Veselības veicināšana ir process, kas rada iespēju cilvēkiem pa­stiprināt kontroli pār savu veselību un to uzlabot. Tās mērķis ir panākt veselības uzlabošanos sabiedrības līmenī – mazināt sa­slimstību, mirstību, uzlabot dzīvesveidu, novērst un kontrolēt veselības riskus, veicot izmaiņas fiziskajā, sociālajā un eko­nomiskajā vidē. Veselības veicināšanas pamatinstruments ir strukturēta programma, ko veido un īsteno ar konkrētu mērķi, noteiktai mērķa grupai, izmantojot uz pierādījumiem un teorijā balstītas pieejas. Veselības veicināšanas programmas veido un pārrauga sabiedrības veselības speciālisti, un tās tiek īste­notas dažādās vidēs – skolā, darbavietā, kopienā un citur. Vese­lības izglītība ir process, kurā indivīds un/vai indivīdu grupa mācās izturēties pret savu veselību tādā veidā, lai to uzlabotu, saglabātu un atjaunotu. Veselības izglītībā cilvēks apgūst veselī­bas saglabāšanai nepieciešamās zināšanas un prasmes, vei­do attieksmi pret savu un līdzcilvēku veselību, nostiprina pašpār­liecību, motivāciju, mācās apzināt savas fiziskās un garīgās veselības vajadzības un veidus tās pozitīvām pārmaiņām.

Latvijā veselības izglītībā ir senas tradīcijas. 1937. gadā pa­cientu un sabiedrības izglītības nolūkos nodibināja Veselības veicinā­šanas biedrību. Padomju laikā terminu “veselības izglītība” aizstāja ar terminu “sanitārā izglītība”. Sanitārās izglītības uzdevums bija medicīnas un higiēnas zināšanu un iemaņu audzināša­na. To veica sanitārās izglītības nami, sanitāri epidemiolo­ģiskās stacijas, ārstniecības iestādes, Sarkanā Krusta biedrība, Veselības tautas universitāte, skolas un bērnu iestādes. Līdz 20. gs. 80. gadiem sanitārā izglītība bija galvenā pieeja veselību atbalstošas uzvedības izmaiņām sabiedrībā. 20. gs. 90. gadu pirmajā pusē aizsākās veselības veicināšana.

1993. gadā Latvijā ar 10 skolu iesaistīšanos sākās Pasaules Veselības organizā­cijas (World Health Organization) iniciētā Veselību veicinošo skolu kustība, kurā līdz 2007. gadam iesaistījušās 150 skolas. 1998. gadā skolās ieviests mācību priekšmets “Veselības mācība” (kopš 2010. gada izvē­les priekšmets vidusskolēniem). 1996. gadā izveidots Veselības veicināšanas centrs, kas īstenoja sabiedrības veselības veicināšanas politiku, izstrādāja un metodiski vadīja veselības veicināša­nas programmas (gan nacionālās, gan lokālās), veica pētījumus par iedzīvotāju veselību ietekmējošiem paradumiem. 2003. gadā centrs pārveidots par Veselības veicināšanas valsts aģentūru, no 2007. gada funkcijas pārņēma Sabiedrības veselības aģentūra, vēlāk – Veselības inspekcija, Veselības ministrija. Kopš 2012. gada veselības veicināšanas darbu nacionālā līmenī koordinē Slimību profilak­ses un kontroles centrs (SPKC). Tas koordinē arī Nacionālā veselīgo paš­valdību tīkla (NVPT) kustību, sniedzot pašvaldībām metodoloģisku palīdzību sabiedrības veselības veicināšanas jautājumu risināšanā lokālā līmenī. 2017. gadā NVPT darbojās 112 Latvijas pašvaldības. Jūr­mala (kopš 2005. gada) un Rīga (kopš 2014. gada) ir arī Pasaules Veselības organizācijas kustības “Veselīga pilsē­ta” (Healthy City) dalībnieces.

Strukturālās reformas ir traucējušas mērķtiecīgu veselības veicināšanas at­tīstību valstī. Joprojām tiek diskutēts par veselības mācības kā obligāta mācību priekšmeta nepieciešamību skolā. Iedzīvotāju veselības paradumu maiņā izmanto kompleksas pieejas, īstenojot veselību atbalstošu likumdošanu (piemēram, smēķē­šanas ierobežošanu, alkohola aprites regulēšanu), radot atbalstošu vidi un iespējas īstenot veselīgu dzīvesveidu (piemēram, ierīkojot riteņbraukšanas celi­ņus un sporta vietas, ieviešot dārzeņu un augļu programmu skolās). Mūsdienās svarīga ir horizontāla starpsektoru sadarbība jeb princips “veselība visās politikās”. Noteiktos veselības veicinā­šanas darba virzienos iesaistās arī citu ministriju struktūras (piemēram, ceļu satik­smes drošībā, darba drošībā). Veselī­bas veicināšanas programmas īsteno skolas, pašvaldības, nevalstiskās organizācijas, primārās aprūpes speciālisti. Veselības izglītība un veselības veicināšana tiek finansētas no valsts un pašvaldību bu­džetiem, kā arī no projektu līdzekļiem.

