Senākā ziņa par iespējamu papīra ražošanu Latvijas teritorijā ir no 1582. gada, kad Polijas karalis Stefans Batorijs (Stefan Batory) izdeva privilēģiju papīra ražošanai Cēsu vai Pērnavas apkārtnē, tomēr nav zināms, vai šīs papīrdzirnavas tika uzceltas. Vecākās zināmās ir Tomes papīrdzirnavas (1667‒1727). Saglabājušās fragmentāras liecības par iespējamu manufaktūrveida papīrdzirnavu dibināšanu 17. gs. beigās un 18. gs. sākumā Rīgā, Carnikavā, Ikšķilē, Svētciemā, Raiskumā, Mazjumpravā, kā arī Kurzemes un Zemgales hercogistē Kuldīgā, Popē, Rendā, Iecavā un Zaļajā muižā.

Plašāka informācija pieejama par manufaktūru tipa papīrdzirnavu darbību no 18. gs. otrās puses, kad dibinātas papīrdzirnavas Rīgā: Zasulaukā (1765‒1806, dibinātājs Jānis Šteinhauers), Zosu ganībās (1779‒1788) un Nordeķos (1797‒1808). Vidzemē darbojās Ulbrokas papīrdzirnavas (1806‒1910, ar pārtraukumiem), Baižkalnu papīrdzirnavas Raunā (1815‒1910), Līgatnes papīrdzirnavas (no 1815. gada), Vangažos (1833‒1918) un Ropažos (1844‒1860). Kurzemē papīra ražošana notika Popē (1796‒1853), Vilcē (1801‒1822), Rendā (1802‒1866), Vilgales Zaļajā muižā (1804‒1844), Kuldīgā (1820‒1839), Aizputes Biržos (1826‒1840). Aizputē 1805.‒1809. gadā darbojās krāsainā papīra un tapešu ražošanas manufaktūra. Tolaik ražoja roksmēluma ietinamo papīru, rakstāmpapīru, iespiežamo papīru, kartonu, papi, papīra kulītes, kartona vākus un citus papīra veidus no lupatām. Ražošanas apjoms nespēja apmierināt pieprasījumu pēc papīra, un to eksportēja no ārzemēm un ieveda arī no Krievijas guberņām.

19. gs. vidū papīra rūpniecībā sākās pāreja no manufaktūrveida ražošanas uz rūpniecisku ražošanu. 1849. gadā Līgatnes papīrfabrikā uzstādīja pirmo papīrmašīnu, 1858. gadā fabrika kļuva par akciju sabiedrību. 1859. gadā Juglas muižā tika uzcelta jauna papīrfabrika, kurā uzstādīja ar tvaiku darbināmu papīrmašīnu. 1865. gadā Līgatnes un Juglas papīrfabrikas apvienoja Rīgas rakstāmpapīra fabriku akciju sabiedrībā. 1871. gadā Līgatnē pārtrauca roksmēluma papīra ražošanu.

19. gs. otrajā pusē un 20. gs. sākumā dibinātas jaunas fabrikas: Vasilija Antipova rakstāmpapīra fabrika Rīgā (1861‒1908), “L. Reders un H. Knops” papīrfabrika Bišumuižā (no 1872), Baltijas papīru un papes akciju sabiedrības papīrfabrika Staicelē (1896‒1986), Rankas papes fabrika (1897‒2002), Liepājas spodrpapīra un kartona fabrika (kopš 1896. gada, tagad a/s “Liepājas papīrs”), Ogres kartona fabrika (1906‒1988). 1885. gadā uz nodegušās Juglas papīrfabrikas bāzes izveidota a/s “E. Brunss un Ko” (darbojās līdz 20. gs. 90. gadu sākumam ar nosaukumu papīrfabrika “Jugla”).

19. gs. 60. gados papīra ražošanai Latvijā nelielā apjomā sāka izmantot koksnes mehānisko masu (Līgatne), tomēr pāreja uz jauniem izejmateriālu veidiem notika lēni, un vēl 20. gs. sākumā puse no izejvielām bija lupatas. 1876., 1878. un 1881. gadā dibinātas trīs fabrikas mehāniskās koksnes masas ražošanai uz Juglas upes Tīnūžu muižā, 1895.‒1896. gadā tādas izveidotas arī Ikšķilē, Nītaures pagasta Daibē, Rankas muižā, Rauzas muižā Valkā, Sikšņos un Bormaņos, 1908. gadā Jaunlaicenes muižā.

