsniedza kredītus zemniekiem. 1926. gadā bija jau 61 banka.

Jaunā ekonomiskā politika pēc sava rakstura bija jaukta tipa ekonomika. Valsts pieļāva tirgus ekonomikas elementu pastāvēšanu, saglabājot kontroli savās rokās. Iejaukšanās ekonomikā izpaudās, piemēram, cenu normēšanas ieviešanā 1923.–24. gadā. Lai piesaistītu ārzemju investīcijas, padomju režīms atļāva koncesiju veidošanu. Vairāki desmiti lielo rūpniecības uzņēmumu tika nodoti koncesijā ārvalstu firmām.

Pārmaiņas ekonomiskajā politikā radīja arī politiska rakstura izmaiņas. Īslaicīgi valdošais režīms pieļāva privāto izdevniecību darbību un ārpus partijas kontroles esošu preses izdevumu pastāvēšanu. 1922. gadā politiskajiem noziedzniekiem nāves sods tika aizstāts ar izsūtīšanu no valsts. Tomēr liberālisms ekonomiskajā politikā nenozīmēja politisko represiju atslābumu. 1922.–23. gadā, atbildot uz opozicionāru viedokļu izplatību publiskajā telpā, no PSRS izsūtīja vairāk nekā 200 inteliģences pārstāvjus (“Filozofu tvaikonis”). Asa partijas kritika tika vērsta pret iedzīvotājiem, kuri vislabāk spēja piemēroties jaunajai ekonomiskajai politikai – t. s. nepmaņiem (uzņēmējiem) un kulakiem (turīgajiem zemniekiem).

Līdztekus ekonomiskajām reformām pastiprinājās politiskās varas centralizācija KK(b)P. Pēc jaunās ekonomiskās politikas sākuma Krievijā likvidēja vēl pastāvošās politiskās partijas un pastiprinājās represijas pret to pārstāvjiem. Arī pašas KK(b)P iekšienē notika cīņa pret viedokļu dažādību, uzsverot partijas vienotību.

Jaunās ekonomiskās politikas ierobežošana sākās jau 1922.–23. gadā, kad KK(b)P 11. kongresā tika paziņots par “atkāpšanās pabeigšanu” kapitālisma priekšā. Tālāka jaunās ekonomiskās politikas ierobežošana turpinājās 20. gs. 20. gadu otrajā pusē. Faktiski jaunā ekonomiskā politika tika pārtraukta līdz ar kolektivizāciju un pirmo Piecgades plānu (1928–32). Atsevišķi jaunās ekonomiskās politikas elementi saglabājās arī turpmākajos gados, piemēram, ārzemju koncesiju darbība tika apturēta 20. gs. 30. gadu sākumā.

Jaunā ekonomiskā politika palīdzēja uzlabot PSRS ekonomisko situāciju, atjaunojot karā izpostīto saimniecību līdz pirmskara līmenim. Pateicoties radikālajām reformām, tika panākti strauji lauksaimniecības un rūpniecības attīstības tempi. Jaunā ekonomiskā politika palīdzēja risināt bada problēmu Krievijā, uzlaboja zemniecības (it sevišķi vidējās) stāvokli un veicināja saimniecisko kontaktu atjaunošanu ar ārvalstīm. Jaunā ekonomiskā politika radīja nepieciešamos ekonomiskos priekšnoteikumus Josifa Staļina (krievu Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин, gruzīnu იოსებ სტალინი) industrializācijas politikas īstenošanai 20. gs. 30. gados.

Jaunajai ekonomiskajai politikai nesekoja politiskās dzīves liberalizācija. Piekāpjoties ekonomiskajā jomā, komunisti saglabāja varas monopolu. Tomēr jaunās ekonomiskās politikas īstenošana izraisīja daudzas krīzes un konfliktus gan sabiedrībā, gan starp sabiedrību un varu. Konfliktu un pretrunu pārvarēšanai komunistu vadoņi piedāvāja dažādus risinājumus, kas izraisīja domstarpības partijas iekšienē. Jaunās ekonomiskās politikas jautājumu apspriešana izvērsās par cīņu starp konkurējošiem J. Staļina, Ļeva Trocka (Лев Давидович Троцкий), Nikolaja Buharina (Николaй Ивaнович Бухaрин) grupējumiem (“kreisā opozīcija”, “labējā opozīcija”, “jaunā opozīcija”). Par vienu no jaunās ekonomiskās politikas netiešiem rezultātiem uzskata J. Staļina nākšanu pie varas.