Profilakse ir pasākumu kopums ar mērķi izskaust, novērst vai mazināt slimību un nespēju, vai, ja tas nav iespējams, aizkavēt slimības un nespējas progresēšanu. Primārā profi­lakse vērsta uz riska faktoru samazināšanu un slimību cēloņu likvidēšanu, lai stiprinātu cilvēku veselību un pasargātu neslimojošus indivīdus. Izšķir specifisko profilaksi, kas ir pasākumi noteiktas slimības vai veselības problēmas mazināšanai, piemēram, vakcinācija, infekciju slimību uzraudzība, arodslimī­bu profilakse, un nespecifisko profilaksi, kas vērsta uz iedzīvotāju vispārējo veselības aizsardzību, ko panāk ar izglītošanu, vides risku mazināšanu, piemēram, dzeramā ūdens, pārtikas, darba vides kontroli. Sekundārā profilakse ir pasākumi slimību agrīnai diagnostikai un ārstēšanai, lai uzlabotu individuālo slimības prognozi, ierobežotu slimības izplatību sabiedrībā, mazinātu ārs­tēšanas izmaksas un slimības ilgumu, piemēram, pašizmeklēšanas metožu apgūšana, skrīnings, agrīna diagnostika un ārstēšana. Terciārās profilakses mērķis ir slimību kom­plikāciju, darbnespējas un priekšlaicīgas nāves novēršana; pasākumi vērsti uz slimības izraisīto funkcionālo traucējumu mazināšanu un dzīves kvalitātes paaugstināšanu. Tā ietver arī rehabilitāciju, paliatīvo aprūpi, sociālos pakalpojumus. Profilakses darbā izmanto populācijas un augsta riska grupas stratēģijas. Ar populācijas stratēģiju mazina vidējo riska faktoru (ekspozīcijas) līmeni visā populācijā, piemēram, veselīga dzīves­veida veicināšanas programmās, sekmējot dārzeņu un augļu patēriņu, fizisko aktivitāti, mazinot smēķēšanu. Augsta riska stratēģija vērsta uz indivīdiem ar augstu saslimstības risku (piemēram, insulta vai miokarda infarkta risks indivīdiem ar pa­augstinātu asinsspiedienu). Tās mērķis ir mazināt konkrētās slimības riska faktorus.

Profilakse vēsturiski bijusi nozīmīga veselības aprūpes daļa. Jau 1937. gadā Ārstniecības likums noteica ārstu pienākumus iedzīvotāju veselības uzlabošanā, sanitārā stāvokļa uzraudzībā un lipīgo slimību apkarošanā. Padomju laikā iecirkņa ārsti nodroši­nāja profilaktiskās apskates, veica pacientu dispanserizāciju, bija iesaistīti epidemioloģiskajā darbā un sanitārajā izglītībā. Valsts līmenī sanitāro uzraudzību nodrošināja sanitāri epide­mioloģiskais dienests ar sanepidemioloģiskām stacijām (SES). To darbība bija vērsta uz infekciju slimību kontroli un profilaksi. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas SES pārdēvēja par vides veselības centriem. 2002. gadā uz Nacionālā vides veselības centra bāzes izveidoja Sabiedrības veselības aģentūru, kuru ekonomiskās krīzes laikā (2009) likvidēja. Kopš 2012. gada infek­ciju un neinfekciju slimību kontroli un profilaksi valsts līmenī nodrošina Veselības ministrijas Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC).