1885. gadā Rīgā dibināta pirmā celulozes fabrika “A. Heflingers un Ko”. 1896. gadā dibināta a/s “Baltijas celulozes rūpnīca” (ražošana Slokā sākta 1898. gadā, pārtraukta 1994. gadā), kas vēlākos gados kļuva par lielāko nozares uzņēmumu Latvijā.

1910. gadā Latvijā darbojās 20 celulozes, koksnes masas un papīra ražošanas uzņēmumi, kā arī apmēram 60 papīra izstrādājumu ražotāji.

Pirmais pasaules karš būtiski ietekmēja nozari un samazināja papīra ražošanas apjomu, daļa uzņēmumu beidza pastāvēt. Atjaunojoties saimnieciskai rosībai pēc Latvijas Republikas nodibināšanas, uzņēmumu darbība tika atjaunota, lielākie uzņēmumi bija ar ārvalstu kapitālu. 1921. gadā izveidota Jāņa Mīlmaņa papīrfabrika Jaunciemā (uz 1890. gada čemodānu kartona fabrikas bāzes, darbība izbeigta 1991. gadā). 1935. gadā celulozi un papīru ražoja astoņi uzņēmumi, papīra izstrādājumus ‒ 76 uzņēmumi (kartonāžas darbnīcas, čaulīšu darbnīcas, tapešu fabrikas, kantoru grāmatu fabrikas, papīra kulīšu, aplokšņu un citas produkcijas izgatavotāji). Celulozi un papīru eksportēja (ik gadus 15‒40 % no saražotās produkcijas).

1940. gadā visi nozares uzņēmumi tika nacionalizēti. Pēc Otrā pasaules kara padomju plānveida ekonomikas apstākļos nozares rūpnīcas tika specializētas konkrētu papīra veidu ražošanai. Juglā ražoja rakstāmpapīru, Līgatnē ‒ papīru iespiešanai, rakstāmpapīru un papirosu papīru, Slokā ‒ celulozi, mehānisko masu un perfokaršu papīru, Rankā un Ogrē ‒ papi un kartonu. 1977. gadā tika izveidota Latvijas celulozes un papīra rūpniecības ražošanas apvienība, kurā apvienoja Slokas celulozes un papīra rūpnīcu, Rīgas papīrfabriku ar “Latvijas papīra”, “Juglas”, “Jaunciema” ražotnēm, Liepājas, Līgatnes un Staiceles papīrfabriku, Ogres un Rankas kartona fabriku. Ražoja ap 40 papīra un kartona veidu (galvenie veidi: rakstāmpapīrs, papīrs iespiešanai, ietinamais papīrs, perfokaršu papīrs, pergamenta papīrs, dobspiedes papīrs, zīmēšanas papīrs u. c.) un vairāk nekā 100 to izstrādājumu, kā arī nebalinātu celulozi. Slokas celulozes un papīra rūpnīcā bez pamatprodukcijas veidiem no celulozes atlikumiem ražoja arī etilspirtu, lopbarības raugu un liešanas koncentrātus metalurģijas rūpniecībai. Izejvielas ieveda no citām Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) republikām; produkciju izveda uz visām PSRS republikām un sociālistiskajām sadraudzības valstīm.

Pēc 1991. gada visi papīrrūpniecības uzņēmumi tika pārveidoti par valsts uzņēmumiem un nodoti privatizācijai. Ekonomisku un vides faktoru dēļ lielākā daļa uzņēmumu ražošanu pārtrauca. 1999. gadā tika sākta jaunas celulozes rūpnīcas projekta izpēte un 2000. gadā nodibināta a/s “Baltic Pulp”, tomēr pēc Jēkabpils rajona Krustpils pagasta Ozolsalā plānotās celulozes rūpnīcas projekta vides un ekonomiskā izvērtējuma 2009. gadā projekts tika apturēts un uzņēmums likvidēts. Vienīgais uzņēmums, kas turpināja papīra izgatavošanu līdz 2014. gadam, bija Līgatnes papīrfabrika ‒ vecākais līdz mūsdienām strādājošais rūpnieciskais uzņēmums Latvijā. Darbības pēdējā periodā strādāja viena rekonstruēta papīrmašīna, kas, pārstrādājot otrreizējo šķiedru, gadā saražoja ap 12 000 tonnu papīra. Ražoja zīmēšanas papīru, tapešu pamatnes papīru. Daļu produkcijas eksportēja. Pašreiz celuloze un papīrs Latvijā netiek ražoti.

