Ārstniecības likums nosaka, ka ārstniecība ir profesionāla un individuāla slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, medicīniskā rehabilitācija un pacientu aprūpe (1. panta 1. punkts), bet ārstniecības personas – personas, kam ir medicīniskā izglītība un kas nodarbojas ar ārstniecību (1. panta 2. punkts). Medicīniskā izglītība ir galvenā ārstniecības personas pazīme. To Latvijā var iegūt: 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmās – ārsts, zobārsts, funkcionālie speciālisti (fizioterapeits, ergoterapeits, reitterapeits, tehniskais ortopēds, audiologopēds, uztura speciālists, mākslas terapeits), radiogrāfers; 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības (koledžu) studiju programmās – māsa, vecmāte, ārstu palīgs, zobu higiēnists, radiologu asistents, masieris, podologs, skaistumkopšanas speciālists (kosmetoloģijā), biomedicīnas laborants; profesionālajās vidējās izglītības programmās – zobu tehniķis, zobārstniecības māsa, kosmētiķis. Formālās izglītības ietvaros medicīnisko izglītību īsteno studiju programmu veidā. Medicīniskajai izglītībai piederīgas arī doktorantūras un maģistra studiju programmas medicīnā un veselības aprūpē. Speciālista prakses tiesības apliecina ārstniecības personas sertifikāts. Ārstniecības personu sertifikāciju atbilstoši savai kompetencei veic Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Ārstniecības personu profesionālo organizāciju savienība un Latvijas Māsu asociācija. Būtiska ir tālākizglītība, kas ārstniecības personām ir obligāta un nepieciešama, lai tās reizi piecos gados varētu resertificēties, t. i., pagarināt tiesības uz praksi ārstniecībā. Mūžizglītība ir ārstniecības personām raksturīga profesionālās darbības sastāvdaļa visa darba mūža laikā. Medicīniskā izglītība ir veselības aprūpes sistēmas neatņemama sastāvdaļa; tai ir globāli standarti, lokāli mērķi un uzdevumi; tai ir ietekme uz universitāšu un koledžu darbību, kā arī to iekšējās kvalitātes kultūru.