Mūsdienās profilakse un veselības veicināšana ir sabiedrības veselības galvenais darbības virziens. Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam paredz palielināt Lat­vijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaitu, vīriešiem sasniedzot 57 gadus un sievietēm – 60, kā arī par 11 % samazināt potenciāli zaudēto mūža gadu rādītāju, veicot slimību profilaksi, vides risku kontroli un uzlabojot veselības aprū­pes sistēmas pieejamību un kvalitāti, sekmējot starpnozaru sadarbību. Profilakses darbu nodrošina ārsti un speciālie dienesti. Primārās aprūpes līmenī ģimenes ārsti veic dažā­du mērķa grupu iedzīvotāju profilaktiskās apskates, vakcināciju, novēro pacientus ar hroniskām slimībām, veic veselības iz­glītības darbu. 21. gs. profilakses darbā pastiprināta vērība tiek pievērsta neinfekciju slimību (sirds asinsvadu slimību, onkoloģisko slimību, diabēta, traumatisma u. c.) profilaksei, tostarp ar veselību saistītā dzīvesveida korekcijai. Infekciju slimību uzraudzībā aktualitātes ir jauno infekciju slimību ierobežošana, starpvalstu sadarbība epidemioloģiskajā dro­šībā, vakcinētības līmeņa palielināšana. Profilakse ir valsts finansēti veselības aprūpes pakalpojumi, kuru apjomu un saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabineta noteikumi. Profilaksi spe­cifiskām mērķa grupām (piemēram, vēža savlaicīga atklāšanas programma, grūtniecība un dzemdības, diabētiskās pēdas aprūpe, vakcinācija) īsteno kā valsts programmu dažāda līmeņa pakalpojumu sniedzēji. Profilakses darbā iesaistītās Veselības ministrijas tiešās pārvaldes iestādes: SPKC, Veselības inspekcija, Na­cionālais veselības dienests, kā arī citu ministriju struktūras: Zemkopības ministrijas Pārtikas un veterinārais dienests, Labklājības ministrijas Valsts darba inspekcija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Valsts vides dienests un citas. Profilakses darbā aktīvi darbojas nevalstiskās organizācijas un pa­cientu biedrības; specifisku profilakses aspektu risināšanā iesaistās pašvaldības un sociālie dienesti, sabiedrības veselības speciālisti, skolu un pirmsskolu pedagogi, psihologi.

Vides veselībā tiek pētīti cilvēku veselības un dzīves kvalitātes aspekti, ko nosaka vides ķīmiskie, fizikālie, bioloģiskie un citi faktori. Vides veselība attiecas arī uz tiem vides faktoriem (to vērtēšanas, koriģēšanas, kontroles un profilakses teoriju un praksi), kas potenciāli var nodarīt kaitējumu šīs vai nāka­mās paaudzes veselībai. Kā zinātnes nozare sākusi veidoties 20. gs. 20. gados, kad Latvijas Universitātē nodibināja Higiēnas katedru. Padomju okupācijas laikā katedra turpināja darbu Rīgas Medicīnas institūtā (mūsdienās – Rīgas Stradiņa universitātes Aroda un vides medicīnas katedra).

Cilvēku veselību būtiski iespaido vides faktori, ģenētiskie faktori, kā arī dzīves veids – indivīda kaitīgie ieradumi un dzīves apstākļu kvalitāte. Galvenās vides veselības problēmas Latvijā ir gaisa piesārņojums, ozona slāņa samazināšanās, elektromagnētiskais starojums, klimata pārmaiņas, dzeramā un peldūdens kvalitāte, produktu higiēniskā novērtēšana, troksnis. Tradicionāli gaisa piesārņojuma raksturotāji ir sēra dioksīds, suspendētās cietās daļiņas, slāpekļa oksīdi, oglekļa oksīds, ogļūdeņraži, ozons u. c. fotoķīmiskie oksidētāji, kuru izplūde galvenokārt saistīta ar motorizētiem transportlīdzekļiem. Augsta gai­sa piesārņojuma gadījumi Rīgā ir bijuši saistīti ar akūtām un hroniskām plaušu un sirds slimību izpausmēm. Izplatītākais un agresīvākais faktors ir troksnis. 37 % Latvijas iedzīvotāju dzīves vietā traucē troksnis. Tā iedarbība uz cilvēku izpaužas dažādi: no subjektīvas uzbudinātības līdz patoloģiskām pārmaiņām dzirdes orgānā, centrālajā nervu sistē­mā, asinsrites, endokrīnajā, gremoša­nas sistēmā. Vides faktoru nelabvēlīga iedarbība var izraisīt vides slimības, kas var būt gan akūtas, gan hroniskas. Par vides slimību uzskatāma agresīvā ādas vēža forma melanoma, kas vei­dojas ultravioletā B (UVB) starojuma ietekmē. Samazinoties ozona slānim, palielinās Zemes virskārtu sasniegusī UVB deva. Latvijā no melanomas gadā mirst ap 90 cilvēku. Pēdējo 15 gadu laikā mirušo skaits ir trīskāršojies. Arī pārmērīga solāriju lietošana izraisa ādas priekšlaicīgu novecošanos un palielina ādas vēža attīstības risku. Vidē var būt sastopamas azbesta šķiedras, kas ir spēcīgs kancerogēns un var izraisīt mezoteliomu (plaušu plēves vēzi). Tipiskas vides slimības ir Laimas slimība un ērču encefalīts, kas izplatās ar šīm slimībām inficētu ērču kodiena gadījumā. Latvijā ar Laimas slimību 2011. gadā slimojuši 866 iedzīvotāji, bet 2016. gadā to skaits samazinājies – 479.