Otrreizējo papīra šķiedru Latvijā pārstrādā tikai SIA “V.L.T.” (1992), kas izgatavo olu kastītes un transportēšanas paliktņus, un SIA “Eko ISO”, kas no avīžu papīra ražo siltumizolācijas materiālus un celulozes mulču hidrosējai. Pavisam nelielā daudzumā dažādu masu roksmēluma papīru izgatavo mākslinieciskām vajadzībām (Aldis un Marija Karkovski, Ilze Dilāne, Ērika Māldere, papīrmākslas darbnīca “Viktora vēstules”).

2016. gadā Latvijā darbojās ap 148 papīra izstrādājumu ražošanas uzņēmumu, kas ražoja no importētām izejvielām. No tiem gofrēto kartonu, papīra un kartona taru ražo 50 uzņēmumi; sadzīves, higiēniskos priekšmetus un tualetes piederumus ‒ 19 uzņēmumi; rakstāmpapīru ‒ septiņi uzņēmumi; tapetes ‒ pieci uzņēmumi; cita veida papīra un kartona izstrādājumus ‒ 66 uzņēmumi.

Lielākie uzņēmumi pēc apgrozījuma

Avots: Uzņēmumu reģistrs.

Vairāki uzņēmumi (SIA “Dizaina papīrlietas”, “Poligrāfijas ateljē”, “Radošā poligrāfija”, “Postoffi” u. c.) no papīra un kartona izgatavo dažādus dizaina kancelejas un mājas priekšmetus.

Papīra izstrādājumu produkcija tiek realizēta Latvijā, tomēr lielākā daļa tiek eksportēta uz Eiropas Savienības (European Union) valstīm, Krieviju, Ukrainu, Kazahstānu un citur.

Latvijas papīra ražotāju asociācija ir celulozes un papīrrūpniecības uzņēmēju interešu aizstāvībai un nozares efektivitātes paaugstināšanai dibināta organizācija. Prezidenti: Arnis Treimanis (1996‒2001), Aivars Ignāts (2001‒2007). 2003. gadā asociācija iestājās Eiropas Celulozes un papīra rūpniecības asociāciju (European Liaison Committee for Pulp and Paper) apvienībā. Likvidēta 2007. gadā. Pašreiz vairāki papīra izstrādājumu ražotāji darbojas Latvijas Iepakojumu asociācijā.

Papīrfabrikas “Līgatne” Eksperimentālās nodaļas un Zinātniskās grupas vadītāja Valda Norīte piedalījusies vairāku papīra šķirņu radīšanā un pilnveidošanā.

Ilggadējs papīrfabrikas “Līgatne” direktors (1968‒1994) Ilmārs Norītis zinātnieku grupas sastāvā saņēma patentu par īpaši plānā tipogrāfijas papīra ražošanu “Lielās padomju enciklopēdijas” (Большaя совeтская энциклопeдия) 3. izdevumam. Šādu papīru visā PSRS ražoja tikai Līgatnē.

Celulozes un papīra ražošanas speciālists Rūdolfs Reiziņš 1959.‒1984. gadā vadīja Latvijas Koksnes ķīmijas institūta Celulozes laboratoriju, izstrādādams 16 izgudrojumus un 12 patentus papīrrūpniecības nozarei.

Koksnes ķīmiķis Arnis Treimanis no 1984. gada vadīja Latvijas Koksnes ķīmijas institūta Papīra un celulozes izpētes laboratoriju. Vairāki viņa pētījumi par papīrmasas (galvenokārt koksnes celulozes) šķiedru iegūšanas procesiem ieviesti ražošanā. Viņš ir septiņu izgudrojumu un divu patentu autors papīrrūpniecības nozarei, kā arī nozares profesionālās organizācijas ‒ Latvijas Papīra ražotāju asociācijas ‒ izveides iniciators.