Mikrobioloģiski piesārņoti un neparei­zi lietoti produkti un ūdens var būt par pamatu uztura un zarnu infekcijām, ar kurām saslimstība pēdējo piecu gadu laikā Latvijā strauji samazinājusies, piemēram, 2011. gadā salmonellu ierosinātas infekcijas tika reģistrētas 1088 iedzīvotājiem, bet 2016. gadā – 472. Vides slimības ir arī aler­ģiskās slimības, piemēram, bronhiālā ast­ma, iesnas un acu konjunktīvas iekai­sums no ziedputekšņiem (īpaši bērzu, alkšņu, lazdu, zāles), hroniska saindē­šanās no vidē un pārtikā nonākušajām ķimikālijām (smagajiem metāliem, pesticīdu atliekām). Vides veselības attīstības pamatā ir vides kvalitātes saglabāšana un atjaunošana, kā arī dabas resursu ilgtspējīga izmantošana, vienlaicīgi ierobežojot kaitīgo vides faktoru ietekmi uz veselī­bu. Vides veselības dažādie aspekti ietverti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Labklājības ministrijas un citu ministriju pārraudzībā. Ar vides veselības jautājumiem nodarbojas Valsts vides dienesta sastāvā iekļautās reģionālās vides pārvaldes un Jūras un iekšējo ūdeņu pārvalde, Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs, Radiācijas drošī­bas centrs, Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūts.

Darba veselība jeb arodveselība pēta nodarbināto veselības un darba drošības jautājumus. Tās mērķis ir izveidot un sagla­bāt darba vidi, kas piemērota nodarbināto organisma iespē­jām. Darba rezultātā nodarītie kaitējumi ir nelaimes gadījumi darbā un arodslimības. Nelaimes gadījumi darbā ir nodarbinā­tā veselībai nodarīti kaitējumi vai nāve, ja to cēlonis ir vienas darbdienas laikā noticis ārkārtējs notikums, kas radies, pildot darba pienākumu. Arodslimības ir atsevišķām nodarbināto kategorijām raksturīgas slimības, kuru cēlonis ir darba vides fizikālie, ķīmiskie, ergonomiskie, bioloģiskie, psiholoģiskie fak­tori, darba slodze vai organizācija. Darba veselība kā zinātnes nozare Latvijā sāka veidoties 20. gs. 60. gados, kad Rīgas Medicīnas institūtā tika izveidota Higiēnas un arodslimību nodaļa.

Mūsdienās dar­ba veselība Latvijā ir attīstīta medicīnas nozare, kurā strādā arodveselības un arodslimību ārsti, darba aizsardzības speciālisti, hi­giēnisti, inženiertehniskie darbinieki. Svarīgākie jautājumi – ne­laimes gadījumu darbā un arodslimību profilakse (darba vides uzraudzība, riska faktoru higiēniskā normēšana, nodarbināto veselības aprūpe). Latvijā 2011.–2016. gadā samazinājies nelaimes gadījumu skaits darbā, bet arodslimību skaits stabilizējies, un kopumā tas ir apmēram trīs reizes mazāks nekā Eiropā. 2016. gadā reģistrēti vidēji 175,5 arodslimnieki uz 10 000 nodarbināto. Vidēji katram arodslimniekam tiek konstatētas trīs arodslimības. 2008.–2017. gadā arodslimību struktūrā pirmajā vietā bija muskuļu, skeleta un saistaudu sistēmas arodslimības; izveidojušās jau­nas problēmas – stress darbā, darbs pie datora, ergonomiski faktori. Svarīgākie normatīvie dokumenti – Eiropas pamatdi­rektīva par drošību un veselības aizsardzību darbā (89/391/EEC), kas nosaka drošības un veselības aizsardzības prasību mini­mumu Eiropā, un Darba aizsardzības likums (2002). Darba veselības sistēmas organizēšanā piedalās Labklājības ministrija un citas ministrijas, Valsts darba inspekcija, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, kompetentās institūcijas. Speciālistus sagatavo Rīgas Stradiņa universitāte un Latvijas Universitāte.